Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Bija vēl viens otrs. Sie pa lielākai daļai neatkrita galīgi no latviešiem, jo turpat tuvumā dzīvoja viņu vecāki, ka 1 ? ne vārda neprata vāciski. Tomēr viņi labprāt pagrozījās vācu ļaužu vidū un patriecās vācu mēlē, cik nu kurais prata.

Latviešu starpā vislielāko cienību baudīja no klāteso­šiem trīs saimnieki: Robežnieks, Liellācis un Lielklintainis, sevišķi pēdējais, kā pagasta vislielāko un labi iestrādāto māju gruntnieks. Lielklintainis pa visu bēru laiku gandri/, nemaz nešķīrās no mācitāja Sausnēja, veda ar to visādas sarunas un uzmanīgi klausījās.

Pēc bērēm Lielklintainis staigāja apkārt domīgs. Viņš, pat darbu darīdams, šad tad apstājās uz brīdi un kaut ko pārdomāja. Tad viena diendusa viņiem abiem ar saim nieci izputēja svarīgās apspiiedēs. Paēdis pusdienas un palicis viens ar sievu, Klintainis tā kā netīši iebilda:

«Vai tu, sieviņ, redzēji, cik iznesīga bija Robežnieku Otīlija bērēs?»

«Kā nu nē! Kā nu nē! Tā jau ar Driķiem un Vāgeriem vāciski vien bēra!»

«Jā, tā pilsēta piedod cilvēkam daudz smalkuma.»

«Nu jā! Paskaties tik uz Liellāču Robertu. Puika bija kā lemesis, neprata ne roku nobučot vecākiem cilvēkiem, ne vārdiņa prātīgi pateikt, bet paskaties, kas tagad par smalku jaunkungu. Vāciski arī ber kā tēvreizi.»

«Jā, ir sapratīgs un gudrs puisis. Dienās būs derīgs cilvēks.»

«Un, ka tā šauj vaļā vāciski, tūliņ redz, ka cilvēks ir

smalkāks.»

«Es ar mācītāju Sausnēju arī pārrunāju gan par pilsētu, gan par skolām. Viņš mācīts cilvēks, var labāk saprast nekā kurš katrs no mums. Viņš savu māšeli Lienīti arī no­došot šoruden pilsētas meiteņu skolā. Izglītība esot liela lieta, viņš saka. Uz priekšu bez izglītības neko nevarēšot sasniegt. Valodas arī jāprotot. Ar latviešu valodu vien ne­kur tāļi nevarot tikt, vajagot prast, mazākais, vācu arī. Mācītājiem esot jāmācās vēl citas valodas, pat vecu ve­cās — grieķu un pat žīdu, lai varētu lasīt svētos rakstus. Viņš arī mani skubina paskolot bērnus.»

«Ko nu? Kārlītim būs mājas.»

«Es arī tā izrunājos, lai dzirdētu, ko Sausnējs uz to saka. Viņš teica, ka tas nekas, ka Kārlītim būšot mājas. Vai saimniekam nederot izglītība un zināšanas? Uz priekšu tas būšot vēl nepieciešamāki. Kuram būšot vairāk

zināšanu, tas tikšot labāk un ātrāk uz priekšu. Ko domā, vecen? Vai viņam nav taisnība?»

«Man, vīriņ, arī patiktu, ka Kārlītis lepni špacierētu kā Driķu jaunais. Tas jau jaunskungs kas jaunskungs! Lai liek blakus kaut paša grāpa dēlu. Ne izšķirt nevarēs, kurš smalkāks. Ja mūsu Kārlītis tā runātu vāciski, ka ausis vien būtu jāpaspicē! Ek, vīriņ! Smuki būtu.»

«Tāpēc nu tāpēc! Smuki tiešām būtu… Nu, ko domā? Ja vedam Kārlīti uz kreicskolu?»

«Ka tik tur dēliņam neiznāk mācīšanās par daudz un visa skola par grūtu! Ka nepārmācās puišelis!»

«Ko niekus! Vai tad Kārlītis muļķāks par citiem? Ja tie nepārpūlējas, ja tiein galvas iztur, tad izturēs arī mūsē­jais. Tikai tas maksās daudz naudas.»

«Tebe nu tebe! Kur to lai saķer? Kungam rente arī uz muižu jānes.»

«Ir tiesa, bet tu zini, ka pēdējos gados mums sāk iet' ar naudu pavieglāk. Senākus gadus par tādiem izdevu- 1 miem mēs nemaz nebūtu varējuši ir sapņot, bet ta­gad »

Un Lielklintainis nogrima domas, kas viņam visu dien­vidu ne|āva ne acis aiztaisīt, neskatoties uz nogurumu. Va­jadzēja labi pārdomāt, ka neizdara aplam. Naudu vien varēja izputināt! Vai visa būšana bija tik daudz izdevumu un pū|u vērta? Kārlītis tāpat dienās bez kādām pilsētas skolu gudrībām varēja būt krietns cilvēks un labs saim­nieks. Mājas viņš saņems kārtībā un pie tam vislielākās pagastā. Jā! Bija ko pārdomāt, iekām Lielklintainis spēra izšķirošo soli. Un Lielklintainis prātoja gan uz vienu pusi, gan uz otru. Izšķirošo lomu viņa domu gaitās spēlēja tu­vākais Rīgas brauciens. Katru gadu vairākas reizes Liel­klintainis izbraukāja Rīgu ar produktu vezumiem. Arī ta­gad, rudens sākumā, no Lielklintaiņu sētas uz Rīgu devās ceļā liels vezums, kura galvenais saturs bija sviesta spai­nīši, bet netrūka arī cRu mantu.

