Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Medījumu gādāšana nebija vaļas brīžu prieks, bet grūts uzdevums un nakts miegu un svētdienas mieru laupītājs darbs, jo vai tam medniekam, kurš nepiegādāja pilnu savu klaušu Birku! Varēja gadīties putniem nabags gads, ko dzimtkungs neņēma vērā pie robiņu noteikšanas birkai, bet mežsargs — klausu cilvēks — līdzi runāt nedrīkstēja. Tamdēļ vilku mātes vieglā nošaušana, kura pareģoja izde­vību mednieku gaitās, likās laba zīme. Sāds gadījums tie­šām varēja iepriecināt Klintaiņu ģimeni.

Pēc pirmām vakariņām bērni sapulcējās zem mežābe­les, un tur atskanēja smiekli, triekšana un pa brīžiem dziedāšana, tā ka mežs galīgi piekusa, atsaukdamies at­balsī.

Pats Kiintainis ar sievu šinī jaukajā vakarā sēdēja zem lielā ozola un pārsprieda nopietnas lietas. Bija arī par ko runāt. Rudenī kautais vepris, neskatoties uz savu bran­gumu, varēja būt bijis daudz prāvāks. Vēlams tas tiešām būtu bijis, ja ņēmās aplūkot palikušo gaļas daudzumu. Kartupeļi jāatstāj sēklai, jo turpat aiz būdas bija nodo­māts lāpstām izrakt un labi sasmalcināt kartupeļiem zemi, bez tam ierīkot nelielu kāpostu dārzu, pie kam mēslu vietā vajadzēja sanest purvāja kūdru. Tāpat gar vienu būdas malu bija jāiestrādā puķu dobe vienkāršām rozēm, rūtām, jurģīnēm, dievkociņiem, krūzmētrām. Bet šis darbs pie­krita meitenēm.

Ne vien no kartupeļiem, bet arī no miežiem un auzām nekas nebija laižams tūlītējā lietošanā. Cik arī mazi šo­gad bija paredzami lauciņi, tomēr miežu un auzu tikko pietika sēklai. Putraimu, miltu un rudzu bija ļoti, ļoti maz. Sēklai rudenim gan rudzi bija vēl muižā. Zirģelim un go- čai bija jāiztiek ar zāli vien, un tās — paldies Dievam! — Mežupītes malā, klajumiņos mežā un biezokņos pietika atliku likām. Cūčukiem Klintainiete tīreļa malās plēsīs bambarus. Sie sulainie augi labi noderēs, kamēr kaut kas uzaugs dārzā un laukā. Grūtāk jau ies, bet pazvejos upītē, paturēs sev no medījuma dažu medni vai zaķi, saprotams,

paretam, jo Klintaiņu vientiesība un godīgums nepielaida muižas tiesību šķiebšanu. Gotiņa jau arī dod pienu. Gan liks cauri. Tā sprieda zem ozola abi Klintaiņi.

Tika ari! Pagāja gads, smaga darba, grūtu pūliņu pilns gads. Daudz ko bija veicies pabīdīt uz priekšu. Tēva un (Iela cirvji daudz bija skanējuši; klajums stipri bija pa- plēties. Apsētie lauciņi bija daudz lielāki nekā pērn. Govij lidzās ganījās atšķirta maza gotiņa. Tikai aita ar divi jēriem krita vilku rīklē. Nelaime ar plēsoņiem būtu iznā­kusi vēl lielāka, ja todien ganos Grietiņa neparādītu drosmi un apķērību. Līdzko divi vilki uzbruka pirmiem upuriem, meitene nostājās pie pārpalikušā ganāmā pul­ciņa, kas spiedās ap viņu, vicināja pa gaisu lielu ķūzi un kliedza, kas ir kliegšana, kamēr atsteidzās Kiintainis un aizbaidīja zvērus, kuri no meitenes saucieniem nemuka projām, bet tomēr rāvās no nebēdzēja cilvēka. Pat norietā aita un viens saplēstais jērs palika par tīri gardu cepeti Klintaiņiem pašiem.

Ar labo veiksmi, ar pārcilvēcīgo darbu, jo šogad bija jāpilda arī klaušas ar medīšanu, otrā gadā pēc aiziešanas 110 muižas, kad sēšana beidzās, Kiintainis apķērās, ka viņš ir pilnīgi bez maizes: nokautie suķi bija apēsti; visa lauku un dārza pirmā gada raža, cik tā nebija izlietota sēklai, bija pie beigām. Palika tikai govs piens, bet ģimene sastāvēja no daudzām galvām, un ēdāji bija veselīgi un vareni. Ar putru bez aizdara tur cauri tikt nevarēja. Svai­gais gaiss un grūtais darbs nebūt nemazināja ēstgribu. Ko darīt? Drūmi sametās Klintainim ap sirdi, noskatoties bērnos, kuri kā arvienu priecīgi smējās, nekā ļauna neno- jauzdami. Rūpes atspoguļojās Klintainietes acīs, kad viņa dalīja pēdējo maizes kukuļu gabalus.

