Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Nu, Blesīt, nu-ū! Pateci! Patecil Ceļš iet uz māju pusi! Kur tu šodien tāds sliņķis!»

Blesītis iesāka trukšināt rikšiem. Tomēr tā bija tikai maza viltībiņa, lai izvairītos no pātagas. Lopiņš drīz sāka šķielēt atpakaļ un, novērojis, ka saimnieks atkal nogrimis domās, meta mieru rikšot. Viņš labi zināja, ka ceļš ved uz mājām. Mājas bija laba lieta, bet cik ilgi iznāks tur pabūt? Varēs tikai dažas stundas atpūtināt kājas. Tad atkal būs jāstājas ilksīs un jāmēro jauns ceļš. Saimnieks nedeva miera ne sev, ne zirgam. Grūtāk gan, bez šaubām, gāja pirmajam. Pļaujas laikā, kad saimnieks nemitējās līdz vēlai tumsai vicināt izkapti, Blesītis ar baudu grauza mīksto zāli līdz apnikšanai. Bija arī vēl citi darbi, kur Blesītis varēja atpūsties. Saimniekam turpretim viena diena bija tāda pati kā otra. Viss viens nepārtraukts darbs. Pat dienvidus laikā, kad citi darbinieki atpūtināja nogurumu, saimnieks bieži kustējās, vai nu ko apskatī­dams, vai padarīdams sīkākus darbus, kam citādi neat- krita laika.

Pašlaik — rudenī — gan abiem, ir zirgam, ir braucē­jam, iznāca vienādas gaitas, jo saimnieks brauca dienām un naktīm, vadādams uz pilsētu, pa tirgiem un pie atse­višķiem žīdu uzpircējiem savu māju ražojumus. Vezumā dažreiz bija linu buntes, dažreiz maisi, uzpūtušies pilni, it kā lepodamies ar smago graudu saturu, dažreiz aitas, auni, jēri, teļi sasietām kājām, bija dažreiz sviesta spai­nīši, trauki ar biezpienu un citi sīkumi. Dažreiz brauciens gāja uz pašu Rīgu. Tad vezums mēdza bīit īsti prāvs, jo vai tad par niekiem lai mērotu tik garu ce|u. Smaguma centrā tad parasti atradās kautie lielie vepri un cūkas. Dažreiz ratos trūka vedamā, bet tā vietā saitē tiem nopa­kaļ smagi so|oja vērsis, govs vai pašaudzināts zirgs, no­lemts pārdošanai, sabarots, nogludināts, tā ka spalva vien spīdēja.

Viss tas aizgāja gadu no gada no plašajām Lielklin- taiņu mājām, lai pārvērstos naudā, kuras tik daudz, tik daudz vajadzēja, jo muiža prasīja renti. Pēdējā smagi spieda arī citus saimniekus. Mājas pagastā gan bija iepirktas par dzimtu, bet par tādu maksu, ka visi darba augļi aizgāja ikgadīgās nomaksās, ko (audis pēc rentes laiku paraduma sauca par rentes naudu. Katram saimnie­kam daudz bija jāgrozās, lai nepaliktu muižai parādā. Ir tad pie pirkstiem varēja saskaitīt tos, kuri, kā Lielklinlai- nis, bija visas maksas muižai nolīdzinājuši. Daudzums kā­vās ar parādiem. Dzērājiem un vairāk parādos iestigu­šiem muiža dažreiz negaidīja maksājumus, svieda tādus no mājām laukā un slēdza līgumus ar jauniem.

Klintainim gan šāds liktenis nedraudēja, bet ko domāt un skaitīt arī viņam pietika atliku likām. Pašlaik, brauk­dams no apriņķa pilsētas, viņš saskaitīja šīsdienas ieņē­mumus, pielika tiem klāt to krājumiņu, kas jau atradās noglabāts skapī, prātoja, cik ieņems vēl šoruden par pār­dodamām mantiņām, un saln'zināja ienākumus ar savām vajadzībām, no kurām pirmā vietā stāvēja muižas prasī­bas. Ziemu izkulstīs linus, pārdos teļus. Rentei varbūt pie­tiks. Jāl Pietiks! Tikai ar cukuru un citiem pilsētas iepir­kumiem būs jāsašaurinās. Tas nekas! Ēdamā mājās diez­gan labu labā. Bads nebūs jācieš. Melnā rudzu maizīte ari veselīgāka kā pilsētas bulkas. Vaigi ēdājiem no tās sārtu sārtie. Kas tie pilsētnieki ar savām bulkām, salīdzi­not ar lauku ļaudīm? Tīrie skangali, tīrie spičkas. Viņš pats, viņš, Mārtiņš Kiintainis, kas viņš bija par staltu puisi bijis! Gandrīz asi augumā, platiem pleciem, varenām krūtīm. Un ko viņš varēja pārciest, panest! Kādus darbus izdarīt! Kā strādāt! Cik naktis no vietas negulēt, dienām strādājot tāpat līdz ar citiem! Tikai pēdējā laikā sāka uz­mākties gurdenums. Arī sānos bija radušās caurdures. Drusku tā kā klepus uznāca paretam. Nekas! Gan drīz pāries. Vai tad tamlīdzīgiem niekiem vajadzēja piegriezt vērību? Viņš būs saaukstējies. Pāris naktis, braucot ar ve­zumu un snaužot, bija krietni izsalies, tā ka labu gabalu vajadzēja skriet kājām, lai sasildītos. Klepus būs no tam. Gan pāries! Un gurdenums? Nu, vai tad citādi tas šo ru­deni varēja būt? Pēc pusnakts tu, cilvēks, pārbrauc mājās. Kamēr nokārtojies, gandrīz jāiet jau pie darba, dienu jā­kārto un jāraujas, jo pāris dienas neesi saimniecību pat ne redzējis, vakarā atkal jājūdz zirdziņš, lai nākošu dienu no paša rīta būtu ar vezumu galā — vai nu uz tirgus, vai pie kāda kupča. Kā tad nebūtu gurdenuma kaulos?

