Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Pēc kāda laika jaunkungi sāka vairāk grozīties ap Pils­kalnu. Pat grāfs izjāja turp pāris reizes. Pēdējos gadās tas bija rets notikums, jo grāfs bija ļoti slimīgs un priekš­laikus novecojis. Viņš nekustējās bez sevišķa iemesla laukā no muižas. Pilskalnā ieradās vēl viens svešs kungs. Stāstīja, ka tas esot mācīts lielmeistars, uz papīra uzzī­mējot ēku, tā ka varot redzēt katru akmeni, katru baļķi, vai tur būtu pils vai siena šķūnis.

Tad izplatījās pagastā jauna vēsts, kas sacēla visus kājās. Grāfs esot nodomājis celt jaunu pili Pilskalnā un ierīkot jaunu muižu, un visu līdumnieku zemi gar Mež- upīti paņemšot jaunās muižas laukiem un pļavām, bet līdzšinējos saimniekus, mežu nolīdējus, nākošos Jurģos izsviedīšot no mājām laukā. Sākumā šādas runas neviens neturēja par nopietni iespējamām, bet drīz šaubām bija jāzūd. Ļaužu prāti bangojās kā jūra vētras laikā. Zemes, ko katrs bija ieguvis ar tādām pūlēm, šīs zemes iekārojās muižai, kas gribēja laupīt ne vien darba augļus, bet pat dūmainos dzīvokļus.

Sur un tur pulcējās ļaudis, vicināja dūres, spriedelēja, - kurnēja, un, kaut gan ne pie kāda gala netika, tomēr ne­bija šaubu, ka var notikt pretošanās ar sākumiem, dak­šām un izkaptīm, ja muiža patiešām liks no mājām laukā.

Uztraukums pārņēma arī Klintaiņus. Pat strādāts ne­tika dažas dienas; tās pagāja, staigājot uz sapulcēm, spriežot un sarunājoties ar citiem. Novērojis ļaužu prātus un nezināšanas un šaubu mocīts, vecais Kiintainis kādu rītu nolēma iet uz muižu, kur jau sen nebija kāju spēris, dabūt zināt patiesibu un, ja vajadzīgs, lūgt lielkungu gro­zīt nežēlīgo nodomu. Zēl, ka vecā lielmāte jau bija mirusi, citādi lūgtu arī viņu. Klintaiņa dēls vagaris tikko bija da­būjis zināt visos sīkumos grāfa nodomus. Viņš pastāstīja tēvam, ka tiešām nodomāts ierīkot jaunu muižu ar sevišķu pili grāfa vienīgajai meitai. Vecā Kalniešu pils ar muižu palikšot grāfa dēlam. Arī pagastu pārdalīšot. Visi līdum­nieki ar klaušām būšot pieskaitīti pie jaunās muižas. Pa­gasta vecais, pirmāk apdzīvotais gals palikšot pie līdzši­nējās muižas. Pili celšot uz Pilskalna, un jaunās muižas laukiem un pļavām paņemšot tikai piecējas mājas Pils­kalna pašā tuvumā. Divām patālākām saimniecībām at­ņemšot pļavu gabalus, ko piedalīšot jaunajai muižai. Kāds jauns līdumnieks, kurš tikai pāris gadu kā apmeties uz pa­likušā meža gabala un mitinājās vēl būdā, zaudēšot savus nelielos, tikko iekarotos lauciņus līdz ar pļavas strēmeli. Tāpat birztalas un siliņus, kas vēl bija aiztaupījušies Pils­kalna tuvumā, pagastam vajadzēšot nolīst klaušu kārtībā jaunajai muižai. Uz vienu pusi muižas lauki stiepšoties līdz Liepkalnam, bet Jēkabs palikšot savās mājās neaiz­skarts, jo tās esot par atstatām: uz otru pusi muiža izple- tīšoties līdz Pīļu dobēm. Esot pat Klintaiņus gribējuši pie­vienot jaunajai muižai, bet Piļu dobes paglābušas, jo ne­gribējuši ieņemt muižas robežās šādu nederīgu zemes strēmeli.

