Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Vai viņam nav tēva žēl? Vai varbūt tam iet slikti?»

«Ak nē! Viņam iet labāk kā mums abiem ar Pēteri, tikai viņš ar mums maz ielaižas. Pelnīt jau pelnī krietni, bet nodzer daudz un vispārīgi nav… tā, kā vajadzētu.»

«Kas tad ir? Man, meit, vari droši pasacīt. Vai nestaigā tēva pēdās?»

«Tā jau, krusttēv, laikam gan būs… Ar mums viņam nesaskan nepavisam.»

Abi ceļabiedri trieca, kamēr Mārītei pienāca laiks kāpt no ratiem laukā, jo bija sasniegts ceļš, kas no lielceļa iegriezās uz Lāču māju puduri.

«Tad tik neaizmirsti mūs arī apciemot, Mārīti» Lielklin-' tainis vēl nosauca pakaļ meičai, kad šī jau čakli soļoja, attālinādamās no lielceļa.

«Paldies, paldies! Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! Kā lai to aizmirst? Man Kalniešos tik maz vietu, kur ciemoties.»

Jaunava bija vienkārši ģērbusies, bet tomēr Rīgas pil­sētas iespaids un pašas, kā šuvējas, rokas bija panākušas to, ka uzvalks sēdēja skaisti. Arī pilsētnieces kautri drošā uzstāšanās, kurai netrūka nepārspīlētas, vienkāršas, bet tomēr uz laukiem toreiz pavisam neredzētas koķetērijas, spēja panākt to, ka vietējām skaistulēm Māriņa varēja iznākt par nepārspējamu sāncensi

Jaunlāčos todien bija notikusi nopietna izrunāšanās starp jauno saimnieku un māti. Pēdējā bija neapmierināta, ka dēls neprecas. Visas mātes, gan ar retiem izņēmumiem, labprāt redz, ka dēli ved mājās vedeklas. Kaut ari vēlāk attiecības starp vedeklām un vīru mātēm ir ne katrreiz miermīlīgas, tomēr tas nāk vēlāk, bet, kamēr dēls vēl nav izvēlējies dzīvesbiedreni, māte to skubina, palīdz izvēlē­ties, bieži pat apkaro to, kuru dēls grib ņemt, bet piedāvā, sola, ieteic pašas kandidāti.

Ģederta Grāpiņa atraitne nebija izņēmums no šī vispā­rīgā likuma. Arī viņa no sirds vēlējās, lai dēls precētos, bet nebija sevišķi apmierināta ar to, kurai, likās, piederēja dēla sirds. Arī todien viņa sprediķoja dēlam:

«Klausies, dēls! Es dienu no dienas atkārtoju vienu un to pašu, bet tev, kā liekas, manas runas pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Visi mani padomi runāti kā vējā. Ja būtu tēvs dzīvs, viņš gan zinātu, ko darīt, lai dēls pa­klausa. Bet tad tu varētu ar precēšanos gaidīt, cik patīk. Tagad turpretim tev jāgādā sieva. Vai es lai.mūžīgi sitos ar darbiem? Es nesaku, ka man būtu jāstāv, rokas klēpī turot. Tik vārga es, paldies Dievam, vēl neesmu. Es strā­dāšu uz priekšu arī, bet saimnieces tev vajaga un vajaga. Vai dzirdi arī, ko tev saku? Vai dzirdi?»

Viņa ar katru vārdu vairāk uztraucās un beidza gan­drīz kliedzošā balsī. Dēls bija pie tā pieradis. Viņš slinki pakasīja sev zem zoda un kā negribēdams piebilda:

«Dzirdu, dzirdu, māt. Bet ko.lai daru? To, kuru gribu precēt, tu nepavisam negribi. Citas es atkal negribu.»

«Atkal vecu vecā dziesma. Saki — ar ko tevi Robež­nieku Otīlija ieēdinājusi, ka tu pie viņas kā pielipis?»

«Kas par ieēdināšanu! Vai viņa nav krietns skuķis? Skolota, smalka, vāciski vis runā un tik smuka, ka man patīk.»

«Skolota? Smalka? Vāciski runā? Tas tiesa, bet tev ne­pavisam neder. Zini, ka tev ar mājām krietni jāraujas. Tēvs pat mirdams bēdājās, vai tu noturēsies Jaunlāčos. Nu, ar Otīliju jūs abi gan izputēsit kā likti. Tā tev par smalku. Pie prasta darba viņu nedabūsi klāt. Ar māti taisot veselus karus, kad pāris reizes mēnesī izejot ganos. Tik sēdot mājās un tamborējot vai dziedot kaut ko vā­ciski. Tā nav Jaunlāču dubļu bridēja.»

«Bet Robežnieks droši vien dos meitai lielu pūru.»

«Tas tiesa. Bet bez saimnieces — darba darītājas — tāpat izputēsi, vai būsi divas govis pūrā vairāk saņēmis vai mazāk, vai mežģīnes, un kā viņus visus tos satambo- rējumus sauc, būs vai nebūs.»

«Bet, māt, viņa man patīk un patīk. Tur neko nevaru darīt.»