Garajā ceļā Lielklintainis izdomāja dažu labu domu, jo vienu otru nakti nācās pavadīt pat bez miega, gan uzma­not vezumu un maku, gan steidzoties ātrāk sasniegt ceļa mērķi. Tomēr galvenā doma šoreiz bija par dēla skolo­šanu. Darbarūķis gribēja izaudzināt no dēla ko sevišķu, gribēja redzēt, ka viņa Kārlītis ne vien nav pakaļ kādam citam, bet ir visiem par labu gabalu priekšā, ir pārāks par kuru katru.

Ilgi prātīgais saimnieks rēķināja, soļodams vezumam blakus vai sēdēdams ratos. Muiža prāvu da|u izpirkšanas naudas bija pārveduši uz muižnieku kredītbiedrību, izņem­dama no pēdējās naudu, bet parādu uzlikdama saimnieku mājām kā izpirkšanas daļu. Banka parādus bija izrēķi­nājusi uz daudziem gadiem, saņēma procentes un mazu nomaksu. Tā māju iepircējiem iznāca krietni garas un pa­šiem ne sevišķi izdevīgas maksāšanas, bet totiesu pašreiz katru gadu nācās maksāt mazāk. Bez bankas parāda bija vel māju izpirkšanas izmaksas pārpalikums muižai, bet tas vairs nebija tik liels un arī vieglāk nolīdzināms agrā­kos gados, jo produkti pilsētā maksāja tagad vairāk.

Tā kā Lielklintainis pienākumus 'muižai nokārtoja bez nokavēšanās, tad viņš bija pagastā viens no turīgākiem. Varēja gandrīz teikt, ka Kalniešos otra tāda vairs nebija. Ne velti Lielklintainis izrēķināja, ka, atskaitot pat rudens renti, viņam mājās skapī bija pāris simti naudas. Vēl nāca klāt pašreizējie Rīgas brauciena augļi. Priekšā stāvēja vēl rudens brauciens ar barokļiem uz Rīgu un sīkāki vezumi uz tirgiem un apriņķa pilsētu. Taisnība, vajadzēja arī kalpu un meitu algām, vajadzēja pašiem. Tagad viņš vairs negudroja, kā taupīs pašu vajadzībām petroleju, siļ­ķes, smalkos miltus, cukuru. Tos viņš tagad iegādājās pār- pilnīgi. To viņš tagad spēja. Tātad Lielklintainis varēja un spēja segt izdevumus par dēla skološanu. No šīs atzi­ņas līdz galīgam lēmumam, ka dēls jāved uz kreicskolu, bija tikai solis, un šo soli Klintainis paspēra, negrozāmi izlemdams dēla skološanas jautājumu. Līdzko pārbrauks mājās, tā vedīs dēlu uz apriņķa pilsētu.

Sinī pašā Rīgas braucienā Lielklintainim bija mazs pie­dzīvojums, kuru viņš pats drīzi aizmirsa. Soļodams blakus vezumam, viņš sajuta tādu kā nogurumu, kas pēdējā laikā šad tad uzmācās. Uznāca negants klepus, un pēc atklepo- šanas viņš izspļāva. Pametis acis uz spļaudekli, viņš ievē­roja, ka tas ir sarkans. Asinis? Ko nieki! Būs bijušas tikai siekalas uz sarkanām smiltīm vai sarkanā māla. Viņam dilonis? Nē, tas būtu joks! Nē, nēl Viņa stāvs, viņa spēks un veseliba. Klintainis brauca mierīgi tālāk.

Pārbraucis no Rīgas, Lielklintainis tūlīt gribēja vest dēlu uz kreicskolu, bet izrādījās, ka lieta tik ātri negāja. Vajadzēja dēlam pašūt jaunu ancuku, pasūtīt labi stiprus un biezus puszābakus, sagatavot labu provīzijas kuli, ievākt ziņas no lietpratējiem, kā tikt skolā un kādi soļi pie tam sperami. Kad Lielklintainis ar dēlu ieradās ap­riņķa pilsētā, radās vesela rinda grūtību dēla skološanas

lietās. Mācības gads bija sācies, un kreicskolā vairs ne-j uzņēma, bez tam ar visu Kārlīša vieglo galvu pagasta skolā viņš nebija piesavinājies pietiekoši daudz gudrību, lai varētu ietikt kreicskolā. Gandrīz tēvam ar dēlu bija; jābrauc atpakaļ uz mājām lietu neizdarījušiem. Par laimi, kāds no skolotājiem, ar kuriem Lielklintainis veda attiecī­gas sarunas, deva padomu nodot Kārlīti kādā privātskolā, kura sagatavojot uz kreicskolu. Tā arī tika izdarīts, un tēvs ar grūtu sirdi šķīrās no dēla, nobēdādamies, ka tikai Kārlītis grāmatu vietā nesāktu mācīties visādas pilsēt­nieku nerātnības un palaidnības, ka tikai līdz šim labos tikumos audzinātais dēls nenoklīstu uz neceļiem un nepa­liktu par palaidni.