Pienāca kāds drūms vakars, kad rītdienai maizes nebija vairs nemaz. Abi laulātie bēdīgi sēdēja, nerunādami ne vārda. Viņi tāpat sapratās. No sievas mutes nenāca ne ma­zākais pārmetums; pat rūgtuma nebija viņas domās par muižas atstāšanu.

Spiedīgas domas mocīja pašu Klintaini. Pat miegs ne- • nāca, un viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, kad visi jau sen bija devušies pie miera. Sieva arī negulēja, kaut gan likās aizmigusi. Nedēļas astoņas atlika vēl līdz

jaunai maizei. No vagariem viņi jau bija aizņēmušies ru­dzus un šo to citu. Varēja vēl kādu nieku paņemt, bet tikai kādu nieku, ar kuru ne domās nevarēja iedomāties izkulties cauri līdz jaunai ražai. Tomēr izeja bija, un Kiintainis, bez miega valstīdamies guļas vietā, pārdomāja sīkumus par šo izeju.

Kad svīda maza gaismiņa, viņš piecēlās. Apģērbies Kiintainis paņēma kramenīcu, pulvera ragu, skrošu maku, pāri paša izlietu ložu, pakulu vīšķi prapjiem un izslīdēja klusi ārā. Sieva piecēlās un, novērojusi, ka vīrs aiziet uz mežu, apmierinājās.

Pārlēcis pār pusizžuvušo upīti, Kiintainis devās pa briežu iemīto stigu. Pāris verstes nogājis, viņš sasniedza zālainu strautiņu, kurš, krūmiem apaudzis, vijās no purva uz Mežupītes pusi. Seit redzējās tīri svaigas briežu pēdas. Kiintainis palika uzmanīgāks un bez troksnīša lēnām līda uz priekšu. Vislielākā vērībā pagāja kāda pusstunda. Tad mežu satrauca šāviena troksnis, un drīz pēc tam Kiintainis pārnesa mājās lielu brieža cisku kā pirmo nogāztā laupī­juma daļu.

Vagaris neliedza aizdot vēl rudzus draugam, tā ka nā­košā rītā Klintaiņos būdas kaktā rūca rokas dzirnavas. Brieža gaļa sākumā visiem vareni garžoja, kaut gan mai­zes deva klāt gaužam maz, ar mēru un smalkāko aprē­ķinu. Dažreiz brieža liesums izpildīja ir maizes, ir gaļas vietu. Kad pagāja nedēļa, otrā, trešā, ceturtā, kad pirmām briedim sekoja otrs un trešais, sausā gaļa sāka stipri ap­nikt. Mazie rupjās maizes gabaliņi izlikās tik gardi, tik iekārojami. Tomēr mazi tie bija, par daudz mazi, kaut ari tēvs un māte bieži atteicās no savām daļām un strēba pa- zilgano putru bez maizes.

Lieli, lieli prieku svētki to gadu bija Klintaiņos, kad pirmo reizi rokas dzirnavās mala jaunos rudzus. Neviens vairs negribēja ēst brieža gaļu, kad jaunu rudzu maize nāca uz galda un kad šo gardumu nedeva vairs ar daļu, pa mazam gabaliņam. Drīz pēc tam brieža gaļa pilnīgi nozuda no ēdienu kartes, bet palika ilgu laiku diezgan ļaunā piemiņā.

Otrā gada raža jau stipri uzlaboja Klintaiņu stāvokli. Kaut gan ar rudziem pēc jauna lauciņa apsēšanas un pa­rāda nolīdzināšanas vagariem vajadzēja apieties taupīgi.

Pļavas un lauciņi plētās plašumā, bet tad to palielinā­šanai meta mieru, jo laiks bija pienācis domāt par pa­stāvīgām ēkām. Ar dedzību tēvs un dēls stājās pie jaunā darba, un trešā gada rudeni Klintaini ievilkās jaunā, glītā i;labiņā, kam gan trūka dūmeņa, jo tādas lietas toreiz vēl nebija modē. Jaunā dzīvojamā ēka varēja godam sacen­sties ar līdzīgām celtnēm pagastā. Uz iesvētīšanu sarikoja lieliskas viesības. Zīdam Joskem bija jāiztukšo maks un ļ.īpiekrauj pusvezuma ar lapsu, caunu, vilku, ūdru, ūde|u, sermuļu, sesku un pat briežu ādām. Pēdējās gan paslēpa pašā vezuma apakšā. Svinībās viesu nebija daudz, tomēr gandrīz lielmaņi vien redzējās: pats vagaris ar vagarieni, vagara meita ar savu vīru — Klintaiņa vecāko dēlu no muižas, deģis ar meitu un dēlu un divi saimnieki radinieki ar ģimenēm. Katrs atveda pudelīti smalka šņabja — šeļ- ķena un pīrāgu grozu kā sāl' un maizi, tā ka Kiintainis apmierinājās, kaut gan sākumā bija stipri noraizējies, vai viesiem neiznāks par maz ar tām pāris pudelītēm sīvā, ko viņš bija nopircis. Cita ieņemtā nauda aizgāja lakatiņiem, pastalām un dažiem apģērba gabaliem sievai un bērniem, jo nevarēja taču viesiem rādīties kā darbdienās.