Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Otrs priekšmets, pēc kura Kārlīša sirds ilgojās, bija senlaiku kokle, kas mētājās apkārt uz istabas bēniņiem starp veciem dzelžiem, salauztiem sakkokiem, nederīgiem ādas gabaliem un saplēstu maisu lupatām. Arī šīs kokles celšanās laikmetu neviens no Klintaiņu iemītniekiem ne­atcerējās. Neviens no dzīvajiem nezināja, ka mūzikas in­struments bija kādreiz piederējis vectēvam, pirmajam

Klintaiņu saimniekam, un ka tas bija līksminājis Klin­taiņu māju iemītniekus vēl sūrajos verdzības laikos. Ne­viens pat neiedomājās, ka kokle bija skanējusi jau tad, kad Klintaiņu lauki bija tikai plēsumi, ja pat tikai sāka palikt par līdumiem, atsvabinādamies no mūžameža pa­krēšļa.

Kārlītis jau sen bija metis savus skatus uz veco kokli. Ļoti viņam patika izgriezumiem izrotātie kokles gali. Tos viņš vēl kā tīri mazs knēvelis ne vienreiz vien bija glau­dījis un mīļi paijājis. Sad tad viņš arī patrinkšķināja uz abām atlikušajām, vēl nesaraustītajām kokles stīgām, pa­trinkšķināja tā paklusi, lai lielie nesadzirdētu. Iegūt šādu skaistu lietu par savu īpašumu Kārlītis ne cerēt necerēja. Un tomēr šī neiespējamā laime pārvērtās tagad īstenībā. Kad Mazklintainis velti bija nopūlējies uzvelt savam kai­miņam pie pagasta tiesas atbildību par gaiļa priekšlai­cīgu bojā iešanu, Lielklintainis pārnāca mājās no pagasta nama svilpodams. Saticis dēlu sētsvidū, viņš to noglau­dīja, kas tik bieži vis nenāca priekšā, — jo vai tad vīrieša cilvēkam tanīs laikos klājās daudz luncināties ap savu puišeli? Tā jau varēja izaudzināt, pēc to laiku pārliecības, tikai gatavu resgali vai arī tīro memmes dēliņu. Sapro­tams, silto jūtu neizrādišana nemaz neizslēdza dziļu tēva mīlestību pret dēlu.

Lielklintaiņa labais garastāvoklis tik drīz nemaz neiz­beidzās. Otrā dienā, meklēdams kaut ko pa bēniņiem, viņš uzdūrās vecajai koklei. Lielklintainis paņēma to, nonesa pa trepēm lejā un atdāvināja dēlam. Tā kokle pārgāja Kārlīša neapstrīdamā īpašumā. Puikam aiz priekiem gan­drīz elpa aizrāvās ciet. Viņš tūliņ ņēmās koncertēt. Govis, kuras to vasaru Kārlītis ganīja pirmo reizi, sākot arvienu taisījās bizot, līdzko izdzirda kokles trinkšķēšanu. Tomēr lopiņi drīzi vien iemācījās izšķirt stīgu skaņas no dun­duru dziesmām un vairs neuztraucās par ganu Kārlīša koncertēšanu.

Tikai kokles dienas bija skaitītas. Tā apnika Kārlītim. Viena stīga neizturēja un pārtrūka. Beidzot Kārlītis sa­raustīja arī pēdējo stīgu. Tad pati kokle nepārcieta kādu spēka izmēģinājumu un salūza vairākos gabalos, kas vēl laiciņu mētā jās sētas malā, līdz viens otrs pazuda, bet at­likumu nākošā pavasarī kopā ar citām koka drazām sa­rausa, sētsvidu tīrot, vienā čupā un sadedzināja zem lielā pavarda. Kārlīša un viņa sentēva tik ļoti iecienītais mūzi­kas instruments bija iznīcināts.

Dienas nāca, dienas gāja. Nedējas un mēneši tīri nema­not aizslīdēja garām uz nekad neredzēšanos, sakrāda­mies kopā par vienu otru gadiņu. Bija jauka vasaras svēt­diena. Jaunkalniešu baznīcā zvans raidīja līksmas ska­ņas no saules sasildītā un no puķēm piesmaržotā gaisa jūrā. Šodien baznīcā norisinājās kas sevišķs. To varēja spriest no baznīcēnu kuplā skaita. Gan tanīs laikos baz­nīca mēdza būt arvienu stipri apmeklēta vieta, kur ļaudis atvieglināja sāpes, izteica Dievam pateicību par priekiem, bet arī sastapās ar izredzēto vai tikai vēl izvēlamo, pār­mainījās skatiem un vārdiem, satikās ar radiem, draugiem un pat ienaidniekiem, lai pēc ieietu Baznīcas krogā iemest kadu glāzīti.

Bija arī baznīcēniem šodien svarīgs iemesls plūst uz baznīcu. Kalniešu draudzē, kurā pastāvēja divas baznīcas, Jaunkalniešu un Veckalniešu, mācītājs jau bija vecs un palicis tik vārgs, ka bez palīga nespēja vairs iztikt. Par palīgu viņš bija pieņēmis jaunu teoloģijas kandidātu un pie tam latvieti, vietējā Veckalniešu saimnieka Sausnēja dēlu. Toreiz studēto latviešu vispārīgi bija maz, tā ka tos visus gandrīz varēja saskaitīt pie pirkstiem, bet te vēl pašu draudzes cilvēks nāca gandrīz jau cienīgtēva godā. Sausnējs bija arī vienīgais visā plašā apkārtnē, kuram bija palaimējies studēt. Par to viņš varēja pateikties sa­vam tēvabrālim, kurš bija Rīgā sācis tirgoties un iedzīvo­jies pārticībā, tā ka varēja brāļadēlam palīdzēt tikt augst­skolā.

