Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Drīzi Jaunlācis panāca Lielklintaini un pa gabalu sauca:

«Kur tu aizskrēji? Kopā vien atkal abi esam.»

Lielklinlainis nepaguva atbildēt, kad braucējiem aizstā­jās ceļā ar bisi apbruņojies vīrs. Tas bija grāfa Slerna mežkungs Drikkē jeb, kā viņu ļaudis sauca, Driķis. Mežā bija sarīkotas medības. Pašlaik dzina mastu gar ceļu. Lai braucēji neiztraucētu meža kustoņus, Drikkē bija nostājies netāl no mežmalas uz ceļa un apturēja visus braucējus, kamēr gar ceļu izdzīs mastu.

Jau divi braucēji apturēti stāvēja uz ceļa. Apstājās gri­bot negribot arī abi Klintaiņi. Gaidot Jaunlācim sametās garš laiks, un viņš rāva vaļā:

«Es vācietim to darītu, Ko vācietis man darīja.»

«Vai neklusēsit» uzsauca Drikkē, bet apsauktais atcirta;

«Klusi pats! Ja man būtu tā naudiņa …»

Tomēr tālāk viņš netika. Masta otrā galā norībēja šā­viens, un Jaunlācis ieinteresēts sāka klausīties. Pēc maza brītiņa atskanēja otrs šāviens, kam tūlīt sekoja trešais — jau tīri tuvu. Te norībēja vēl viens šāviens, kam sekoja kliedziens un vaimanāšana.

Visi steidzās uz notikuma vielu. Abi braucēji devās pa ceļu turp. Nelaimes vietā bija pulciņš cilvēku, gan dzinēju zemnieku, gan mednieku kungu. Arvien nāca vēl klāt kā vieni, tā otri.

Pie eglīšu pudurīša sūnā vārtījās kāds dzinējs un vai­manāja. Viņam gar biksēm un blakus uz sūnas bija drusku asinis. Netāli no sašautā stāvēja barons Horns fon Falkenhauzens, kaimiņu muižas īpašnieks, bet pusriņķī apkārt citi, dzinēji un mednieki juku jukām. Kad Jaunlā­cis ieraudzīja vaimanātāju, viņš iesaucās:

«Tas jau Kundželis. E, brāl! Kas tev kaiš?»

«Nāves stundiņa klāt. Dievs, piedod grēkus nabaga grēciniekam. Nošāva mani par zaķi… Vai, vai! Kas nu manus bērnus audzēs? Aiznesiet Trīnai labasdienas no vīra. Ak, vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Kā ar sākumiem pa iekšām bada. Vai, vai!»

Visi stāvēja, drūmi klusuciezdami. Šāvējs — barons Horns — arī bija bāls un pārsteigts. Kundželis, kā slin­kāks dzinējs, bija vienkārši gājis taisni caur mastu bez trokšņošanas. Tamdēļ viņš pāragri bija sasniedzis med­nieku rindu. Negribēdams pirms citiem dzinējiem rādīties kungiem, viņš grozījās pa eglīšu pudurīti, kamēr to bija ievērojis barons Horns un, noturēdams par meža kustoni, izšāvis. Sekas tagad bija nepatīkamas. Taisnība! Kas tur daudz varēja iznākt, ja Kundželis nomirtu? Tomēr patī­kama visa tā lieta nebija.

Skatītāji pašķīrās, jo pienāca klāt medību rīkotājs grāfs Sterns. Viņš aptvēra situāciju, piegāja Kundželim klāt, noliecās un ievaicājās:

«Kā jūties? Kur tev šāviens ķēris?»

«Slikti, lielkungs! Pavisam slikti. Visas malas sāp Iekšā bada kā ar mēslu dakšām. Skrotis visās malās.»

Grāfs Sterns piegāja pie barona Horna, un abi kaut ko' pārrunāja pusčukstot vāciski.

Barons Horns izvilka naudasmaku un, piegājis pie ievainotā, pasniedza tam 10 rubju.

«Se tev, draugs, sāpju nauda. Ārstējies labi krietni. No­vēlu tev paliki drīzi veselam.»

Kundželis kāri saķēra naudu un, uz otras rokas atstu­tējies, piecēlās pussēdus. Viņam uz rāviena bija palicis labāk.

«Paldies cienīgam lielkungam! Lai Dievs dod lielkun­gam veselību!»

Arī grāfs Sterns izvilka maku un, sniegdams Kundželim 5 rubļu gabalu, noteica:

«Se no manas puses arī, bet ar to tev jāapmierinās.»

«Paldies, paldies! Ko nu es! Es jau neko, ja lielkungi tik žēlīgi. Ko es, zemnieka cilvēks, gan panesīšu**

«Nāc šurp, Kundžell Es tevi aizvedīšu Iidz mājām. Tu kaimiņos man dzīvo!» iemaisījās starpā Jaunlācis.

