Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Viņš aizbrauca uz apriņķa pilsētu pie ārsta, bet pār­brauca mājās sašutis. Ārsts esot tīrais nelga. Parakstījis zāles. Nu, tas labi. Tad ņēmies stāstīt, ko lai ēdot, ko ne. Nu, ja iekšās kāda vaina, varot būt, ka tas. derot. Beidzot noliedzis strādāt katru pagrūtāku darbu. Kur tas dzir­dēts? Kam kārtīgs zemnieka darbs svaigā gaisā lauzīs kaulus? Visi viņa senči, pat simtgadējais Jānis kustējies līdz beigām, un darbs tiem nav kaitējis. Nē! Tāds dakte­ris neprot ārstēt. Dakterim jāparaksta zāles, bet nevis jāmāca, kāds darbs darāms, kāds ne. Un Klintainis strā­dāja, kā paradis. Tikai daudz ko viņš vairs nespēja, un tas kaitināja. Ārsta zāles viņš izlietoja, bet tās nedeva jūta- musTezultātus. To varējis paredzēt, jo ārsts no paša sā­kuma licies vājš zinātnieks.

Kādu rudens svētdienu Klintainis lēni staigāja pa mā­jām. Pērmindera pienākumus todien pildīt nevajadzēja, jo mācītājs turēja dievkalpošanu Veckalniešu baznīcā. Avīze bija izlasīta. Klintainis apskatīja mājas un prātoja.

Viņš atminējās sevi bērnībā, kad māte to raidīja ganos, atminējās jaunekļa gadus. Cik tad viss bija licies vien­kārši saprotams un mūžs priekšā tik garš. Tik daudz pa­nākumu stāvēja dzīvē priekšā. Un vai viņš arī nebija daudz panācis? Kas par skaistām mājām tagad viņam piederēja, neatņemami piederēja! Cik nesen tas vēl nemaz tā nebija bijis. Pat pēc māju iepirkšanas par dzimtu grūti nācās paredzēt, vai spēs noturēties mīļajās mājās, kur jau viņa sentēvi saimniekojuši, ko jau tie kopuši. Un tagad? Prieks bija pārlaist acis pār visu mīļo māju platību. Tagad nebija ne mazāko šaubu, ka mājas izmaksās. Ja bija pār­kāpts pāri sunim, tad tiks pāri arī astei. Lielklintaiņi bija un palika uz mūžīgiem laikiem viņa ģimenes dzimtmājas. Mīļās, dārgās vietiņas nekad nenokļūs svešās rokās, ne­kad neizies no Klintaiņu īpašuma.

Viņš pārlaida acis pār druvām, pār pļavām. Tur viņu tēvs bija mācījis art. Jā, taisni pie tā grāvja viņš bija dzinis pirmo vagu. Pļaut? Viņš droši nevarēja pateikt, kad to bija iemācījies. Jau kā mazs knēvelis viņš, lieliem pļā­vējiem atpūšoties un uzkūpinot pīpes, bija iemēģinājis roku ar izkaptīm. Ak, cik tās izlikās toreiz smagas maza­jam Mārčiņam! Zāle arī nemaz nebaidījās no sīkā pļāvēja un auga, kā augusi, neskatoties uz varonīgo darbošanos ar izkapti. Ar katru gadu viņam palika vieglāk izkapti vi­cināt, un nemanot pienāca diena, kad neviens nevarēja šaubīties, ka pļaut viņš prot ne sliktāk kā citi. Un cik viņš mūžā nav pļāvis. Arī citi darbi aizvien veikušies. Jā, strā­dājis viņš ir, smagi, grūti strādājis, bet darbs arvienu paveicies. Viņš ir mīlējis darbu un darbs viņu. Arī spri­gulis viņu klausījis ne vienu vien gadu, kamēr izdevās tikt pie zirgu kuļammašīnas. No tā laika Lielklintaiņos sprigulis novārtā.

Tuvāki un tālāki kaimiņi apskatīja Lielklintaiņu Mār­tiņa kuļammašīnu. Cik vēl ir to māju, kur nav zirgu kūlēja, kur vēl lieto spriguļus? Tas Kalniešos Lielklintaiņa no­pelns.

Kādu troksni sacēla viņa atradums māju dzimtpirkša- nas līgumosl Visi var būt pateicīgi Lielklintainim par ren­tes samazināšanu. Nevar arī teikt, ka ļaudis to neatzītu. Ne viens vien to teicis, priecādamies, ka mazāk jāmaksā nekā agrāk.

Amatus viņš pilda vēl līdz šai dienai. Ne katram piešķir tos, bet pārākajam. Un viņam veseli divi amati. Līdzko nāk pārvēlēšanas, tā par pagasta vecāko no jauna ievēlē Lielklintaini. Tāpat viņš pilda un pildīs pērmindera amatu. Kalpos baznīcai Dievam par godu, kā krietnam kristīgam cilvēkam pienākas.

Lielklintaiņa prātojumus pārtrauca kāds pienācējs. Tas bija Jukums. Viņš nebija dzēris ne piles un izskatījās ga­līgi sašļucis.

«Kā tev labi sviežas?» pēc sasveicināšanās Lielklintai­nis lika priekšā parasto jautājumu.

«Slikti, pagalam slikti! Es, mīļo Mārtiņ, esmu beigts cilvēks.»

«Ko niekus! Kas tev kaiš?»

«Tā vecene mani ēd kopā bez sāls.»

«Vai tu, vīrieša cilvēks, nevari atturēties pretim? Ko šī tev dara?»