Tiešām, visas šīs ziņas drīz apstiprinājās; attiecīgiem saimniekiem paziņoja, ka uz nākošiem Jurģiem viņiem jā­meklē jaucas dzīves vietas. Kam tādu nebūtu, tie varēja pieteikties par gada kalpiem jaunajai muižai. Labākos un krietnākos tad arī paturēšot muižas dienestā, tā bija pie­zīmēts rīkojumā.

Lielais ļaužu vairums nomierinājās. Kaut gan notika acīm redzama netaisnība, kaut gan tā dažam labam aiz­ķēra tuviniekus, tomēr vairākums paši nebija cietēji un noprātoja:

«Ko lai dara? Zēl gan cilvēku. Ne par šo, ne par to uz­brūk tāds liktenis. Labi, ka neķer manas mājas. Bet vi­ņiem gan tāda nelaime, tāda nelaime!»

Toties vairāk uztraucās tie, kam nelaime bija uzbrukusi, jo viņi tagad noteikti zināja, kāds liktenis draudēja.

Nedēļu priekš liktenīgajiem Jurģiem pie vecā Klintaiņa ieradās viņa znots — vecā vagara dēls Andrejs, Pilkalnu māju saimnieks. Viņš stāstīja, ka kopā ar kaimiņiem no­lēmis Jurģos pretoties un ar labu neiet no mājām laukā.

Viņš lūdza aizdot bisi, draudēdams ar to nostiept zeme katru, kas nāktu ņemt nost Pilkainus. Domīgi Kiintainis nolūkojās znota enerģiskajos, draudoši savilktajos ģīmja pantos. Viņa gara acu priekšā uzausa skati un laikmeti no paša dzīves. Atminējās viņš savu brašumu jaunībā un vīra gados, kādos pašreiz bija znots. Atminējās vecā grāfa val­dīšanu, kad neviens pat tā domāt nedrīkstēja, kā tagad Andrejs runāja. Senāk saimnieku mājās dažreiz vajadzēja ielikt ar pēršanu. Muižas vara nebija vairs senākā, tomēr tā bija vēl tik liela, ka cīņa, ko Andrejs kopīgi ar kaimi­ņiem domāja uzsākt, varēja tikai pašus drošiniekus iegāzt nelaimē. Agrāk viegli nācās kādu izpērt no mājām laukā, neviens nedomāja pretoties. Bet pretošanās pat tagadējos laikos lauzīs tikai kaklu pašiem. Kiintainis domīgi pakra­tīja galvu.

«Dēls, dēls! Ko jūs ar to panāksit?»

«Tēv! Man ir trīs pieauguši dēli. Par visām mājām kopā mēs esam ap divdesmit izsviežamo vīriešu. Vēl daži radinieki, jauni, droši puiši, solās nākt palīgā. Mēs iesitī- sim, ja vajadzēs, pakaušus ārā sviedējiem, lai tik mēģina nākt. Ja tu vēl man dosi bisi, tad es nostiepšu kādu pāri zemē, ka tie nedabūs ne apskatīties. Tik pārlieku daudz jau ārā sviedēju nemaz nebūs. Grāfs droši vien negaida no mums tādu traci. Gan dabūs redzēt, kā iet ar varmā- cībām. Pašam ir lepnu lepnā pils, bet iekāro mūsu naba­dzīgās būdiņas, grib mūs izlikt pie vilkiem laukā, zem klajas debess. Mēs viņam rādīsim! Sakaltis kā sienāzis, tā ka no visa vīreļa nav mums kuram katram ne ar roku ko grābt, bet taisa tādas lietas. Meitai pils vajagot! Vai tad mums nav meitu? Vai mums nav sievu un bērnu? Piļu mēs negribam, bet mūsu būdiņas neatdosim! Lai nāk ņemt! Gan redzēs latviešu zemnieku nagu! Izstīdzējušie, kā jumta kārtiņas, memmes lutekļi!»

