Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Sausnēju drīzi iecēla par vikāru kādā ļoti neienesīgā mācītāja vietā — tāli nost no Kalniešiem, Latvijas otrā malā. Pēc dažiem gadiem viņš dabūja ienesīgāku vietu, tikai ne Latvijā, bet Krievijā, kādā vācu kolonijā. Tur mā­cītājs Sausnējs apprecēja turīgu vācu kolonista meitu. Solīti pa solītim viņš atsvabinājās no savas tautas un tēvi­jas. Mājās sieva un bērni runāja tikai vāciski. Arī pats mācītājs Sausnējs pamazām iedzīvojās vācu valodā vai­rāk kā dzimtā latviešu mēlē, kuru gan vēl prata runāt, bet domāja jau vāciski. Latvija viņam palika kā kaut kas inīļš, dārgs slepenākā sirds kaktiņā, bet arvienu svešāka un svešāka, ar katru mēnesi, ar katru gadu nepazīsta­māka.

Kad pēc pāris desmit gadiem mācītājam Sausnējam pie­nācās ierasties Kalniešos uz mātes bērēm, viņš ar siltām jūtām, dziļi aizkustināts apstaigāja tēva mājas kaktiņus, atcerejās bērnību, vecus mīļus notikumus, jaukas sīkas atmiņas, bet arī sajuta, ka nepavisam nesaprot to, kas no­risinās Latvijā.

Aplūkoja viņš arī Kalniešu draudzes abās baznīcas, kur pats bija nokalpojis pie slimīgā vecā mācītāja mēģinā­juma gadu, kur reiz tik karsti vēlējās tikt par pastāvīgu draudzes ganu, kur viņa dēļ bija norisinājusies cīņa pret pašreizējo Kalniešu mācītāju. Viņš atcerējās to visu kā mīļu neaizmirstamu gadījumu virkni, sēri pasmaidīja un iedomājās kolonijas baznīcu, kuras mācītājs viņš bija jau tik daudz gadu.

Viņš aizbrauca atpakaļ uz savu koloniju. Kad pēc pāris gadiem mira viņa tēvs, Sausnējs nevarēja ierasties uz bē­rēm. Viņam bija ļoti žēl tēva, kā labam dēlam klājas, bet tik tālu ceļu tik bieži mērot neļāva amata pienākumi. Viņš norakstīja sirsnīgu vēstuli brālim — Sausnēju saimnie* kam, nobirdināja vientuļi savā k-abinetā asaru par tēvi» un par zudušo pagātni, aizlūdza karsti Dievu par nelaiķi r.n turpināja gaitas tālajā vācu kolonijā, paša vācu ģM menes vidū.

Tūliņ pēc ievešanas jaunais Kalniešu mācītājs sāka noļ pietni darboties savā amatā. Viņš cītīgi mācījās latviski,ļ kā to bija apsolījis Dievam ievešanas dienā, soļojot starm policistiem un zaldātiem uz baznīcas durvju pusi. Nopietni viņš gribēja arī izpildīt savus pienākumus pret draudzei

locekļiem, bet, bet-

Sis «bet» bija ļoti liels. Neviens pie viņa negriezās, pati baznīcā neviens negāja uz dievkalpojumiem. Krustības un apbedīšanas izdarīja vai nu vēl teologs Sausnējs, vai ķesļ teris. Laulāties brauca uz pārnovadu. Gan mācītājs darīja! visu, lai patiktu ļaudim, bet tomēr baznīca bija dievkalpoļ šanas laikā galīgi tukša. Nelīdzēja arī tas, ka mācītājsj izrādīdams laipnību un lepnības trūkumu, uzrunāja pid katra gadījuma pretimnācējus un braucējus. Viņam atbil­dēja, viņu uzklausīja, bet arī ne vairāk. Mācītājs nobrauca bez aicinājuma uz nabagu māju, pieņēma tur visus piej svētā vakarēdiena, izrunājās laipni un aizbrauca. Pirmļ projām braukšanas viņam iznāca ne visai patīkama safl runa ar Jukumu Klintaini. Mācītājs, ieraudzījis veco vīruļ klibojam, nosprieda iegūt tā sirdi sev un izteica līdzjū I tību par slimību, beigās vēl piebilzdams:

«Bet, mīle, es tev neredz nīmāls ēkš to baznīc pa Dēvai darīšan am zontāg. Kam tu negrēz sav sird pret Dēv, tav tēv debesis augstumos?»

