Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Toruden notika pagasta vecākā vēlēšanas Jaunkalnie- šos, un no jauna ievēlēja Lielklintaini, kaut viņš bija tik slims, ka pat uz vēlēšanām neaizgāja. Ko citu jaunkalnieši būtu vēlējuši, ja ne to vīru, kuru viss pagasts cienīja. To­mēr pāris nedēļas pēc jaunā amata laika iestāšanās Liel- klintainim nācās atteikties no vecākā amata. Viņš palika par daudz vārgs.

Kārlis atveda no apriņķa pilsētas ārstu. Tas, slimnieku apskatījis, tikai papurināja galvu un, kad Kārlis izgāja viņu izvadīt, parunāja dažus vārdus. Nabaga dēlam asa­ras saskrēja acīs. Viņš pusstundu nespēja ieiet pie tēva.

Asarainām acīm Kārlis staigāja pa sētsvidu. Cik grūti viņam bija atcerēties gadījumu ar tēvu, kad Kārlis nebija klausījis tēvam un nebija gājis grābt sienu, kuru saliedēt baidījās rūpīgais saimnieks. Tēvs jau toreiz bija, bez šau­bām, slims. Cik viegli un vienkārši būtu bijis toreiz ne­kaitināt viņu velti. Kārlim tagad žēl, loti žēl bija šī soja. Viņa izglītībai arī nekas ļauns pie siena grābšanas neno­tiktu. Kārlis būtu tāpat tas, kas viņš ir. Viņš jau arī bija zemnieks, rosīgu, strādīgu, ar nesalaužamu enerģiju un darba prieku apbalvotu senču zemes rūķu pēcnācējs.

Beidzot Kārlis savaldījās un iegāja pie tēva. Dēla balss skanēja mierīgi, bet acis žēli raudzījās uz tēvu un brīžam palika valgas. Sad tad Kārlim vajadzēja atstāt istabu, lai, nevienam neredzot, izslaucītu acis. Ne mātei, ne māsai viņš neteica ne vārda, ko ārsts tam paziņoja prombrau- coi. Gan laikā dabūs pašas visu zināt. Kamdēļ pirms laika viņas uztraukt un sāpināt? Neizturēs vēl un pateiks tēvam, vai arī tas pats sāks nojaust ko no saraudātiem ģīmjiem.

Lielklintainis pats neapzinājās slimības stāvokli. Viņš bija pārliecināts, ka vēl izveseļosies un varēs strādāt. To­mēr, kad Klintainim palika ļoti slikti, viņš iedomājās arī par traģiskām slimības beigām. Katram gadījumam va­jadzēja sagatavoties uz sliktāko. Vajadzēs izrunāties ar mācītāju, saņemt svēto vakariņu. Bet pirms tam nācās izlīgt ar visiem, piedot citiem un izlūgt piedošanu no tiem. Ienaidnieku viņam nebija nekādu, bet pagl Kā tad tas bija ar kaimiņu Mazklintaini? Jā, ar to vajadzēja izlīgt. Plē­sušies bija abi atliku likām un pie tam abi tik tuvi kai­miņi. Slimais lika padot ziņu Degumniekam un lūgt, lai atnākot izlīgt ar viņu.

So misiju uzņēmās meita Jūliņa. Vajadzēja būt uzmanī­giem, jo varēja kaimiņš atteikties nākt pie slimā un tā šis tiktu sarūgtināts.

Kad Jūliņa iegāja Mazklintaiņu istabā, tur visi bija iz­brīnījušies. Pusotra gadu desmita neviens no Lielklintai­ņiem nebija cēlis kāju pār Mazklintaiņu slieksni. Izdzir- dis, ap ko lieta grozās, Mazklintainis ne acumirkli neka­vējās. Sādā reizē pienācās būt kristīgam cilvēkam. Tur nebija ko gudrot. Viņš tikai apģērba zābakus koka tupeļu vietā, uzvilka svētdienas svārkus, un abi ar Juliņu devas uz Lielklintaiņiem.

Savādi jutās Degumnieks, ieejot kaimiņu mājas, kur jaunībā tik bieži bija staigājis un kur tik sen nebija spē­ris kāju. Slimais atnācēju saņēma izstieptām rokām.

«Tas ir labi, ka atnāci. Redzi, kāds esmu palicis vār­gulis. Ceru vēl celties, bet viss mīļā Dieviņa rokas. Gri­bēju ar tevi izlīgt. Esmu tev daudz ļauna darījis. Tamdēļ piedod man tagad »

«Ko nu? Ko nu? Es, Mārtiņ, daudz vainīgāks par tevi. Piedod man arī, ko es tev nodarījis. Es tev tāpat visu gribu aizmirst. Lai Dievs mums abiem piedod.»

Bijušie ienaidnieki sadevās rokās, saskūpstījās un sāka draudzīgi triekt. Nāca pārrunā veci laiki, jaunības dienas, divu vēl neprecējušos kaimiņu trakulības. Runas pama­zām pārgāja uz vēlākiem laikiem, uz saimniekošanu, māju iepirkšanu, uz plēšanos ar smago rentes nastu un beidzot aizskāra arī ganību ceļu.

