Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Abi, ir tēvs, ir dēls, bija ietiepušies, abi bija zemnieciski stūrgalvīgi un gribēja pastāvēt uz savu. Diezin kā būtu beidzies, ja neienāktu māte, kas, gatavojot palaunadzi, visu bija noklausījusies.

«Ko tu, vecais, neliec Kārlītim miera? Lai viņš atpūšas. Diezgan izpūlējies pa skolu ar grāmatām. Vai muižkunga un mežkunga dēli ko strādā? Un tie skolā vēl pakaļ mūsu Kārlītim.»

Abi vecie sāka apspriesties. Dēls bija izšmaucis laukā. Lielklintainis pamazītiņām apmierinājās. No vienas pu­ses, darbs bija darbs un nevarēja nedarīt. Savā laikā, kad viņam tēvs ko lika, viņš pat nestomījās un strādāja kā lācis. Slinkumu viņš nesaprata. No otras puses, Kiintainis bija tēvs. Viņam patika dēla salīdzināšana ar vietējo liel­maņu dēliem, nostādot paša Kārli pat augstāk par šiem. Klintaiņa pašlepnums guva apmierinājumu, ka Kārlītis va­rēja tikt ierindots īstu kungu kārtā, kuri nestrādāja sma­gos lauku darbus. Lielklintainī pirmo reizi radās neskaid­rība par darbu, un viņš neprata to acumirklī izklaidēt.

Blakus telpās Jūliņa apstrādāja brāli. Viņa visu dienu ņēmās pļavā ar sienu un bija pārnākusi mājās palīdzēt mātei palaunadzi sagatavot un aiznest uz pļavu.

«Vai tev, Kārli, kauns arī ir vai nē? Tēvs slims, un tu viņu kaitini! Vai tev gabals nokritīs, ja tu ietu sienu pa­grābt? Neesi nemaz tik dižciltīgs, kā gribi izlikties.»

Kārlis pats bija sakaunējies. Tik grūti nemaz nebija sienu grābt. Viņš šo darbu prata un cik reizes bija to da­rījis. Varēja ari šoreiz pastrādāt. Bet ko teiktu skolas biedri, kad redzētu viņu sienu grābjam? No otras puses ņemot, nekāds godīgs darbs nevarēja nākt par negodu. Kārlis bija nezināšanā un šaubās par darbu.

Neatrisinājis svarīgo problēmu, Kārlis nosprieda, ka ies sienu grābt, bet tēvs to vairs nesauca un aizgāja viens uz pļavu. Iet vienam pašam pakaļ iznāca neveikli, un Kār­lis neaizgāja.

39

Jāņos dzēra Jaunlāčos kāzas, jo vilkt līdz īstajam precē­šanās laikam — rudenim — neviens nevēlējās. Tas likās par ( daudz ilgi pat vecajai Jaunlācienei, jo viņa tik ilgi bija'kārojusi vedeklas. Kāzās Lielklintainis domās samie­rinājās ar dēlu. Kārlītis bija smalks, veikls, tā trieca ar vācu viesiem vāciski, ka šie paši nevarēja to labāk izda­rīt. Visas jaunavas lipa pie viņa, pat smalkā Drikkē jaun­kundze konkurēja ar meldera Pūsmaņa meitu Kārlīša laipnāku skatu dēļ. Abas Kārlīti vien redzēja, tam vien uzsmaidīja. Viena plēta acis, cik platas iespēja, un bolīja tās uz āru, lai būtu interesantāka. Otra atkal iztaisīja no savām acīm šauras, šauras šķirbiņas, lai iekļūtu Lielklin­taiņu Kārlīša sirdī.

Arī Jūliņa prata sevi parādīt un vazāja pie deguna smaikākos vietējos jaunkungus. Visu to redzot, Lielklin- tainietes sirds lēca aiz priekiem par bērnu brašumu un smalko iznešanos. Viņa pie sevis reižu reizēm nosprieda, ka tai esot gan ļoti gudrs vīriņš, kas izskolojis bērnus. Viņa pati bija tam pretī runājusi, lai nesūta meitu uz Rīgu, bet labi gan izdarīts. Jā!

Klintainis arī nopriecājās par bērniem un apmierinājās ar to, ka dēls neies pie darba. Kārlis tiešām varēja turēt līdzi visiem vietējiem vāciešiem. Kungs kas kungs! Gan viņš pratīs nolīdzināt dzīves ceļus, gan tiks uz priekšu. Tiešām, nevarēja visi būt arāji vien.

Kāzās, saprotams, bija arī abi līgavas brāļi no Rīgas. Vecākais — Jānis — uzstājās gluži kā tēvs Jukums. Viņš runāja daudz un stāstīja par sevi lielas lietas. Iznāca gan­drīz, ka ja ne tīri visi Rīgas traktieri viņam piederēja, tad, mazākais, lielā puse. Pa starpām viņš izklāstīja va­roņdarbus, ko bija padarījis kā traktiera apkalpotājs, kurš ļoti veikli prot izdarīt pa prātam traktierniekam. Glāzīšu tukšošanā viņš nevienam pakaļ nepalika. Visi sprieda, ka šis Jukuma dēls atsities tēvā. Otrs brālis — Pēteris — bija rāms, kautrīgs, kluss. Viņš turējās nomaļus, tā ka to nemaz nemanīja. Tikai viss, ko viņš teica, bija prātīgi runāts. Dzert viņš nemaz nedzēra. Visi sprieda, ka lēnā daba viņam no mātes, bet izskats, stāvs un pat kustības iedzimti no tēva, tā ka uz pirmā acu uzmetiena dēls pil­nīgi līdzinoties tēvam, tikai ne pašreizējam Jukumam Klin- tainim, bet tādam, kāds pēdējais bijis jaunībā, precēšanās laikā, kad vēl nebija iesācis dzert.

