Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Es jau izmēģinājos, bet neesmu kaķis, lai tumsā re­dzētu. Sloka turpat pie kājām nosēstas, bet to ne redzēt, kaut vai acis no pieres izskatītu ārā. Bet nu gan jāiet. Iznāks par veļu. Paliec vesels!»

«Sveiks, sveiks! Es arī iešu. Lai tev ne spalvas, ne dū­nas nerādās! Medniekam jau labu nedrīkstot vēlēt: viss notiekot otrādi.»

Kiintainis nogriezās no ceļa, kurš veda uz viņa jauna­jām mājām. Tur vēl nesen bija tikai briežu iemita stiga. Arī vel tagad daudz tur netika braukts, tomēr pēdas jau redzējās.

Kiintainis drīz sasniedza netālo meža malu un jau gri­bēja doties biezoknī iekšā, bet kāda nepārspējama maiga vara spieda apstāties un kaut acumirkli paskatīties atpa­kaļ. Virs galvas tuvākajos krūmos svilpa vesela armija nelēko strazdu, vecajā mežābelē sēdēja melnais strazds, kurš šeit bija ieradies līdz ar cilvēkiem, jo šis putniņš mežu nekad neizvēlas par mājokli. Koki un krūmi čumēja un skanēja no daždažādiem sīkputniem, kuri skaļi sludi­nāja mīlestību, dziedādami tai bezgalīgas himnas siltajā pavasarī. Pat līdums bija dzīvības pārņemts. Tur šūpojās gaisā un trallināja, mazākais, pusducis cīruļu virs apde­dzinātiem, melniem celmiem, ap kuriem jau zaļot sākušie lūdzi izplētās kā mīkstas, spilgti krāsotas villaines.

Pašu Klintaini pārņēma nevaldāma prieka sajūta, jo viņš taču stāvēja tik tuvu dabai, tik labi to pazina un tik karsti mīlēja. Tur viņa priekšā pavasara saulītes mir­dzumā kā uz delnas bija redzami viņa pūļu augļi, darba panākumi. Tiesa, no otras mežmalas aiz upītes — strauta likumā, kur atradās milzīga ozola apēnota pirtiņa, šis Klintaiņu pirmais mājoklis — būda, no turienes līdz tai vietai, kur otrā mežmalā viņš pats stāvēja, atstatums ne­bija liels. Bet nekas! Tas bija tikai sākums. Šogad te gar upīti, uz lejas pusi, Kiintainis ar dēlu izcirtis vēl krietnu platību, notīrīs krūmus. Tur aiz pirtiņas, upītei uz augšu, kas tur būtu par varenu pļavu! Un tur — šķērsu nost no upītes, gar neseno briežu taku, kur uz paaugsta līdzenuma tik krāšņi aug liepas, ozoli, kļavas, mežābeles juku jukām ar milzīgām eglēm un apsēm, tur būtu Klintaiņu tīrumi, tur labība līgotu laukos plaši jo plaši. Tik darba, darba būs daudz! Bet viņš strādās. Ko nespēs, to veiks pēcnā­cēji: Andžus, mazais Bērtulītis un vēl' citi — nezināmi. Kā tad reiz še izskatīsies tālā nākotnē kādā siltā pava­sara dienā? Un laimīgu prieka jūsmu uzplūdums tā pār- ņema norūdīto, nopietno vīru, ka viņš bija gatavs sākt gavilēt, dziedāt. Pēkšņi no upītes puses atskanēja no krū­miem skaļa meža pīļu tēviņa parkšķēšana.

Pīļu tēviņa parkšķēšana grieza Klintaiņa uzmanību uz sevi, un viņš nosprieda uzglūnēt pīlēm. Turpat netāli bija liekņa, ko upīte pavasari pārplūdināja, kur arī vasaru šur tur bija staignāji. Tamdēļ tur arvien uzturējās un perinā­jās pīles, no kurām visa vieta bija dabūjusi nosaukumu Pīļu dobes.

