Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Mācītāja iecelšana jeb tā saucamās patronāta tiesības gan piederēja katrreizējam Kalniešu majorātmuižu īpaš­niekam. Tomēr šoreiz, likās, nevarēja būt šaubu, kas būs vecā cienīgtēva pēcnācējs. Lietu, domāt, apstiprināja vēl tas, ka jaunais Sausnējs arī pēc nelaiķa mācītāja nāves vairākus mēnešus izpildīja draudzes gana pienākumus, tā ka radās pat pārliecība, ka viņš jau ir palicis par pastā­vīgo mācītāju.

Te ap Ziemassvētkiem Jaunkalniešus aplidoja vēsts, ka Veckalniešu baznīcā ieradies kāds svešs mācītājs un tu­rējis sprediķi, pie kam runājis tik nesaprotami un jokaini, ka neviens nevarējis tikt gudrs, par ko īsti svešais spre­diķo un vai viņa runa pavisam ir sprediķis, un vai tā tikai varbūt nav kāda nesaprotama pamācība par svešu zemju gudrībām. Drīzi nāca zināms, ka svešais mācītājs trešos svētkos sprediķošot Jaunkalniešu baznīcā.

Visi taisījās un posās, lai noklausītos savādo cienīg­tēvu. Tamdēļ trešos Ziemassvētkos baznīca bija ļaužu pār­pilna. Viss gāja pa dievkalpošanas laiku kā parasti, ka­mēr svešais kāpa kancelē un sāka sprediķot. Viņš nepa­visam neprata latviešu valodas, bija kaut ko uzrakstījis, pūlējās lasīt, pūlējās uzrakstītajā ievest savus izteicienus, mocījās briesmīgi, brauca kā pa celmiem. Aukstā baznīcā sprediķotājs svīstin svīda, kas pilnīgi saprotams, jo vi­ņam vajadzēja teikt runu un pie tam garu runu pavisam nepazīstamā valodā. Mācītājs bija uzaudzis mazturīgā Rī­gas vācu ģimenē, studējis pa daļai ārzemēs, pa daļai Mēt- rainē. Tagad viņam bija solīta šī mācītāja vieta. Cienīg­tēva stāvoklis, mācītāja muiža, paša ekipāža un viss cits, kas bija savienots ar draudzes gana vietu, — viss tas bija sen jaunā teologa dzīves ideāls. Tamdēļ bija vērts sa­ņemties un papūlēties. Kaut gan viņa iecelšana bija prin­cipā galīgi nolemta, tomēr parašas prasīja, lai viņš tu­rētu izmēģinājuma sprediķus nākošai draudzei, ja arī no pēdējās nemaz neatkarājās pati iecelšana. Kalniešu drau­dze bija diezgan ienesīga vieta mācītājam, tamdēļ jaunais amata ieguvējs būtu bijis ar mieru sprediķot pat japāniski, ja to prasītu apstākļi, un ne tikai latviski vien. Bez tam viņš citādi nemaz nevarēja darīt, jo atteikties nebija iespē­jams. Tad droši vien ilgus gadus viņam nepiedāvātu pat­stāvīgu mācītāja vietu vai arī ieliktu viņu kādā maziene- sīgā kaktā.

Jaunais mācītājs svīda un runāja, svīda un runāja, bet neviens viņu nesaprata, arī tie ne, kuri daudzmaz pārval­dīja vācu valodu, kādu nebija vairs trūkums arī Kalnie­šos. Dažreiz mācītājs izteicās tik jocīgi, ka baznīcā nevil­šus izcēlās klusi smiekli, par lielu nepatikšanu pašiem smējējiem, jo katrs zina, ka dievnamā smieties ir liela ap­grēcība. Dažreiz atkal mācītājs sarunāja tādas lietas, kas klausītājiem izlikās piedauzīgas visur, bet baznīcā sevišķi. Tad baznīcēni plecus vien raustīja. Sevišķi visus pārstei­dza izteiciens sprediķī, kuru pats mācītājs uzskatīja par savu latviešu valodas prašanas šedevru. Tiešām, viņš bija dažus teikumus norunājis ar latviešu vārdiem vien, nepie­jaucot klāt vācu izteicienus. Kaut gan latviešu vārdi tika neganti kropļoti, tomēr tas bija liels nabaga Dieva kalpa sasniegums. Runātājam bija iznācis izteikties par laulības pārkāpšanu, un viņš ārlaulības bērnus aprakstīja kā tā­dus, kuri «gadās nevis precētām sievām, bet dzimst jau­niem puišiem».

Lai kā, bet nabaga latviešu valodas cīkstonis bija no­nācis pie sprediķa beigām un pateicās Dievam par to, ka Viņš atkal bija pieļāvis draudzei noklausīties savos vārdos:

«Neaizmirst, mīle Bruder ēkš Kristus, ka Dēvs tas Lēls- kungs mit uns ir.»

«Dievs, grāpa lielkungs un Anss? Lai nu būtu Dievs un grāps, bet kamdēļ viņš kādu Ansi tur pin klāt? Un kas tas par Ansi?» nodomāja Lielklintainis. «Pag, jāpavaicā blakus sēdētājam.»

Bet tad viņš atminējās, ka turpat tuvumā, taisni viņam priekšā, sēd Mazklintainis. Varbūt pēdējais zina, kas tas par Ansi, un vēl nodomās, ka Lielklintainis nesapraša. Labāk palikt bez vaicāšanas. Tikai Mazklintainim arī ne­bija ne mazākās nojautas par mācītāja runas Ansi. Viņš no sprediķa sākuma pielika pārcilvēcīgas pūles, lai sa­prastu, ko mācītājs īsti grib teikt, bet pamazām nāca pie

pāiliecības, ka viss velti, un pašlaik sēdēja, truli nepie-, griezdams runai nekādas vērības, bet tikai gaidīdams, kad tā beigsies.