«Nu, tad ved viņu, lai izrunājas vāciski ar mūsu zosīm. Tās pratīs pretim gāgināt, bet ne tu. Ja tu pats prastu, tad cita lieta. Jūs nepagalam nesaderat kopā. Būs gan jauki! Sieva smalka, saģērbusies kā pāvs, bet vīrs noķel- lējies mēsliem un ar dakšām rokā. Sieva laiž vaļā: «Gaga- jaja! Cunder, linder, plunder, šlunder!» Bet vīrs, muti ieplētis, stāv un ne vārda nesaprot, ko skolotā sieva ber vāciski. Vai domā, ka viņa tevi ilgi ieredzēs? Vari pasvil­pot. Nedēju pēc kāzām būsi viņai par prastu un apnicis. Tagad pasaule nav tāda kā manās jaunības dienās. Tad, patika vai nē, ja biji zem «aubes», uz citiem vīriešiem vairs ne skatu nepameti. Tagad, dēls, uz laukiem vēl neko, bet par pilsētas mamzelēm gan dzird runājot visādas jau­kas lietas. Tur no dzīva vīra sieva aiziet pie otra.»

«Fī, māt! Otīlija nav tāda!»

«Es to nesaku. Varbūt viņa ir pavisam godīga meitene, bet viņa tev par daudz smalka. Tev vajaga citādu sievu.»

«Nē, māt! Es citas neņemšu. Man viņa vien tikai patīk. Arī Otīlija mīl mani. Vai nu viņa būs mana sieva, vai arī

neviena.»

«Zēl, ka tēvs nav dzīvs. Tas tev Otīliju izdzītu drīz no

pakauša.»

«Tu, māt, pati nezini, ko sarunā. Līdzko iznāk pārsprie­šana par manu precēšanos, tu palieci savāda. Es vēlreiz saku: vai nu Otīliju, vai nevienu.»

«Atkal veca dziesma! Es tev saku, ka Otīlija še kājas nespers. Es…» Bet dēls vairs neklausījās. Viņš piecēlās no galda, kur bija sēdējis pēc pusdienām. Māte domāja, ka dēls arī ies atgulties kādu stundu, bet viņa maldījās. Jaunais saimnieks ātriem soļiem izgāja caur sētsvidu un devās pa ceļu projām. Sasniedzis mežu, viņš nogriezās pa taciņu un taisni pa silu devās uz Robežnieku mājām. Pus­ceļā zem lazdu krūma viņu sagaidīja Robežnieku Otīlija.

Jaunava bija dažus gadus pavadījusi pilsētā pie kādas madāmiņas, iebuldurējusies drusku vācu mēlē, bet visumā tomēr neatšķīrās no citām saimnieku meitām. Viņai stipri patika jaunais kaimiņš, un, kaut Otīlija par to dažreiz at­saucās, deguntiņu savilkusi, kā par neizglītotu un sov par prastu, tomēr tas bija domāts tikai uzvilcējiem un vispā­rīgi citiem. Patiesībā abi jaunieši bija nolēmuši, ka jāpre­cas, tikai vēl nesteidzās.

Tomēr šodien pie tikšanās Otīlija domāja citādi. Viņa bija stipri neapmierināta. Jaunava veda noteiktu runu, ka jārīko kāzas, jo pagasts par viņiem abiem vien runājot un viņa, Otīlija, nemaz negribot būt ļaužu mēlēs. Tamdēļ, ja Jaunlācis esot daudzmaz pēc vīrieša, tad viņam jāprotot gods un jāliekot pie malas vilcināšanās. Izrunas par māti esot nieki. Viņa, Otīlija, gan gribot precēt dēlu un nevis māti. Ja viņš nedomājot precēties, tad lai pie viņas nemaz nenākot. Gan viņa pratīšot tikt galā ar savu nelaimi. Gļē­vuli par vīru viņa nevēloties.

Jaunajam saimniekam likās, ka līgavai taisnība, bet to­mēr kaut kas viņam šodien nepatika. Viņš pats labi neap­zinājās, bet tas tā bija. Otīlija, gribēdama panākt savu, ar stingro uzstāšanos šodien bija aplējusi jauno puisi kā ar aukstu ūdeni. Tomēr viss beidzās pagaidām ļoti labi. No­sprieda, ka Otīlija izies svētdien no rīta ganos, izdzīs lo­pus uz noteiktu vietu mežā, kur ieradīsies izredzētais, un abi pavadīs jauku svētdienas priekšpusdienu.

«Viņa nemaz nav tāda, kā māte saka. Lūk, pati grib uzņemties labprātīgi ganu dienu,» nodomāja Jaunlācis. Līdz svētdienai puisim vajadzēja tikt galā ar māti, lai ganos galīgi nolemtu par kāzām. Jaunlācis piekrita, jo Otīlija bija palikusi tik mīļa, tik sirsnīga, ka jauneklis tīri apskurba. Viņš bija vienkāršs lauku puisis, bet Otīlija smalka pilsētniece, kas laikam prata vīriešus tīt ap pirk­stiem, mazākais, tā likās Ja.unlācim. Viņa pilsētā bija iera­dusi ar smalku smalkiem kungiem rīkoties. Ne velti viņa vāciski arī prata. Laime gan, ka tāda smalka un smuka meiča kā Otīlija piegrieza viņam vērību un to iemīlēja. Mīlinoties laiks bija pagājis nemanot, un Jaunlācis apķē­rās tikai, kad diendusa sen bija garām. Tas iznāca par traku! Ko māte teiks? Kā tas bija gadījies? Darba laikā nokavēt dienu! Viņš tiešām sāka noiet no grauda. Būs jā­saņemas. Otīlijai taisnība. Jātaisa kāzas. Tad būs izre­dzētā mājās un nevajadzēs laiku kavēt ar satikšanām. Va­rēs izmīlēties tiku tikām pa vaļas brīžiem, nekavējot darbu.