Jautras bija kāzas Jaunlāčos, ļoti jautras. Tika triekts, dejots, smiets, bet arī ēsts un dzerts, kā pienākas.

Lai kā pūlējās citi, bet dzeršanā neapstrīdami pirmā vietā bija jāierindo jaunās sievas tēvs. Viņš smējās, ru­nāja vairāk kā visi citi, kopā saņemot, un dzēra, dzēra bez gala. Nebija brīnums, ka ap pusnakti, kad Jukums izgāja ārā, kā pats teica, aknas atvēsināt, viņš pazuda.

Agri, saulītei tikko lecot, viņš atmodās sētas malā, ap­skatījās apkārt un, piecēlies sēdus, sāka berzēt vaigus.

«Ka tevi deviņi! Nātres nav tīri jaukas Jāņu zāles.»

Jukums aizsoļoja līdz skaidienai, nosēdās uz malkas, priecīgi pasmējās un zobgalīgi mirkšķināja rīta saulītei ar acīm.

«Cik tas lieliski! Nodzēru Jaunlāčus, nemaksāju lielo renti. Tagad mājas meitai rokās un rente tīrā spička, sa­līdzinot ar manējo. Ak, kaut šo dienu būtu pieredzējusi mana nabaga sieviņa! Tai bija grūts mūža vakars. Bet tagad? Ak, mīļais Dieviņ! Paldies, liels paldies Tev, ka Tu tik prātīgi visu ierīkoji. Par to es apsolos laboties, lai Tev arī būtu prieks par noklīdušas avs atgriešanos. Es me­tīšu pie malas dzeršanu. Apsolos Tev, ka pavisam vairs nedzeršu. Šodien vēl tikai kāzu reizē. Tad beigas. Nē. De­besu Tēv! Tu jau zini, ka cilvēka sirdsprāts ir vājš no ma­zām dienām. Es Tev tamdēļ ne uz kādu vīzi nevaru ap­solīt, ka vairs nekad nedzeršu. Bet to gan Tev varu ap­solīt, ka piecus gadus vairs nedzeršu, nē, trīs… Nē! Tu redzi, augstais Dievs, ka mans mūžs iet uz beigām, kājas slimas. Kas es vairs par ilgu dzīvotāju, tamdēļ trīs gadi būs par ilgu, bet gadu gan apsolos neņemt ne piliena mutē. Pag, Jukumi Nesoli, ko nevari turēti Lai iet labāk pusgads … Tas ir līdz Ziemassvētkiem … Nē! Rudenī ne­kādi neizturēšu … Mēnešus trīs gan varētu … Bet, ja iznāk laba reize, ja izdodas no grāpa izraut rubulīti, kā lai neiedzer? … Ak, Debesu Tēv! Tu redzi, ka es nespēju Tev vairāk apsolīt kā nedzert līdz nākošai reizei…»

So savu solījumu Jukums Kiintainis arī ir svēti turējis. Tikai nākošā reize atnāca diezgan ātri.

40

Bija pagājušas nedēļas trīs, kad pagasta namā ievēlās galīgi piedzēris Jukums un griezās pie Lielklintaiņa;

«Klau, pagasta veci, esi žēlīgs un izpildi manu lū­gumu!»

«Nu, kas tev noticis?»

«Mīļo drauģel, esi tik labs un atsvabini mani no saim­nieku kārtas.»

«Kas tie par niekiem? Ja tu, Jukum, esi pārdzēries, tad ej uz mājām izgulēties, bet nenāc uz pagasta namu ālē­ties. Tā tu vari drīz dabūt izgulēties aiz restēm.»

«Apžēlojies, Mārtiņ, kā lai eju uz mājām izgulēties, kad tur mani sagaida briesmīgā vecene? Pieņem mani atpakaļ nabagu mājā, lūdzams, pieņem. Tur es biju pats savs kungs, bet tagad — ak Dieviņ Tētiņi — esmu saimnieku kārtā, un tā vecene mani apēdīs, kad ieraudzīs.»

Visi gardi smējās. Kāds ieprasījās:

«Kā tu zini, ka viņa tevi apēdīs? Varbūt neteiks ne vār­diņa.»

«Ko nu, drauģel. Viņa mani ēd rītos un vakaros. «Ne­dzer, nedzer, žūpu Bērtuli Marš, pie darba, slinkuma maissl Diezgan esi Dievam dienu nozadzis. Tagad laiks pastrādāt.» Uz muižu arī izmuku no ganībām. Nezin kur nu ir Jaunlāču aitas un cūkas? Bet kā ganam ies, kad tas ieradīsies mājās? Brrrl No grāpa arī nebija viegli izspiest grasi krodznieka rentes nomaksai. Un tagad te es stāvu, cienīga pagasta valdīšana! Darait ar mani, ko gribat un kā zināt. Mājās es neeju, neparko neeju! Lieciet mani at­pakaļ nabagu mājā. Lai velns parauj manu saimnieka kārtu!…»