Jaunais teologs bija jau sprediķojis Veckalniešu baz­nīcā, bet Jaunkalniešu dievnamā šodien pirmo reizi ņēma dalību dievkalpošanā. Tamdēļ arī bija saprotams lielais ļaužu pieplūdums baznīcā. Baznīcēni aizrautīgi uztvēra katru sprediķa vārdu, jo izjuta kaut ko siltāku, iedomājo­ties vien, ka dievvārdus tur pašu cilvēks, īsts latvietis, ne svešinieks. Sirdis pukstēja straujāk aiz pārliecības, ka arī latvietis var ko, var nostāties blakus kungiem, var būt ne sliktāks kā mācītājs vācietis.

Dievkalpojums jau bija beidzies. Baznīcas zvans, izva­dīdams dievlūdzējus, bija noskanējis, bet pie baznīcas ļaudis vēl čumēt čumēja. Katrs stāstīja otram savus iespaidus. Atskanēja priecīgi smiekli. Arī Lielklintainis bija vēl pie baznīcas. Savus mājiniekus viņš bija aizlaidis braukšus un pats gribēja kājām iet, jo ratos visiem vietas nepielika, bet vēl arvienu kavējās pazīstamo vidū. Te, kur gadījies, kur ne, Lielklinlaiņa priekšā izauga kāds stāvs.

«A! Tu te, uzvārda brāli! Sveiks, sveiks. Dod roku, lai es lo krietni sakratu. Daudz, daudz putras ir izstrēbts, ka­mēr pēdējo reizi redzējāmies.»

Lielklintainis izbrīnījies aplūkoja runātāju. Neparastas toreiz bija melnās pirktās drānas. Kas lai tādas pilsētas būšanas izšķirtu, no cik prasta un lēta materiāla tās bija sutas. Galīgi neparasta bija runātāja galvā melna plat­male, kas bija stipri noberzta un savas labākās dienas jau pārdzīvojusi. Tikpat neparastas Klintaiņa acīs bija svešā, uz vieniem sāniem sagriezusies kaklasaite un apkaklīte, kas no ilgas kalpošanas bija palikusi pelēka ar melniem raibumiem.

«Tu mani nemaz ir pazīt negribi. Jā, jā, uzvārda brāli! Pilsētas dzīve cilvēku pārmaina un pataisa par īstu kungu, pieradina pie smalkuma. Jūs to ne saprast neva­rat uz laukiem, pa kūts mēsliem bradādami, ar zemi no- niūrēdamies, pa rijām raudamies, dundurus un odus gai­ņādami. Jums ne prātā neienāk, kas ir smalkums.»

«Tu tas, Jukum. Esi gan tu izērmojies pēc īsta vander- zcļ|a!»

«Ko nu, ko nu! Citādi jau, uzvārda brāl, nemaz nevar. Citādi uzstāties īstam pilsētniekam nemaz neklājas. Sa­proti mani labil Nemaz neklājas!»

«Kā tad tev, Jukum, tagad labi iet?»

«Vai neredzi? Aplūko mani! Vai neesmu es kungs kas kungs!»

«Nu … jā! Bet ko tad no ārienes var noskatīt?»

«Kā tad, kā tad, uzvārda brāl! Tev taisnība. Zīda drānā jau var ietīt arī sapuvušu gaļu. Bet ar mani tā tās lietas gan nav. Tu zini, ka mani izsvieda no Jaunlāčiem. Pa- blandījos te uz laukiem gadu par kalpu. Bet tu zini, ka man gars arvienu nesās uz augstām lietām vien, uz aug­stām lietām vien. Kas nu man zemju dzīve? Par saim­nieku būt? Riebjas jau, ka no rīta līdz vakaram par renti vien jādomā. Par kalpu iet nebūtu slikti, ja tik saimnieka nebūtu, kurš tev tā vien spiežas virsū, lai tu, nabaga cil­vēks, neiedomājies par bajāru un neatradinies no darba. Tamdēļ nospriedu iet uz Rīgu, un paskaties vien, kāds kungs tagad esmu palicis.»

«Bet ko tu Rīgā dari?»

«Ko daru? Kas ienāk prātā! Rīgā smalku darbu diez­gan. Ja vēlies, ej par sētnieku. Dzīvoklis par brīvu.

skaistu grasi algas arī vēl saņemsi, bez tam ienāk vēl dzeramnaudas. Saki — ko sirds vēl lai iekāro? Ja vēlies, ej strādāt fabrikā. Dienu nostrādāsi, un, skat, 50—60 ka­peikas rokā. Vakaros esi brīvs cilvēks, ej uz alus bodi vai traktieri, žvadzini naudu ķešā, dzer kaut vīnu, līdz esi pilns kā muca. Mūzika pat spēlē, un blakus tev pie bufe­tes smalka publika vien, smalka publika vien. Pats nezini, vai tev vienā pusē nestāv kāds barons un otrā pusē var­būt pats Kalniešu grāps.»