«Bet tu, Mārtiņ, pavisam par niekiem nelaidi mani braukt pa savu ganību ceļu!» iebilda Mazklintainis,

«Tev tas pavisam nevajadzīgs.»

«Lai kā, bet kamdēļ tā spurojies?» ,

«Bet kamdēļ tev tā vajadzēja darīt? Aizber manu grāvi ciet, apgāž mietus un gandrīz vēl pataisa par zāģīša zagli.»

«Ko tu skrien pie manis uz lauku, plāties un kliedz kā lielkungs, lai pa tavu ceļu nebraucot. Vai pats nezināji, ka tur mūsu tēvutēvi brauca?»

«Tomēr tiesa izšķīra man par labu.»

«To tikai tavs apikāts izdarīja. Gudrs zellis! Citādi mana taisnība bija un būtu palikusi.»

«Nekad arī nē!»

«Tur nemaz nav ko runāt un strīdēties. Lieta gaišāka par dienas gaismu. Vēl šodien es brauktu pa tavu ganību ceļu, ja tu nebūtu tik netaisns bijis. Izjūgt zirgu no ilksīm un atstāt mani uz līdzenas vietas ar ratiem! Kas tas par

darbu?»

«Tad es tas netaisnais? Un tu noķīlā manus teļus pie pašām robežām savās noganītās ganibās, kur zaudējuma nebija ne par grasi. Vai tas ir taisni? Vai tā klājas kai­miņu starpā?»

«Skat, kas šis par taisno! Tavs dēls nosit manu gaili un nesaka ne zilbītes »

«Es vēl šodien nezinu, vai viņš to izdarījis. Netjķu tam prasījis, jo spriedu pie sevis: tavs gailis kašā manu tikko iesēto labību, nodara man zaudējumus. Zaglim zagļa lik­tenis.» .

«Paskat, kā viņš izgroza! Nosist gaili — tas nekas, bet noķīlāt uz savas gruntēs viņa teļus — tas briesmīgs Si­bīrijas darbs. Ko tu būtu teicis, ja es teļiem būtu norāvis galvas?»

«Tad tu biji cietumā iekšā!»

«Paklausies vien, ko putni dzied. Sis visa nemiera sa- cēlājs ar to blēņas ceļu, bet es cietumā. Patiesībā tevi va­jadzēja ielikt cietumā. Tad tu nebūtu tā kasījies!»

«Ko! Es kasījos?»

«Saprotams. Vai tad es būtu sācis?»

«Bet tu esi tāds bezgalīgs tiepša, ka- »

«Es? Un to tu man saki, tu, kas pats- »

Abi bija tā uztraukušies, ka visa māja skanēja. Lielklin­tainis piecēlās gultā sēdus. Mazklintainis uztrūkās no krēsla, uz kura bija sēdējis. Abi mētājās rokām un kliedza.

Iesteidzās mājinieki, kas miera līdzējus bija atstājuši vienus, lai dotu tiem vaļu netraucēti izrunāties. Klintai­niete, būdama jau tā apbēdināta vīra slimības dēļ, sāka raudāt.

«Tad tā jūs mieru slēdzat. Būtu jel kaunējušies brēkt, ka visas mājas skan. Kaut jel »

Abi apķērās un apklusa. Mazklintainis, nenogaidījis, kamēr kaimiņiene beidz runāt, griezās pie pretinieka:

«Piedod, draugs! Piedod, mīļo Mārtiņ! Es tāds neiespē­jams cilvēks esmu no laika gala. Pie tā paša ganību ceļa es vien vainīgs esmu. Par velti sāku tiepties.»

«Nē, mīļo Jēkab. Piedod tu! Es viens esmu vainīgs. Man nebija ko tev liegt to ganību ceļu. Kas tur? Ne zaudējuma, nekā! Tikai gribēju pastāvēt uz savām tiesībām. Piedod man.»

«Nē, nē, Mārtiņ! Es vainīgs. Man vajadzēja atmest ar roku visai tai lietai.»

«Ko nu, ko nu? Es, mīļo Jēkab, sāku. Es tas nemiera cēlājs, es pie visa vainīgs.»

Ilgi abi apgalvoja, ka tikaj katrs pats vien tas vainī­gais, bet otrs ne. Daudz reizes abi kratīja viens otram sirsnīgi roku, aizkustināti sauca viens otru par mīļo Mār­tiņu un mīļo Jēkabu. Tā galīgi nodibinājās miers Jaunkal- niešos starp Liel- un Mazklintaiņu valstībām. Tā galīgi beidzās lielais karš, kas bija visu vietējo pasauli reizēm tik dziji uztraucis.

Līdz vēlai tumsai todien sēdēja Mazklintaiņu Jēkabs pie atgūtā drauga slimības gultas. Arī nākošās dienās viņš bieži apmeklēja Lielklintaiņus. Līdzko atlika pa brīvākam brītiņam, Mazklintainis tūlīt atminējās, ka kaimiņš slims, ka jāiegriežas pie tā. Daudz abi pārsprieda pie slimības gultas. Tikai ganību ceļa lietu ne viens, ne otrs vairs ne­aizskāra. Bija diezgan cita, ko pārspriest, ko pārrunāt.