Pa tam mācītājs turpināja:

«Gewaltig plate danke pēnāk no mums tam Lēlkungam debess augstumos, denn Er …»

«Denderl Paskat, kāds! Tāda vārda gan neklātos pa­šam mācītājam baznīcā ne mutē ņemt. Mājās, kad iznāk ķīviņš kādreiz ar cienīgmāti, tad lai būtu, kā būtu. Ir tad pašam cienīgtēvam neklātos tā lamāties. Bet sprediķī un. vēl parTnīļo Dieviņu debesīs šitā runāt — tas gan ir par, daudz.» Tā prātoja Lielklintaiņu kalpa Grāpiņa sieva.

Mācītājs bija pārliecināts, ka latīņu vārdi visās valodās derīgi, tamdēļ tie arī latviešu mēlei varētu nākt tikai par nepelnītu godu, kas tai piekristu tamdēļ, ka pašam runā­tājam ar latīņu vārdu pa reizei bija vieglāk atvietot pa­šam svešādās latviešu skaņas. Tamdēļ viņš pielaida kādā vietā izteicienu «Spiritus sanctus lai ir ar jums…», no­saukdams Svēto garu latīniski.

Baznīcā sacēlās rūkoņa, sevišķi sieviešu pusē. Jāatzīmē, ka solos pa labi mēdza sēdēt vīrieši, pa kreisi sievietes, vieni no otriem šķirti. Sur tur čukstēja:

«Skat,, pagāns, par spirtu runā un vēl no kanceles. No­vēl, lai spirts mums būtu. Sāks vēl vīriešus saukt uz krogu. Tā ir tīrā Dieva zaimošana.» Pa rūkoņas laiku mā­cītājs bija nokāpis no kanceles. Ieskanējās ērģeles, un dievvārdi gāja uz beigām.

Daudzi domāja, ka sprediķotājs zaimojis Dievu dažda­žādi. Tamdēļ pēc dievvārdiem baznīcēni, iznākuši laukā un sastājušies pulciņos, vairāk vai mazāk uztraukti deba­tēja par notikušo. Ļaužu vidū izplatījās vēsts, ka nevis iecerētais Sausnējs, bet šīs dienas sprediķotājs tikšot Kal- ' niešos par mācītāju. Sī ziņa piekūra kā uguni pakulām. Tas nevarēja būt. Šitāds mācītājs Kalniešos! To nevarēja pielaist. Runā vājprātības, zaimo Dievu. Dzirdējās uz­trauktas balsis. Daudzi skaļi izteicās, bet visi tikai noso­dīja pašu lietu. Neviens nezināja, kas jādara, lai novērstu acīm redzamu nejēdzību. Visiem pa vidu šaudījās Jukums Kiintainis. Viņš stipri kliboja un varēja pakļūt uz priekšu ļoti lēni, bet pie tam izdarīja tik dzīvas kustības, ka at­stāja uz visiem pārliecīgas steigas iespaidu. Mugurā tam arī vairs neredzēja melnās pilsētas drānas, bet vienkāršu lauku pelēkas vadmalas uzvalku. Trūka arī skaistās šlip* ses un pelēkraibi baltās apkaklītes. Tikai uz galvas grez­nojās agrākā platmale, kaut ari šī pēdējā Rīgas godības palieka pa garajiem mūža gadiem bija mainījusi krāsu un pašlaik izskatījās pelēki netīri brūna, gluži tādā krāsā, kndu iegūst suņa vai kaķa spalva, kad šie kustoņi kād­reiz ielien par daudz karstos pelnos zem pavarda un pa­matīgi apsvilina sānus.

Visa Jukuma pārvēršanās bija pilnīgi saprotama, ja ņem vērā, ka viņam, pēc paša izteicieniem, apnicis būt par Rīgas kungu un ka viņš tamdēļ atgriezies uz laukiem, jo mīlot zemniekus un saprotot, ka tie esot tie īstie cilvēku bērni Dieva pasaulē, bez tam viņš pats arī esot īsts zem­nieks. Tamdē| nepatīkot nemaz par kungu būt.

Apstākļi, kas bija palīdzējuši Jukumam nākt pie šādas parliecības, bija diezgan bēdīgi. No pastāvīgas dzeršanas un pusbada viņam bija sākusies vesela rinda slimību. Kur dzērumā kādreiz nepagadījās pielikt galvu un atdusēties? Labi, ka trāpījās siltā un sausā vietā, bet gadījās pavisam otrādi apstākļi. Pāris reizes ziemas aukstumā viņš tikko nebija nosalis. Organisms beidzot neizturēja. Sākās sli­mības. Kājas locītavās sāka piepampt un nejauki sāpēt. Labo kāju celī kādu laiku savilka pavisam līku. Rīgā Ju­kumu ārstēja uz pagasta rēķina. Beidzot viņu atsūtīja uz Kalniešiem pēc piederības apgādāšanai, jo bērni Jukumam vel nebija pilngadīgi un citu apgādnieku arī trūka, sieva tikko tika pati cauri. Pagastam nekas neatlika, kā ievietot bijušo Jaunlāču saimnieku nabagu mājā. Tomēr tas neko neuztraucās, bet bieži lielījās, ka atnācis atpakaļ uz pa­gastu, lai būtu tuvāk grāpa lielkungam, jo viņam pret pē­dējo esot daži pienākumi no oša zāģēšanas laikiem.