Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Ja ienāk kāds grasis, jāmaksā parāds, ko tiesa pie­sprieda. Tamdēļ jādzīvo tepat tuvumā. Vai tad ar katru grasi tūlīt iesi mērīt tālo ceļu no Rīgas līdz Kalniešiem?»

Ja kāds ievaicājās, vai tad Jukums jau esot ko nomak­sājis grāfam no sava parāda, tad nāca atbilde:

«Vēl jau gan nē! Bet pagaidi, pagaidi! Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.»

Ja kāds bija tik ziņkārīgs un turpināja klaušināt, vaicā­dams, kad tad Jukums sākšot maksāt, tad pēdējais neap­mierināts paskaidroja:

«Gan jau, gan jau! Tagad grūti laiki. Kad tikšu pie naudas, tad. Nav ko steigties. Grāpa lielkungam naudas diezgan. Var pagaidīt. Viņš gaida arī. Paldies tam par draudzību un žēlastību! Tiešām grib man palīdzēt tikt uz pekām un nemaz nemācas virsū ar naudas prasīšanu. Cits par tādu lielu naudu (vajaga tikai iedomāt, 125 rbļ !) rautu vai kaklu nost. Bet grāpa lielskungs nepīkst ne vārda. Viņš zina, ar ko tam šoreiz ir darīšanas. Viņš sa«ļ prot, kas es par vīru, ka neesmu vis kaut kāds Rīgas žuliks.»

Ja kāds izteica šaubas, sak, diezin, diezin, vai grāfs kād­reiz redzēs kaut grasi no tiem 125 rbļ., tad Jukums at­cirta:

«Vai tad tu gribi manā vietā maksāt? Esi gan tu labsi Tikai paldies par laipnību, nemaz nav vajadzīgs. Grāpa lielkungs nabagāks nepaliks un pagasta maizē neies, ja arī no manis parādu saņems tikai pēc pastara dienas otrā trešdienā. Bet, ja tev ir nauda, tad labāk aizdod man kādu pusrubli vai arī izmaksā kočiņu. Sen neesmu mielojies. Tīri kājas sāk niknāk sāpēt bez iemešanas. Ja tev nav graša pie dvēseles, ko tad tu grābsties ar saviem vārdiem ap tādām naudām kā 125 rubļi. Labāk būtu muti turējis nekā velti blamējies. Man arī nav ne vaļas, ne prieka ar tevi te stundām ilgi tirgoties.»

Todien Jukums pēc sprediķa svaidījās pa ļaužu pūli ap-j kārt šurp un turp, bet, tā kā visas viņa runas beidzās ar to, ka vajaga iet uz Baznīcas krogu iedzert, tad neviens' tam lielas vērības nepiegrieza. Turpretim lielāks ļaužu bars pamazām nostājās ap dažiem prātīgākiem saimniek kiem, kuru vidū redzējās ari Lielklintainis. Pēdējais pēcj garu garām debatēm atkārtoja jau priekš tam pāris reizes! izteikto aizrādījumu:

«Pēc manām domām, jāiet pie lielkunga un jāsaka vi-3 ņam, ka tāds mācītājs mums neder. Grāps arī ir cilvēks un visu sapratīs, kad viņam lietu skaidri un gaiši iz­stāstīs.»

«Taisnība. Taisnībai» atskanēja pūlī. «Bet kas ies? Tev pašam vien būs jāiet. Jā, jāt Lielklintainim jāiet pie liel­kunga.» !

Tādu iznākumu padoma devējs nemaz nebija gaidījis, ļ Iet pie grāfa viņam pavisam nepatika. Diezin kā uz to ļ lietu muižā skatīsies? Tur joki nebija nekādi lielie! Bet 1 ko darīt? Bija jāaizstāv baznīca, paša luterāņu kristīgā ļ ticība. Nevarēja būt mazdūšīgs Dieva priekšā. Labi, viņš ies, bet viens ne. Kas ies vēl?

Sāka saukt vienu otru vārdu. Viens atrunājās tā, otrs citādi. Dažs, izdzirdis savu vārdu, mudīgi vien laida uz ratu pusi un aizbrauca mājās, pat pīpi neuzkūpinājis. Ar ļ lielām mokām pierunāja kādu saimniektēvu, kurš mājas

bija nodevis dēlam, tātad varēja skatīties uz muižu drošā­kām acīm, un vienu kalpu runasvīru, jo arī kādam kal­pam bija jāņem dalība deputācijā, lai lielkungs redzētu, ka visi jaudis Jaunkalniešos ir vienis prātis mācītāja lietās.

