Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Tā ierīkoja Jaunkalniešu muižu un Jaunkalniešu pa gastu. Ap agrāko muižu palika Veckalniešu pagasts jeb valsts. Jaunkalnieši bija nolemti grāfa meitai pūrā, lai tā dzīvotu arvien tēva tuvumā. Veckalniešus vajadzēja man- . tot grāfa dēlam. Starp abām muižām klaušu ļaudis drīz jļ ierīkoja labu lielceļu. Bet, iekām viss galīgi nokārtojās, fl grāfs nomira. Vēlāk meita izgāja pie vira uz Vāciju un , nekad nedzīvoja viņai celtajā pilī, ko drīz ar visu Jaun- fl kalniešu muižu un pagastu pārdeva brālim. Tā abi pagasti ' atkal nāca vienās rokās. Jaunais grāfs bija saprātīgs,® krietns un diezgan labi apgājās ar ļaudīm, tā ka visi to | slavēja. Ļaudis runāja, ka viņš atsities tēvatēvā, pie kam ļ domāja veco grāfu Otokaru, pie kura Kiintainis bija kal pojis par piķieri. Ciezdami no viņa dēla, ļaudis veco cieto kungu iztēlojās labāku, nekā viņš patiesībā bija bijis, jo senos laikos arvien ir gājis labāk. Labo jauno dzimtkungu pielīdzināja viņa ne tik labam vectēvam.

Pils un citu ēku celšana Jaunkalniešu muižā nepagāja bez sekām arī Klintaiņiem. Vecais Kiintainis bieži apstai­gāja lielos darbus Pilskalnā. Tur visu darīja ar steigu. Fkas ceļot, uzlika papildu klaušas visam pagastam. Uz senču pilskalna drīz izveidojās tipisks tā laika dzimtkungu mājoklis, zem kura mūriem galīgi nozuda katra pēdiņa no latviešu senču dzīves atliekām.

Sad un tad Klintainim iznāca satikties ar galveno meis­taru Jaunkalniešu muižas celšanas darbos un parunāties par šo un to. Vecais vīrs sāka pat meklēt šīs sarunas, un sekas drīz parādījās. Sirmgalvis kādu dienu stāstīja dē­lam, ka vajagot Klintaiņos celt jaunu dzīvojamo ēku, tādu, kada esot tikai vienā pārnovadā: ar dūmeni dūmu novilk­šanai tieši no krāsnīm, tā ka iekšā sienas un griesti nemaz

ueapkvēpstot. Vecais virs pirins uaves gribēja vēl redzēt šādu ēku Klintaiņos.

Jānis, kas bija paradis arvienu sekot Klintaiņa aizrādī­jumiem, šoreiz bija vienis pratis ar tēvu. Uz koku ciršanu mežos muiža skatījās vienaldzīgi. Tikai koku izvešana iznāca tagad daudz tālāka nekā Klintaiņu māju dzimšanas laikā. Tomēr jau pirmā ziemā saveda lepnu ļepnos baļ­ķus — īstus meža milzeņus. Sākās to apstrādāšana. Gan dažs apkārtnē zobojās, ka zemnieki iekārojot kungiem pa­kaļ darīt. Gan dažs kratīja galvu un sprieda, ka tādas kungu būšanas zemniekiem neesot vajadzīgas, varbūt pat kaitīgas, jo zemnieks esot pieradis pie sodrējiem un dū­miem, bez kuriem palikšot gļēvs un mazspēcīgs — grūtā­kam darbam nederīgs. Klintaiņos neklausījās uz tādām runām, tur tikai tēsa un zāģēja. Sad tad, saldā šeļķena vai sīvā rudzīša pudeles pievilināti, ieradās palīdzēt ar darbiem un aizrādījumiem amatnieki, kas strādāja pie pils celšanas. Arī pats galvenais būvmeistars dažas reizes parādījās Klintaiņos un neliedzās dot padomus. Vecais Kiintainis tēsa no agra rīta līdz vēlam vakaram, izlieto­dams ēkas celšanai katru brītiņu, kad tikai viņš nebija nepieciešams saimniecības darbos laukos un pļavās. Arī Jānis neslinkoja. Ēkai viens vainags nāca klāt pie otra un sienas palika jo dienas, jo augstākas. Spāres sāka stiepties uz augšu, un tām pa vidu izlīda milzīgs dūmenis, šis zem­nieku mājās neredzētais jaunievedums. Gan amatniekiem par tā uzcelšanu un krāšņu samūrēšanu aizgāja dažs pūrs labības, dažs pods linu, daža apaļa timpa no Klintaiņa nelielā krājuma, kas drīz pavisam izsīka, jauno māju ce­ļot, bet trešā gadā ēka bija gatava, un uz vecā Klintaiņa mūža 75. Miķeļicm iekrita staltās jaunās dzīvojamās ēkas iesvētīšana.

Pats cienīgtēvs ieradās uz svinībām, nodziedāja pāris dziesmu, noturēja runu, kas bija tik gudra un tik sliktā latviešu valodā, ka neviens, runātāju pašu neizņemot, teikto nesaprata.

