Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Bet ko tu dari?»

«Es? Vienu puiku nodevu traktierī pie pudeļu skaloša­nas. Sak, lai mācās. Dienās iznāks viesnīcnieks. Otrs puika bodē par iznēsātāju. Lai pieron pie tirdzniecības! Meiteni nodevu pie kādas madāmiņas, lai mācās par šneiderieni. Tā ir smalka veca madāmiņa. No mana skuķa vēl iznāks skaidra vāciete. Jau tagad vāciski vien buldurē. Ja es pats nebūtu ieklausījies šo to pilsētā, tad tagad ne vārda nesa­prastu, ko paša meitēns saka. Ar vienu vārdu sakot, visi bērni ar vienu rāvienu tikuši uz pekām. Paēduši ir. Bez tam sieva iet mazgāt veļu un nopelnī smuku grasi.»

«Bet ko tu pats dari?»

«Es? Tad ir kā paša nelabā piešūts. Ko dari? Ko dari? Vai tik vien cilvēkam ir pienākumu dzīvē, ka jādara un jādara kaut kas. Saki, ko tavs grāps dara! Es arī gribu reiz dzīvot kungu dienas vecuma gados un — stop! — dzīvoju arī pēc sava prāta. Ja uznāk patikšana, sarauju arī, kas nāk priekšā, un nopelnu savu grasi. Bet ko te nie­kus tarkšķēt? Mēle vien paliek sausa. Iesim, uzvārda brāl, krogā, iemetīsim kādu glāzīti, atcerēsimies vecus laikus, kad bijām jaunāki.»

«Lai labāk paliek. Jāiet uz mājām. Un tu, Jukutn, jau esi šodien krietni ielasījies. Pēc šņabja tu smaržo pa ga­balu.»

«E, ē! Atminēji, atminēji, uzvārda brāl! Kā nu es, tāds Rīgas kungs, savā dzimtenē lai neiedzeru malciņu? Nav gan te Rīgas lepnie traktieri. No šādiem tādiem kroģeļiem sen esmu atradis. Bet ko darīt? Vai savā dzimtenē iesi pa­likt lepns! Iesim, uzvārda brāl! Šodien es izmaksāju. Ap­nika tie smalkumi vien Rīgā, izbraucu paskatīties, kā jums te veicas. Nu iesim, es izmaksāšu! Dzirdi, ka kabatā nauda skan.»

Lielklintainis negribēdams sekoja lepnajam pilsētnie­kam, kas augsti paceltu galvu soļoja cauri lielajai kroga istabai uz vācu galu. Te piepeši viņš apstājās, ieraudzījis kaktiņā Kundželi.

«E, Kundžel, tu te?»

«Es, es!»

Un Kundželis steidzās klāt, sniegdams senajam kroga brālim roku, bet lepnais pilsētnieks to nemaz neredzēja. Viņš sataisīja svarīgu ģīmi un skaļā balsī, lai visi dzir­dētu, sauca krodziniekam:

«Krodziniek, klau! Dod Kundželim vienu kočiņul Es sa­maksāšu. Kundžel, iedzer uz manu veselību.»

Un lepnais rīdzinieks soļoja uz vācu gala pusi. Viņš bija apmierināts, jo viss, likās, iznāca lepni. Gluži tā mē­dza Kalniešu grāfs dot rīkojumu, lai pasniegtu vienam otram no ļaudīm pie reizes kādu glāzīti. Skaļais teiciens kroga istabā atstāja iespaidu, jo sarunas apklusa un iestā­jās klusums. Visi skatiem pavadīja lepno izmaksātāju. Ti­kai krodzinieks sabojāja svinīgo brīdi, teikdams;

«Labi, labil Bet naudu tūlīt galdā!»

Tagad rīdzinieks izkrita no lomas un, kaut gan rīkojās lepni, tomēr ne gluži tā, kā dižciltīgs lielmanis to būtu darījis. Viņš sažvadzināja naudas gabalus kabatā un, pie T steidzies pie bufetes, sauca:

«Ko? Vai domā, ka man nav naudas? Man? Es varu nopirkt visus tavus dzērienus, cik vien pudeļu ir tavā kro- ģelī, ir garkakļu, ir īskaklu, ir resnvēderu, ir plakano. Tā, drauģeli Varu nodzert tik daudz, ka ir tu pats, ir tava sieva aiz priekiem par vareno peļņu lēkāsit uz vienas kā­jas ap manu galdu. Tā, drauģeli Se nauda par to kočiņu Kundželim… Un mums ar Lielklintaiņu gruntnieka kungu ienes, nu… veselu pusstopu, bet tur vācu galā, ne še. Es esmu ieradis tikai pa lepnām vietām. Man te ne­klājas! Es neesmu vis kaut kāds! Es — Jukums Klintaiņa kungs no pašas Rīgas.»

Un, apdilušo platmali sabīdījis uz auss, ar lepni pret griestiem paceltu degunu viņš iesoļoja vācu galā, krodzi­nieka smīna un viena otra apmeklētāja smieklu pavadīts, Lielklintainim ne sevišķi patika viss notikums, bet viņam nekas cits neatlika kā sekot savam lepnajam uzvārda brālim.

«Kamdēļ tu pasūtīji veselu pusstopu? Zini, es nekāds dzērājs neesmu.»

«Toties es atkal labāk šo lietu pieprotu. E, uzvārda brāli! Vai man pirmā reize?»

«Bet tu šodien esi paspējis krietni vien ielasīties.»