Mācītājs bija cerējis, ka uzrunātais jutīsies pie sienas! piespiests ar šo jautājumu un apsolīsies ierasties uz dievS kalpojumu nākošo svētdienu, bet bija pārrēķinājies arļ Jukumu. Pēdējais neapjuka ne drusku, bet braši paskaid-ļ roja:

«Ko nu es, cienīgtēvs, vecs, klibs vīrs lai lienu Dievam! acīs! Tas man nemaz neklājas. Es labāk nemaz nemaisos! pa kājām tādam žēlīgam lielam kungam kā mūsu mīļais 1 Debesu Tēvs.» Mācītājs labi nesaprata atbildi un ievaicājās: «Kas tas ir — lēn acī? Es nesaprotu neko no vis to ru-J nāšan.» Klibajam acis vien iegailējās, un viņš atteica:!

«Līst acīs ir tāpat, kā jūs, žēlīgs cienīgtēvs, līdāt uz baz-1 nīcu ar kūkumu mugurā starp zaldātiem un spožām po- 1 gām. Es negribu līst mīļam Dieviņam acīs, darīt viņam!

nepatikšanas un rādit tam savas slimās kājas. Droši vien ■ ņam jāpieredz un jāpiedzird daudz, daudz slikta. Ko es ■111 lai uzbāžos?»

! Mācītājs aizbrauca. Tomēr šis brauciens uz nabagu Kliiiju nebija bez panākumiem. Viens otrs nabags, viena nli.i nabadze pēc mācītāja laipnās izturēšanās sāka ap- ļflieklēt dievkalpošanas. Jādomā bija par dvēseli. Muižas ! Vai a izdarīja spiedienus uz kalpotājiem, un tie arī sāka Ierasties baznīcā. Pamazām arī viens otrs no malas sāka ■pineklēt sprediķus. Sak, vai tad nu bez baznīcas pavisam Izliksi? Vai tad kāds ir tīrais pagāns un nemaz vairs ne- lurēsies pie kristīgās ticības?

1 Kad pagāja gads pēc jaunā mācītāja ievešanas un at­griezās mājās abi lielie «buntavnieki» — Robežnieku laimnieks un Lielklintaiņu kalps Grāpiņš, baznīcas ap­meklēšana Kalniešos jau bija iegājusi puslīdz normālās hlledēs. Mācītājs centīgi turpināja mācīties latviešu va­lodu, daudz ko arī panāca šai ziņā un pēc kādiem gadiem bija tīri labi iedzīvojies amata pienākumos. Viņš brauca iii kučieri uz bukas uz baznīcu un pie draudzes locek­ļiem un vairs ne domāt nedomāja ielaisties bez sevišķa Iemesla sarunās ar ce|a gājējiem un pretimbraucējiem. Viņš sprediķoja tā, kā vajaga un kā pats atzina par labu, lietoja ja arī ne labu latviešu valodu, tad tomēr sapro- lamu, deva roku bučot tiem, kas to darīja, un labprāt re­dzēja, ka to dara, prata visur ieturēt cieņu un sevišķi ne­slēpa savu vācieša un cienīgtēva pārākumu pār latvieti, prastu zemnieku. īsi sakot, Kalniešu mācītājs bija izvei­dojies par cienīgtēvu, kā cienīgtēvam pienākas būt. Ne­viens tam neko nevarēja pārmest. Neviens Kalniešu mā­cītājam arī nepārmeta, ka viņš ticis ievests par draudzes ganu ar krievu karaspēka un policijas palīdzību. Ari grāfs Sterns pie gadījuma pašapzinīgi mēdza noteikt:

«Nu, redziet nu! Vai nebija man taisnība, kad es neklau­sīju tiem neprašām mācītāja iecelšanas lietās? Vai nav iznācis labi pēc mana prāta? Diezin kas vēl būtu bijis, ja es būtu padevies un paklausījis, ko tie toreiz muldēja ni­ķodamies un stīvēdamies.»

