Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Ja esat godīgi bijuši, tad te jums pa veģim!»

Tēvs noglaudīja bērniem galvas, un viņam sametās silti. Aizmirstas bija ir sausās grašu skaitīšanas, ir pār­domas par rentes lietām, ap kurām viss Klintaiņa mūžs grozījās. Tomēr nevarēja jau bērnus par daudz lutināt. Tas nemaz nenāca mazajiem par labu. Kiintainis, vīrieša cilvēks, nevarēja būt par daudz jūtelīgs. Viņš devās uz istabu. Pakaļ tecēja mazie, tā ka kājeles vien zibēja pa vakara krēslu.

Istabā viņu sagaidīja ar vakariņām sieva Minna. Arī lai bija atvests ciema kukulis — lēts galvas lakatiņš, kas viņai darīja lielu prieku, sevišķi ar raibajām puķēm.

Kad saime bija paēdināta un bērni apguldīti, mazajā kambarī saimnieku pāris apspriedās par saimniecību, par darbiem un, galvenais, par ieņēmumiem pilsētā. Pārrē- ķjnāja kapeiku pēc kapeikas, pārskaitīja un beidzot nogla­bāja to saimnieces pūra skapja pašā dibenā zem šādām tādām mantām. Skapi pēc tam rūpīgi noslēdza un atslēgu vēl rūpīgāk noglabāja, jo nedod Dievs, ja nauda pazustu. Ko tad darītu ar renti? īstu zag|u gan nebija viņu no­vadā. Zagt zaga tikai zirgus un aitas, ir tad tikai čigāni un pāris čigānu biedru. Nauda tomēr jāglabā. Kas zina, kāda liksta var uzbrukt.

Tikuši galā, Klintaiņu pāris steidzīgi gāja pie miera, jo jau priekš saules lēkšanas saimniekam bija jādodas atkal ar vezumu uz pārnovada tirgu.

Lielklintainis bija labu ceļa gabalu nobraucis, kad saule uzrāpās līdz koku galiem. Maz viņu gan varēja manīt. Vi­sas debesis bija pārklātas smagiem, pelēkiem rudens mā­koņiem, kas rītu pataisīja drūmu. Pūta mitrs ziemelis, tā ka braucējam uz vezuma vajadzēja ciešāk tīties mētelī. Pēkšņi Klintainis izbrīnījies apturēja zirgu un izberzēja acis.

«Kas tad tie par ērmiem?»

Tad viņš atkal skubināja zirgu un, piebraucis tuvāk brī­numam, apstājās. Bija arī par ko brīnīties. Uz ceļa stā­vēja rati ar augšup saslietām ilksīm. Vienai n'o tām bija uzmaukta veca vīrieša cepure. Ratos gulēja kāds vīrietis. Lielklintainis piegāja pie gulētāja un pakustināja.

_«Ek! Jaunlācis! Kur tad tas še gadījies?» viņš iesaucās. «Ē! Kaimiņ! Celies augšā! Ko tu te ērmojies?»

Kaimiņš tomēr tikai rūca vien. Tad viņš ņēmās tā kā kunkstēt un pāris reizes noteica: «Sieva, liec mierul Es šodien neiešu art. Nevaru ne pakustēt. Vēders sāp… Dzirdi, siev, dzirdi! Arī mugurā man dūrējs… Katiņ, mīļo sieviņ!… Liec mani mierā … Lai paar bez manis.. Kad raušu, tad raušu .. . Katiņ … mīļ…»

«Vai necelsies reiz augšā! Kas tad tev te par aršanu?»

«Ko? Tu, uzvārda brāl? Kāds velns tad tevi atnesa? Kas tev ko maisīties manās aršanas lietās?»

«Par taviem laukiem man maza bēda, bet saki — ko te dari?»

«Kā? Ko daru? Guļu! Vai tad neredzi? … Bet kur auk­sta istaba. Visa mugura stīva sasalusi! Katiņ, iekurini krāsni. Vai atkal nav malkas mājās?»

«Kas te par malku, kas par istabu? Tavas mājas ir la« bas desmit verstes no šejienes. Atjēdzies jeli Ko tu jokus taisi?»

Beidzot Jaunlācis sāka galīgi šķirties no miega. Viņš piecēlās sēdus ratos, izrīvēja dūrēm acis, apskatījās vis­apkārt un izbrīnījies savu reizi ieprasījās:

t

«Vai neredzi? Pie pagasta robežām.»

«Va velns! Kur tad Kundželis un zirgs?»

Pamazām Lielklintainis saprata. Jaunlācis ar Kundžeļi bija dzēruši Jaunajā krogā. Par tālākām gaitām Jukums vairs nekā neatminējās. Viņš laikam bija gribējis braukt uz mājām, bet tagad atradās uz lielceļa pavisam uz otru pusi no Jaunā kroga un bez zirga.

«Nudien! Kundželis būs zirgu nozadzis.»

«Citādi jau nav.»

«Nolādēti elles praulil Kad reiz zaguši, tad būtu jel za­guši ir zirgu, ir ratus. Tagad ej nu, cilvēk, meklē vēl zirgu, ar ko pārvest ratus mājās. Neatstāsi taču paša ne­nozagtu mantu ceļā desmit verstes no mājām. Bet paskat vien! Cepuri arī man atstājuši. Tā laikam zagļa lielkun­gam izlikusies par vecu.»