«Tas nekasi Ko par pusstopu tik daudz runāt? Tas ma­niem spēkiem tīrais nieks. Bez tam gribu reiz tevi, savu draugu un uzvārda brāli, uzcienāt. Iedzer! Tik jauni vairs neredzēsimies. Iedzersim uz taviem panākumiem! Tu droši vien esi daudz ko paveicis. Uz raušanos, uz darbiem tu jau esi tīri traks.»

«Kad nogāžu kādu darbu, es jūtu tādu prieku, tādu prieku. — Un, kad kas grūts un smags jāveic, tad neat­rodu miera ne dienu, ne nakti, kamēr neesmu ticis galā, kaut ari brīžam nākas zobus sakost. Ja kaut kas uz reizi nepaveicas, tad rodas ietiepība nepalikt pusceļā. Un ja kas grūts ir veikts — ak, kas tā par jauku sajūtu!… Tā pali rente… Zēl dažreiz paliek, ka visi sviedru augļi uz muižu vien jānes, uz muižu vien. Bet, kad esi renti atkal reizi samaksājis, tad liekas, ka tu nostātos uz drošākām kājām, domāt, nodrošini bērniem labākas dienas.»

«Jā, tu saviem gan nodrošini, bet maniem nav vairs tēva pajumtes. Un vai tu domā, Mārtiņ, ka pa Rīgu iet tik zaļi, kā es stāstu un plātos? Nekā, drauģel! Ari tur cepti baloži pa gaisu neskrien. Tāpat jāraujas, lai tiktu pie sava maizes rieciena, un to pašu tev katrs tā vien ska­tās, kā varētu no mutes izraut. Tur tev katrs pūlas ādu noģērēt un nebēdā, vai tas tev patīk… Mani bērni? Tie visi trīs nodoti mācībā uz vairākiem gadiem par vēderu un apģērbu. Labi, ka tā! Par algu nav ko runāt. Varbūt viņi sūrā darbā izaugs par cilvēkiem, nebūs tādi kā viņu tēvs — nelaimes putns, kāju pamesls visiem un katram.»

«Ko nu, ko nu, Jukumi Stājies jel! Vai es nezinu, kāds tu biji agrāk. Neviens nav no nelaimes nodrošināts. Var­būt tavi bērni būs dienās krietni un laimīgi cilvēki.»

«Paldies, Mārtiņ, par labu vārdu. Lai Dieviņš dod, ka tev būtu taisnība. Tikai žēl mazo: agrā rītā jālien no mi- dziņām laukā un jāliekas steigšus vien pie dienas gaitām, kur jāskraida līdz vēlai naktij. Tikai tad mazajiem, sīka­jiem loceklīšiem izdodas kā svina pielietiem iekrist savās cisās. Vai tu, Mārtiņ, domā, ka es neredzu, ka man sirds nesāp? Bet ko darīsi? Labāk iedzeru pa glāzītei. Domāt, ka paliek vieglāk. Mazākais, nevienam neizrādi savas lik­stas, lai vēl dažs nesāk priecāties par tavu nelaimi. Sak, tādam paklīdušam cilvēkam pelnīts liktenis…»

«Ko nu, ko nu, Jukum! Kas tad priecāsies par tuvākā nelaimi? Neesi tu nevienam iekodis, ne ieriebis.»

«Un sieva, mana Katiņa? Vai es neredzu, cik grūti vi­ņai iet? Kas tā bija par brašu meitu, kad man solījās,

kad gājām pie altāra!»

«Tu ari biji varens puisis.»

«Jā! Kas toreiz varēja domāt, ka viss tik bēdīgi beig­sies? Tagad, nabadzīte, raujas ar ve|u. Nogurusi, pus- slima, bet laimīga vēl, ka to pašu veļu dabon mazgāt. Un es, Mārtiņ, dažreiz pat ņemu no viņas grašiem. Ko darīt? Kas no manis vēl ir pāri palicis? Es tikai tāds, tāds…»

«Lai nu, Jukum, paliek! Nezaudē dūšu.»

«Tev taisnība, Mārtiņ! Kamdēļ dūšu zaudēt? Es tev la­bāk pastāstīšu par šolaiku brīnumiem.»

«Tad rauj vaļā. Tikai tā, ka es par daudz nepārbrīnos.»

«Redzi! Cilvēkam ir divas kājas, bet zirgam četras.»

«Tas vēl nav nekāds brīnums.»

«Pagaidi! Brīnums nāks vēlāk… Zirgs izdzer spaini auksta ūdens. Tas taču nav nekas spēcinošs. Vai ne tā?»

«Ja tā tālāk ies, tad nekādi brīnumi neiznāks.»

«Pagaidil Nevar uz reizi izbērt priekšā zelta čupu. Pa- priekšu jāpiedāvā papīri, tad parādīšu sudrabu, bet zelts paliek pašām beigām… Cilvēks krodziņā izdzer daudz mazāk nekā zirgs no spaiņa, pie kam dzēriens ir stiprs, speķa pilns un nevis vājais ūdens. Tomēr kas beigās iznāk? Cilvēks, mājās ejot, nekādi nevar tikt galā ar sa­vām divām kājām. Viena iet pa kreisi, otra taisni, vai atkal viena uz ceļa vidu, otra tieši grāvī iekšā. Tu nomo- kies un nekādi netiec galā ar divām kājām. Kas gan būtu, ja tev vajadzētu valdīt veselas četras? Bet zirgs ar visu spaini auksta ūdens ribās viegli, kā pa smieklu izmun- sterē savas četras. Saproti nu, uzvārda brāl, kas tas par brīnumu? Ē, he, he, he.» Viņš jautri smējās par savu seklo joku, ko bija noklausījies kādā dzertuvē, un turēja to par ļoti smalku.