Nākošās dienas Lielklintainim bija nepatīkamākās visā mūžā. Viņš gudroja šā, gudroja tā. Prātoja, ko teiks grā­fam un ko atbildēs, ja pēdējais aizrādīs uz to vai citu ap­stākli. Laba Kiintainis sev nekā necerēja. Saprotams, grāfs uz delegātiem būs pikts. Tie taču uzdrīkstējās iet pret viņa gribu. Tomēr par neiešanu Kiintainis nedomāja. Viņš bija lietu uzņēmies, tātad tā jāved līdz galam. Lieta bija svarīga, gandrīz svēta. Ja varētu izvēlēties, Kiintainis labāk būtu 4 naktis no vietas negulējis rijas kūlis citu pēc citas nekā gājis pie grāfa runāt mācītāja lietā. Tikai tur vairs neko nevarēja grozīt, un noliktā dienā visi trīs delegāti stāvēja grāfa priekšā, kurš zināja jau, ap ko lieta grozās, bet toinēr prasīja:

«Nu! Ko jūs man teiksit?»

Iestājās klusums. Kalpu runasvīrs paslēpās aiz Liel- klinlaiņa muguras. Vecais saimniektēvs arī atvilkās atpa­kaļ, noteikdams:

«Are če, lielkungs! Klintaiņu Mārtiņš …» Balss viņam aizķērās. Lielklintainis redzēja, ka ir atstāts viens likteņa varā un lielkunga dusmu bangās. Viņš izstāstīja sīki un pamatīgi, ka svešais mācītājs nederot, ka viņu neviens nevarot saprast. Atkārtoja viņš vienu otru mācītāja iztei­cienu, dažreiz īstu, dažreiz pārprastu. Aizrādīja, ka Kal­niešos esot derīgs draudzes gans — Sausnējs, kuru visi saprot, kurš arī visus saprotot, jo esot pašu ļaužu bērns. Kiintainis izteica cerību, ka lielkungs visu apsvēršot un iecelšot nevis nederīgu, bet derīgu un krietnu dvēseļu ganu.

Kad grāfs dzirdēja Klintaiņa atkārtoto mācītāja iztei­cienu par to, ka jauniem puišiem iznāk dzemdēt bērnus, viņš palika tīri jautrs. Grāfs sāka smieties un pamācoši piezīmēja:

«Tas nekas, tas nekas, mīļo Klintaini! Maisu nevar lā­pīt ar zīda pavedienu. Tur vajadzīgs labi rupjš kaņepāju striķītis.»

Kad Kiintainis bija beidzis, grāfs, galīgi atguvis labu omu, viņam uzsita uz pleca un noteica:

«Būs labi, mani mīļie! Latviski gan mācītājs neprot ne­pavisam, bet es viņam teikšu, lai mācās. Ar laiku iemā­cīsies. Pagaidām jāiztiek tāpat. Redzi! Mums te bez latviešu draudzes ir vēl vācu draudze, pie kuras es pats pie­deru. Tamdēļ man vajaga vācu mācitāju un nevis lat­viešu, kāds ir Sausnējs, kurš gan liekas būt teicams cil­vēks, bet ir iespējams, ka vir,iš pieder pie jaunlatviešiem, kas ir cilvēki, kuri paši nezina, ko viņi grib, tikai visu jauc. Man negribētos, ka nemiera gars celtos Kalniešu (aužu vidū. Es domāju, tu, mīļo Klintaini, būsi ar mani vienis prātis un visi citi ari man piekritis.»

Vācu draudze pastāvēja vairāk vārda pēc nekā patie­sībā. Dažas reizes gadā, pa lieliem svētkiem, mācītājs mēdza noturēt īsus dievvārdus vāciski, uz kuriem bez grāfa ģimenes, kas arī ne katru reizi ieradās uz šādiem dievkalpojumiem, salasījās muižkungs, vagaris, mežkungs Drikkē ar savējiem. Un it kā šo nedaudzo dēj, kuri visi labi saprata latviski, lielai latviešu draudzei nācās dabūt mācītāju, kurš neprata latviski. TaindēJ Lielklintainis atteica:

«Redziet, lielkungs! Visi runā, ko gan teiktu vācu drau­dze, ja mācītājs tik slikti runātu vāciski kā šis latviski.»

Neviens nebija tā runājis. Klintainis pats gribēja aizrā­dīt grāfam uz šo apstākli, bet no sevis vien neuzdrošinā­jās, tamdēļ atkārtoja it kā citu izrunātu izteicienu. Grāfs saprata lietas īsto stāvokli. — «Paskat, palicis iedomīgs!» viņš nodomāja. «Sāk jau salīdzināt sevi ar vāciešiem. Jā! Zemnieki pārlieku izlaidušies. Tā tas ilgi uz priekšu nevar iet, citādi visa kārtība zemē aizies bojā.»

Pēc šādām domām grāfa garastāvoklis pavisam sabojā­jās. Nē, zemniekiem nevarēja ierādīt, ka dara pēc to iedo­mām. Te jāparāda, kas ir noteicējs un kam vēl ir īstā vara rokā. Tamdēļ grāfs strupi noteica:

«Nu, es esmu jūs uzklausījis, bet nevaru piekrist jūsu domām. Noteikšana piekrīt man un nevis jums, un es esmu izvēlējies pienācīgu mācītāju Kalniešu draudzei. Viņu es arī iecelšu amatā. Pie tam es jūsu padoma nepra­sīšu. Man ir vienalga, vai tas jums pa prātam vai nē. Pie­tiek, ka jaunais mācītājs ir man pa prātam.»