Pēc runas cienīgtēvs vēl pagrozījās starp viesiem, uz­lielīja saimniekus, sevišķi veco Klintaini, pagodināja vienu otru viesi ar pāris vārdu garu sarunu un pēc brīža aiz­brauca, par atvieglojumu visiem, jo tāda cienīga kunga klātbūtnē visi jutās saistīti, nedabīgi, nezināja, ko īsti da­rīt, kur likt rokas, kur kājas, kā stāvēt, kā sēsties.

Pēc mācītāja aizbraukšanas sākās omulīga sadzīve. Pa- priekšu sīki apskatīja visu jauno ēku. Bija arī ko redzēt.

Ēkas vidū atradās četrstūraina telpa ar mūra sienām, ku­ras uz augšu sašaurinājās, izbeigdamās virs jumta kā liels, "plats dūmenis. Tanī bija ievadīti dūmu caurumi no krāsnīm abu ēkas galu telpās. Bez dūmu novadīšanas šim milzenim vajadzēja kalpot gaļas un desu kaltēšanai. Pati centrālā telpa bija nolemta lielajam pavardam un virtu­vei. Vienas durvis veda ārā, otras — uz ēkas vienu galu. Blakus, tikai ar ieeju no ēkas otras puses, atradās neliels priekšnams, no kura durvis veda uz abiem ēkas galiem. Viens gals bija sadalīts mazākās telpās — vairākos kam­baros, bet otru ieņēma plašāka kopēja istaba. Visa ēka bija ļoti plaša. Koki nebija žēloti, mežu nevajadzēja taupīt.

Viesi nevarēja beigt slavēt jauno ēku. Vēlāk viens otrs no apkārtnes pat brauca apl ūkot to. Vēl pec gadiem tā noderēja par paraugu ne vienai vien jaunceļamai ēkai. Nā­košo vasaru pats jaunais grāfs, kas pēc tēva nāves tikko bija ieņēmis pēdējā varas vietu, reiz pieturēja Klintaiņos, jādams garām uz medībām, apskatīja ēku un uzlielīja to, paslavēdams arī saimniekus par cītību, krietnību un tīrību. Uz šo uzslavu Klintaini bija sevišķi lepni.

Jaunā ēka bija daudz, daudz lielāka par veco, niecīgo dzīvojamo māju. Pat mūsu laiku cilvēkam tā būtu izliku­sies plaša. Logi bija maziņi, tā ka iekšā trūka gaismas, kaut gan ir paši Klintaiņi, ir visi citi bija gluži pretējās domās. Griesti bija zemi, bet kam tad tos vajadzēja celt līdz debesīm? Tā jau visgarākajam māju cilvēkam — ve­cajam Klintainim — galva nedūrās pie sijām. Klintaiņu jaunā dzīvojamā ēka bija abos Kalniešu pagastos pirmā bezdūmu zemnieku māja un Miķeļa dienas viesu acīs at­rada neliekuļotu vispārēju apbrīnošanu.

Jauniešiem ēkas slavēšana drīz apnika. Lai arī ēka bija varena, bet izpriecas tomēr bija pavisam cita lieta. Ar skubu noturējuši priekšā likto maltīti, jaunieši ņēmās pa lielo istabu ar rotaļām. Vecākie vīrieši sēdēja kambarī ap galdu un mielojās ap pudelītēm, kamēr sievietes blakus telpas trieca, kas ir triekšana, atvieglodamas sirdis un uz­jautrinādamas prātus. Vīriešu vidū atradās vecais Kiin­tainis. Viņš bija apmierināts, pat laimīgs. Kā arī ne? Eka bija iznākusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies. Viņš iz­juta katra cilvēka patīkamo apmierinājumu pēc padarītā darba. Jo lielāks un grūtāks veiktais darbs, jo vairāk prieka tas dara veicējam. To Kiintainis izbaudīja. Ne velti viņš bija vairāk kā divus gadus vicinājis cirvi. Tagad visu priekšā bija darba auglis, un pat skauģi nevarēja beigt to noslavēt.

«Neviens nevar teikt, ka tev, Klintaiņu tēv, 75 aiz mu­guras. Tu vēl tik brašs!» kāds viesis turpināja iesākto sa­runu.

Kiintainis pasmējās. Tiešām! Viņam mutē vēl visi zobi. Acis un ausis darbojas labi. Muskuļos jūtams spēks. Stāvs vēl taisns. Mati sirmi tikai pa pusei. Viss organisms vēl žirgts, tā ka darbos viņš varēja iet pa priekšu dažam la­bam jaunajam un nereti ari gāja. 75 gadi, savienoti ar grūtiem darbiem, nebija spējuši salauzt šī milža miesas spēkus un žirgtumu.

«Ko nu tēvu raudzīt?» Klintaiņu Jānis ierunājās. «Viņš jau pagājušo nedēļu gribēja vēl ienest trīs pūrus rudzu no ratiem klēti.»

«Tas gan par daudz! Tas tavos gados neiespējami!» at­skanēja saucieni no visām pusēm.