Kā par brīnumu, Kundželis arī cēlās augšā. Sākumā gan viņš vēl kunkstēja un meta soļus salīcis, bet tad sāka iet tīri mundri uz Jauniāča ratu pusi. No pūļa atskanēja piezīmes:

«Kur tie mēslu sākumi palikuši, kas tev iekšas badīja?»

«Kundžel, atdod man naudu! Tāpat mirējs vien esi. Ko viņā saulē ar rubļiem darīsi?»

Bet Kundželis bija jau ratos. Viņa ģīmis nevarēja no­slēpt apmierinājumu. Viņš gribēja izrādīt kungiem pade­vību un tamdēļ, noņēmis cepuri, raudulīgi teica:

«Paldies par visu žēlīgiem lielkungiem. Ja barona liel­kungs atkal ies medībās, lai tikai padod man ziņu. Es būšu klāt dienu vai nakti. Ka tikai vajadzēs dzinēju, es ar mīļu prātu… Ardievu, lielkungi, ardievu! Lai jums katrs medījums viegli mirst.»

Pa tam arī Jaunlācis trausās ratos un, nevarēdams jautrību valdīt, sāka dziedāt: «Kad man būtu tā nau­diņa …» Ar ratos kāpšanu viņam negāja tik strauji. Tikai kad dziedātājs bija aizticis lidz «Es vācieti dancinātu uz sarkanā ķieģelīša», viņš beidzot atsēdās ratos un, it kā pēc padarīta darba, apmierināts ierēcās: «Ja vācietis aug­sti lēktu, es pakurtu uguntiņu.» Mednieki muižnieki dzir­dēja dziesmu un nevarēja justies glaimoti, sevišķi, kur no zemnieka gaidīja tikai padevību.

Lai uzlabotu situāciju, kāds mežsargs uzsauca dziedā­tājam:

«Vai tu, bļauka, neklusēsi, vai!»

Tā tikai šim bija trūcis. Viņš ņēmās atkārtot: «Es no­pirktu Rīgas pili ar visiem vāciešiem» — utt. Kad bija no­nācis no jauna līdz «Ja vācietis augstu lēktu…», neiz­turēja pats grāfs Sterns un pikti iesaucās:

«Vai turēsi muti vai nē!»

Piedzērušais ir nedomāja muti turēt. Jautri smiedamies, viņš reizi pēc reizes atkārtoja: «Ja vācietis augstu lēktu, es pakurtu uguntiņu, es pakurtu …»

Tas bija nedzirdēts izsmiekls grāfam Slernam un vie­siem. Grāfs, nobālis no dusmām un sakniebis dūres, tuvo­jās ratiem. Nezin kas iznāktu, ja Jaunlācis nebūtu ievēro­jis draudošās briesmas. Viņš uzšāva savam zirgam un sāka braukt, bet, atgriezies atpaka| un vicinādams pāta­gas kātu gaisā, kā kairinādamies turpināja: «Es vācietim to darītu … Es pakurtu uguntiņu.»

Grāfs vairs nespēja savaldīties. Viņš piesteidzās pie bi­ses, ko bija pirms tam atslējis pret koku, paķēra ieroci, bet barons Horns satvēra viņu aiz rokas.

«Lai paliek! Iztaisīsi vēl lielāku traci nekā es. Liec la­bāk pagasta tiesai to lopu iesēdināt.»'

Jaunlācim dzērumā visa lieta darīja negantu prieku. Viņš arvienu vēl skatījās atpaka|, vicināja pātagu un ne­mitējās dziedāt par vācieša dancināšanu. Dažus vārdus, kas dziedātājam likās sevišķi nozimīgi, viņš izkliedza skajāk un atkārtoja. Tā tas turpinājās, kamēr pajūgs pa­zuda aiz ceļa līkuma.

Mednieki bija aizvainoti, saniknoti. Medības galīgi sa­bojātas. Grāfs Sterns vēlāk iesūdzēja Jaunlāci pie pagasta tiesas, kas toreiz stipri vien trīcēja lielkungu priekšā. — Arī augstākās tiesas un iestādes rīkojās toreiz pēc muiž­nieku gribas. Notikums priekš tiem laikiem bija nedzirdēta un briesmīga rupjība pret pašu grāfu. Tamdēļ vien pa­gasta tiesa nevarēja viegli ņemt šo lietu. Jaunlācis, izgu­lējis reibuli, lūgtin lūdza piedošanu no cienīga žēlīga liel­kunga, bet tā nenāca. Pagasta tiesa vii,iu atzina par vai­nīgu miera traucēšanā un rupjā goda laupīšanā, par ko bija jānosēd prāvs laiciņš pagasta nama aukstajā kam­barī aiz restēm.

Izdzina gan vēl vienu mastu nelaimīgajā medību dienā, bet tad mednieki devās mājup neapmierināti, saskābuši.

Pavisam citādi jutās Jaunlācis un Kundželis. Pirmais braucot turpināja trallināt par vāciešu dancināšanu, ka­mēr otram apnika un tas noteica:

«Met mieru! Kč tevi pašu vācieši neizdancina! Bešā gan tagad cauri netiksi.»

«Kas man? Es tagad pats savs kungs.»