Tomēr tas nekas, nieki vien. To viegli pārcietīs. Darba cilvēks jau vien ir un nevis kāds barons vai grāfs. Tikai pavasarī būs tā šaurāk ar naudu. Tas, lūk, lielāks piķis! Pavasara rentei gan, kā liekas, pietiks, pa ziemu tik daudz sagrabinās. Pa ziemu arī pats atpūtīsies. Ar kulšanu gan būs vēl daudz nakšu, ko ņemties. Lini arī jākulsta. Dažu labu dienu būs pie tiem jāpavada. Striķi jāvij. — Bet sīkos darbus nav ko līdzi skaitīt. Jābraukā arī būs. Tie paši lini jāved uz pilsētu. Tomēr pa ziemu darba iznāk mazāk. Ek, tā kuļamā mašīna, ko viņš pagājušo nedēļu Rīgā redzēja, tā gan branga lieta. Iejūdzis viņā četrus zirgus, par vienu dienu vari izkult pasmiedamies tikpat, cik ar rokām par pusmēnesi. Un kur tad ērti! Bet mašīna maksā par daudz naudas. Jāpaciešas. Tomēr, līdzko būs lieka nauda, tā viņš pirks tādu zirgu kūlēju, kādu bija redzējis. Laba lieta, laba lieta! Bet lieka nauda! Kad tad būs lieka nauda? Cerams, pavasara rente būs. Bet bez tam jau va- jaga naudas katru pavasari, ko uzpirkt pāris vājāku vēr­sīšu un dažas govis, kas pa vasaru Lielklintaiņu zālainās ganībās uzbarotos, lai pēc tam ar peļņu varētu tikt pār­dotas. Tā viņš darīja gadu no gada un pelnīja smuku grasi. Šogad pat uz divām govīm viņš nopelnīja pa 4 rbļ., uz vienas 5V2 un par vērsi žīds veselus 8 rbļ. vairāk sa­maksāja, kā pavasara pirkumā bija atdots par vāju lopu. Nākošam gadam arī lopu uzpirkšanai vajaga naudas, lai tur vai kas. Kur citur ņemt tādu vieglu peļņu? Būs vēl jāsašaurinās pašiem. Petroleju par daudz izdedzina pa mājām. Lielajā istabā gan skalus vien lieto, bet kambarī mazā lampiņa prasa petroleju. Daudziem kaimiņiem šādu smalkumu vēl nemaz nav. Būs pašam vairāk jāsēd pa va­kariem lielajā istabā kopā ar visiem citiem — ar saimi. Tur tā kā tā striķi jāvij, karotes jātaisa, zirgu lietas jā­labo. Tad lai sieva arī turpat vērpj un sēd ar bērniem. Tikai šad tad atļausies pavadīt paši vien brītiņu kambarī pie lampiņas gaismas. Sāli gan nevarēs mazāk pirkt kā līdz šim. Bez tās nevar iztikt. Bet ja vēl pārdotu vienu puscūci no tiem, kas pašu vajadzībām nolemti? Tā šau­rāki iznāks. Bet ko darīt? Jāiztiek būs! Piena ir diezgan. Bez tam varētu vēl…

«Ē, kaimiņ! Ko tu tur kūko? Vai par englenderu kariem prāto?»

Lielklintainis sarāvās un atskatījās atpakaj. Nemanot to bija panācis Jaunlāču saimnieks, arī Kiintainis uz­vārdā. Piebraucējs, kas vispār bija pazīstams kā labs iemetējs, slikts saimniekotājs un mūžīgs muižas parād­nieks, arī šoreiz bija krietni iedzēris. Viņš brīžiem snauda ratos, ļaudams zirgam iet, kā sirds vēlas. Brīžam atkal, uztrūcies vai nu pats no sevis, vai atkal no kāda stiprāka grūdiena ceļa nelīdzenākā vietā, Jaunlācis raustīja gro­žus, sapēra krietni zirdziņu un drāzās uz priekšu pa ceļu kā nelabā triekts. Tā viņš bija panācis Lielklintaini.

«Ko tad tu, uzvārda brāl, brauc ar sapītu vistu? … Bet esam gan mēs, Klintaiņi, vareni vīri! Brauc, kur gribi, Klintaini vien!»

«Nu, nu, ko lielies! Tu atkal zēģelēs!»