«Vai tu, kaimiņ, neesi perams!»

Jaunlācis palika domīgs, sarāvās un jau bez kādas bra­vūras atteica:

«Zēl Sirmīša. Kātiņa arī raudās… Nebaltas viņai die­nas ar mani. Jā! Cik asaru nav jāizraud. No mājām jā­aiziet. Viens zirgs nu arī pagalam. Zēl Katiņas…»

«Tas Kundžeļa darbs. Ej uz tuvākām mājām, prasi pa­līgu un raugi dzīties zagļiem pakaļ. Varbūt vēl sameklēsi savu Sirmīti.»

«Ko nu! Kundželis strādā tīri. Ek! Labi, ka nav mani pašu nozaguši. Jāsaka paldies Dieviņam ir par to. Tikai Kates žēl, Kates gan žēl. Vajadzēja ar Kunaželi sapīties! Bet ko tur. Jāsaka — labi, ka pats neesmu nozagts.»

«Ko niekojies! Man nav laika, nevaru palīdzēt. Jābrauc uz tirgu. Bet ej pie tuvākiem cilvēkiem. Katrs tev likstā raudzīs palīdzēt. Kas zin? Varbūt vēl sadabūjat Sirmīti.»

«Ek, ko nu! Bet jāiet vien ir. Ardievu, Lielklintainil»

Visas apkārtējās mājas uztraucās par zirga zādzību. Visi ņēmās ar meklēšanu, bet kur tu uz nobraukta lielceļa izšķirsi, kuras zirga pēdas pieder zagtam, kuras nezag­tam lopiņam. Nomeklēja pagasta mežus un birztalas. Mek­lēja pat kaimiņu pagastā, bet visas pūles tomēr palika vel­tas. Apcietināja Kundžeļi, ko atrada guļam paša siena pū- nltē. Velti tam izprasījās, iztaujājās. Velti laida darbā pa dūrei, pa pātagas cirtienam. Sis esot nāvīgi sašauts. Dzē­ruši gan kopā ar Jaunlāci, pat par šā, Kundžeja, godīgi pelnītām kapeikām, par kurām šis pat asinis lējis. Bet, kā mājās pārnācis, nezinot, neatminot, jo bijis kuražā. Kam­dēļ Jaunlācis neesot uz mājām braucis un kā viņš aizkļu­vis līdz kaimiņu pagasta robežām, to Kundželis nezinot. Nezinot arī nekā pateikt par Jaunlāča Sirmīša likteni. Gan Kundželi iespundēja, gan vēl labu laiciņu tirdīja, bet bei­dzot palaida vaļā.

Sirmītis tomēr atradās. Divas dienas pēc nozagšanas, svētdienas rītā, kad Jaunlāčos bija noturēti svētrīta pātari un saime izklīdusi kur katrs, saimniece Kate sēdēja uz mūrīša un slaucīja asaras. Klēpī viņai bija jaunākais dē­lēns, gadu vecais Pēterītis, lielākie bērni — Jānitis un Māriņa — glaudās mātei klāt un asarainām acītn viens par otru mierināja:

«Memmiņl Neraudi! Mums tad arī nāk raudas. Neraudi, memmiņ!»

«Mīlulīši! Grūti mums iet, grūti! Kā savu grūtdieņu mūžu nodzīvosim?… Kā man neraudāt, mani balodīši, kad mums tik smagi iet? … Tēte mums labs, mīļš tēte, bet prāts viņam jautrs… Kuram cilvēkam gan negribas būt priecīgam? … Un kādas viņa mūža prieka dienas, ja no rentes parādiem vaļā nevar tikt, vai mfrsti vai dzīvo!… Tāds mums liktenis… Tādu piemeklēšanu Dievs mums uzlicis… Jaunlāči jāatstāj. Kur jūs kādreiz pieliksit savas galviņas? Tagad arī Sirmītis nozagts.»

It kā būtu savu vārdu izdzirdis, sētsvidū skaļi nozvie- dzās zirgs. Drīz atvērās durvis, un iekšā ienāca Jaunlācis. Drūms viņš bija atstājis istabu, jo pat viņa bezbēdīgo sirdi kremta tuvinieku bēdas. Jautrs un lielīgs viņš tagad parādījās durvīs.

«Sieviņl Sirmītis klāt! Sirmītis mājās!»

Tiešām! Sirmītis bija mājās. Jau dienu iepriekš ļaudis to bija saņēmuši uz lielceļa kādu jūdzi no zagšanas vie­tas soļojam lēnā gaitā uz māju pusi: Galvā viņam bija apauši ar norautu saites galu. Vēlāk nosprieda, ka čigāns, kam Kundželis zirgu nodevis, nevarējis necik tālu aizjāt, jo Sirmis nekad nebija ticis pārmērīgi barots un dienu priekš zagšanas bija galīgi nodzīts un izmērdējis. Tam­dēļ pat čigāna džindžala nebūs varējusi ierosināt uz ātru skriešanu lopiņa kājas. Vai nu zaglis bija zirgu pametis savā vaļā, neturēdams to par zagšanas cienīgu, vai arī, dienai iestājoties, bija baidījies tālāk jāt un kādā nomaļā vietā piesējis, necerēdams ar vārgo lopu izvairīties no dzi­nējiem, vai arī Sirmītis pats bija norāvis pavadu un de­vies uz mājām, — to neviens nezināja. Bet mājās viņš bija.