Ja tas tika teikts kāda padevīga gara klātbūtnē, tad tas sameta kūkumu, paklanījās, pazemīgi pasmaidīja un stei­dzīgi piebalsoja, pat acis nemirkšķinādams un nenolaiz- dains:

«Tiesa, tiesa, grāpa lielkungs! Ko zemnieka cilvēks sa­prot, kas vitļam derīgs, kas nē! Labi vēl, ka cienīgi kungi par tiem žēlīgi rūpējas.»

Tā beidzās mācītāja ievešanas dumpis Kalniešu drau­dzē daudziem par svētību un visiem par pamācību uz gadu gadiem, uz bērnubērniem. '

Jaunlāču saimnieka Ģederta Grāpiņa bērēs bija daudz visvisādu ļaužu. Tur bija ne vien jaunais mācītājs Saus nējs, kurš, kā «augstas skolas cauri gājis», bija rets un cienījams viesis. Viņam līdzi bija atbraukusi viņa nepie­augušā māšele Sausnēju Lienīte jeb Helene, kā viņa bija krustīta un tika svinīgākās reizēs saukta. Tur bija arī daži no muižas dižvīriem, agrākiem bijušā priekšpuiša Ģederta priekšniekiem. Bērēs bija pats muižkungs Vāgers ar ģi­meni. Bija tur arī mežkungs Drikkē ar dēlu, švītu jaun- kungu, kurš prata lepni uzvesties, jo bija ļoti izglītots:] veselus divus gadus tēvs viņu vadāja uz apriņķa pilsētu «kreicskolā» un būtu vēl ilgāk vadājis, bet dēls, sasēdējis divus gadus apakšklasē, tika izslēgts. Tomēr jaunais Drikkē bija piesavinājies pilsētā īsti pilsētnieciski lielkun- dzisku uzvešanos un uzstājās visā apkārtnē par vienu no ievērojamākiem siržu lauzējiem. Sie pagasta vācieši runāja savā starpā tikai vāciski un turējās atsevišķi* no citiem — vienkāršiem mirstīgiem. Brīžam viņu vidū tika uzņemts sa­vas izglītības dēļ ari mācītājs Sausnējs, kurš tādos brīžos arī parunāja vāciski. Tomēr Sausnējs turējās vairāk pie latviešu viesu daļas. Pēdējo bērēs bija lielais vairums.i Viņu skaitā atradās arī izcilas personas — turīgākie un cienījamākie saimnieki, kuri turējās cieši kopā ap izglītoto latvieti — mācītāju Sausnēju. Vidū starp latviešiem un vāciešiem stāvēja vairāki jauni ļaudis, cienījamāko lat­viešu ģimeņu jaunā paaudze, kuras locekļi, vai nu apmek­lēdami apriņķa skolas, vai citādi pavadīdami dažus gadus pilsētās, bija vairāk vai mazāk ievingrinājušies vācu mēlē. To viņi lietoja, līdzko godībās vai citur nokļuva vācu |aužu tuvumā. Pie tādiem piederēja Liellāču saimnieka dēls Roberts, kas jau vairākus gadus apmeklēja kreic- skolu, Robežnieku saimnieka meita Otīlija, kas Rīgā bija mācījusies pie kādas madāmiņas divus gadus «šneiderē- šanu» un smalku ēdienu gatavošanas mākslu, un kāda Veckalniešu saimnieka dēls, kas izmīdīja palīga vietu pie pagasta rakstveža, kamdēļ tika sauKts par skrīvera kungu.