«Vai, vai, dēls! Ko jūs esat nodomājuši! Tā gan neva­jadzētu darīt.»

«Un tu, tēv, tu to saki? Mani pārņem rūgtums, dzirdot no tevis tādus vārdus. Tu tā runā!»

-«Jā! Es tā runāju. Arī bises es nedošu, lai nelaimi ne­palielinātu.»

«Tu gribi tā rīkoties, tēv? Pret mums? Tu, ko visi skai­tām par paraugu, par pamācītāju māju ieplēšanā, pašu kaktiņa iegūšanā! Mans tēvs, ja vēl būtu dzīvs, mūs tikai pamuclinātu uz pretošanos. Droši vien tā darītu viņš, kas visu mūžu nokalpoja muižai un plēsās vagara gaitās. Jāl Mans tēvs droši vien runātu citādu valodu kā tu.»

«Dēls! Man sirds sāp tevis un tavējo dēj. Grietiņa laēu ir mana miesīga meita, un viņas pašas, bērnu un vīra lik­tenis man nevar būt vienaldzīgs. Tomēr es saku: metiet pie malas pretošanās iedomas.»

«Nekad! Lai man uz vietas jāmirst, bet' es pratīšu at­gaiņāties no laupītājiem.»

«Es arī, dēls, reiz biju tavā stāvoklī. Arī es biju aiz sā­pēm gandrīz vai prātu zaudējis sava piēsumiņa, savas būdiņas dēļ. Visa ļauna sacēlājs pats bija manā priekšā. Es viņu pašu varēju nogalināt, es biju apņēmies to darīt. Es biju ar mieru mirt, lai tikai glābtu savējos no ubaga spieķa. Tomēr es neizdarīju to, ko biju apņēmies: es pie­ļāvu viņam — pašam vainīgajam — aiziet sveikam un veselam. Un cik laimīgs es pēc tam biju!. Ja es būtu izpū- tis viņam dzīvības sveci, vai pavisam spētu just sevī kād­reiz mieru?»

«Jā, tev palika tavi plēsumi, bet mums?»

«Dēls! Ja es zinātu, ka tev un taviem dēliem jāiet cīnī­ties pret niknāko lāci, pret diviem lāčiem, pret pusduci lāču; ja es zinātu, ka jums cīņa jāved tukšām rokām, bez ieroča vai varbūt apbruņotiem tikai ar vienkāršām nū­jām; ja pie tam šai cīņā uz spēli būtu liktas jūsu mājas, — es jūs nemēģinātu atrunāt, bet pats nostātos jums līdzās, ietu jums līdzi. Es domātu: lai mani saplosa, lai tevi sa­plosa, lai vēl kādu saplosa, bet daži paliks dzīvi; tiem nāks par labu mūsu cīņa, mūsu nāve. Bet tagad? Jūs ne­dabūsit pat redzēt īstā vaininieka vaigu. Viņš vispār ne­maz nekust no pils un pie jūsu izsviešanas nemaz nebūs klāt. Es nemaz nešaubos, ka jūs spējat Jurģos nobendēt vienu otru, varbūt visus ārā sviedējus. Kas tie tādi būs? Nevainīgi cilvēki, tādi paši kā jūs, cilvēki, kam būs likts un kas ies izpildīt pavēli. Citādi viņiem pašiem klātos slikti. Viņus apraudās sievas un bērni, tāpat kā jūs. Ne­domājiet, ka lieta beigsies ar izsviedēju nogalināšanu. Tad tā tikai īsti sāksies. Ieradīsies no pilsētas kādi tiesu kungi ar palīgiem, varbūt ar zaldātiem. Vienu otru no jums pa­kārs par slepkavību un dumpošanos, citus aizvedīs uz ne­redzēšanos, pašus nevainīgākos no jums pat neatstās mierā, bet vai nu līdz nāvei piekuls, vai nodos zaldātos, ja tie pārdzīvos sišanu. Un tad? Jūsu sievas un bērnus iāpat izsviedīs no mājām; bet tad tiem nebūs jūsu at­balsta.»