«Mēs ēdamies sliktāk kā suns ar kaķi. Viņa saka, ka es neesot saimnieku kārtas, un es ne domās nepielaižu, ka viņa būtu saimnieku kārtas. Tamdēļ ņemamies katru dienu.»

«Ko tu jokus dzen?»

«Mīļo Mārtiņ, nav joki, bet rūgtākā patiesība.»

«Tu taču pats nesen biji pagasta namā un lūgšus lū­dzies, lai atsvabina no saimnieku kārtas. Tagad tu atkal plēsies tās pašas saimnieku kārtas dēļ.»

«Ko nu, Alārtiņ! Man saimnieku kārta bijusi nebijusi. Tikai es tai vecenei negribu padoties. Esmu ar mieru iecelt viņu pat ķeizara kārtā, ja viņa liktu mani mierā, bet viņa gremj un gremj no rīta līdz vakaram. Tas man, Mārtiņ, Dieva sods par grēkiem.»

«Vai uz Māriņu viņa ari gremjas?»

«Nē! Ne reizi! Mana Māriņa jau tīrais eņģelis, ko tai lai pārmestu?»

«Ko viņa tev pārmet?»

«Nu, to pašu dzeršanu. «Nedzer, nedzerl 2ūpa, dzērājsl Strādā, strādāl Sliņķis, bezdarbis!» — tā tas iet, rītos ce|oties, vakaros gulstoties, šos vien vārdus zīž kā mazs bērns knupi.»

«Varbūt arī esi pelnījis? Laikam esi aizvien pilnā?»

«Ko nu, Mārtiņ!» Un Jukums atmeta ar roku ar tādu bezcerības izskatu, ka nebija šaubu par nelaimes īstenību. Tikai pēc brīža viņš turpināja:

«Tici vai netici, bet neesmu piles mutē ņēmis pēc tās reizes, kad biju pagasta namā.»

«Tas nemaz nav tik sen.»

«Būs pāris nedēļu. Ko es, mī|o Mārtiņ, lai dzeru, ja vairs nemaz neiet labi?»

«Vai tev vēl kādas neveiksmes, kādas bēdas?»

«No šīs dienas ar grāpu visa draudzība latatā!»

«Kā tas gadījās? Jums lieliski saskanēja.»

«Kas bijis, tas izbijis. Tu zini, ka es no viņa šad tad dabūju pa grasim. Vajadzēja tikai aizvien ko patīkamu pastāstīt. Kā citādi rādīsies un traucēsi tik lielu kungu? Bet ko tu katru reizi sadomāsi? Te man iešaujas laba doma prātā, un liekos no paša rīta uz muižu. Saku: «Grāpa lielkungs! Par to rentes līgumu man arī nākas no jums kāds grasis. Jūs esat taisns lielkungs, ļoti taisns lielkungs. Tamdēļ atlldzēsiet man, jūsu cienītājam un pa­devīgam kalpam, visu, cik nākas.» Lūk, biju izdomājis, ka, ja jau jūs, saimnieki, visi dabūjat rentes atlaišanu, tad man arī nākas par agrākiem maksājumiem, kad vēl nebiju no Jaunlāčiem izsviests. No sākuma viņš mani nesaprata un ņēmās iztaujāt. Es redzu, ka lieta ies, un stāstu gari un plaši, pierādu kā uz pirkstiem, ka netaisni man nedot, ja citiem dod. Te redzu, šis paliek tāds jocīgs. Cik tad es gribot? Saku, ka, ja jums atlaiž ceturtdaļa, tad man no manas toreizējās rentes būtu jāsaņem atpakaļ ne mazāk kā puse. Pats domāju, sak, atlaidīšu krietni vien. Un ko tu domā? Sis ir nedomā kaulēties, bet paliek zili melns, sāk kājām gridu spārdīt un kliedz kā nelabā apsēsts, ka es esot tīrais bezkauņa un lai tūliņ krāmejoties projām, lai nerādot ne acu. Redzu, ka lietas stāv slikti, un tamdēļ uz­reiz sviežu nost. Saku, lai dod kādu piecnieku un būsim kviti. Aū, Dieviņ! Sis brēc vēl negantāk: «Laukā! Bez­kauņa! Nolāpītais ubags!» Nu redzu, draudzība vējā. Jā­glābj, kas glābjams. Saku, lai manu daļu ieskaita par to, ko man tiesa piesprieda par oša nozāģēšanu, un būsim kviti. Tik lai pašam man iedod vēl vienu vienīgu rubli. Ko domā? Sis plīst aiz dusmām. Atkrita krēslā, pasauca su­laini un liek, lai sviež mani laukā. Ko lai es būtu gaidījis? Izgāju pats. Tikai par tādu netaisnību man arī sirds apte- cējās. Vai es tiešām netiku maksājis renti, pārliecīgi aug­stu renti? Un, kad to piemin grāpam, šis liek sulainim, lai lauž man sprandu. Saskaitos es arī un jau durvīs atklie­dzu, lai neaizmirst man kārtīgi piesūtīt mājās to, kas man pienākas. Citādi sūdzēšu viņu ir ķeizara, ir Dieva tiesā. Saucu, ka tagad es vairs nekā neatlaižu. Ja būtu ar labu, lad cita lieta: es arī būtu ar labu. Tikai nezinu, vai dzir­dēja visu, jo durvis aizsitās par agri ciet. Ko domā — vai viņš man atsūtīs kādu riekšavu naudas?»