Turp devās Kiintainis. Jau šur tur pamirdzēja ūdens; jau mednieks negāja taisni, bet līda slapstīdamies un uzmanīgi; jau viņš attālumā ieraudzīja pīļu pāri šķeļam ūdeni. Tam uzglūnēdams, Kiintainis lēni slīdēja tuvāk upītes gultnei. Te notika kas negaidīts: gandrīz pie pa­šām mednieka kājām no samērā nelielas ūdens pančkas ar lielu troksni uzcēlās pāris mazo pīļu — kriķīšu — un aiz­šāvās projām, locīdamas savus gaisa ceļus starp krūmiem. No saceltā trokšņa arī citas piles palika uzmanīgākas, dažas ieraudzīja cilvēku. Sākās kliedzieni, daži vēl uz ūdens, daži gaisā. Sākās spārnu švīkstēšana. Putnu bija milzums, bet šoreiz medības šinī vietā bija sabojātas ga­līgi, jo ar smago, neērto kramenīcu Kiintainis ar visu šaušanas mākslu un veiklumu nevarēja neko padarīt ātri aizskrejošiem putniem, kuri tikai šur tur pazibēja, laizda­mies starp krastmalas biezo krūmu galotnēm.

Kiintainis izgāja uzplūduma malā. Vēl otrā pusē cēlās retas aizkavējušās pīles, bet ne viņām bija piegriezta med­nieka vērība. Viņš sīki aplūkoja apkārtni, pārlikdams, kur un kā šeit nākošo reizi vieglāk piezagties medījumam klāt. Nācis pie slēdziena, Kiintainis devās gar upīti tālāk, rau­dzīdams šur tur uzglūnēt pīlēm. Tomēr viņš šoreiz sevišķi neuzmanījās, baidīdamies laiku pazaudēt, jo bija nosprie­dis citu reizi piegriezties pīlēm vien. Tamdēļ veiksmes arī nebija daudz. Sur tur izbaidītie acīgie putni aizlaidās, iekāms mednieks pacēla kramenīcu.

Beidzot, aizslēpies aiz kāda alkšņu pudura, Kiintainis nokļuva soļus 25 no pīļu pārīša, kurš peldēja upītes līkumā. Putni briesmu nemaz neapzinājās. Norībēja šā­viens, un skaistais pīļu tēviņš uz ūdens nevarīgi izplēta spārnus. Drīz viņš gulēja mednieka tarbas dibenā.

Ātriem soļiem Kiintainis tuvojās uzkalniņam, kurš ļaužu mutē nesa Pilskalna, arī Spoku kalna nosaukumu. Senatnē kādreiz tur upītes līkumā bija stāvējusi pils, bet tagad pavasara vēsmiņā čaloja biezs eglājs, kurā mīlēja uzturēties irbes.

Sameklējis pa kabatām no putnu stilbu kauliem darinā­tās svilpes, Kiintainis sāka izvilināt irbēm tik mīļus svil­pienus, ka viena drīz vien atlaidās un, nometusies uz za­riņa, sāka meklēt iedomāto draudzeni, kura šinī vietā tik saldi svilpoja. Neieraudzījis meklēto, putniņš uzpūtās, sāka nemierīgi lēkāt un beidzot pat izaicinoši iesvilpās, bet jau nākošā acumirklī nespēcīgi raustījās mīkstajā sūnā.

Drusku tālāk, Klintaiņa svilpītes skaņu pievilināts, at­laidās vesels irbju pārītis. Vienai no tām šāviens tūlīt

ļilita dzīvību. Otra ir nedomāja šķirties no drauga, tūr­ei im nolaidās vēl tuvāk nošautajam un uztraukti nose- s uz sausa zariņa, kur palika tupot, nepiegriezdama ribas ne tuvajam cilvēkam, ne kramenīcas lādēšanas oksnim, kamēr nākošais šāviens izpūta arī šim putniņam dzīvību.

ceturtā irbe bija Klintaiņa tarbā, kad viņš apķērās, I saulīte taisās noiet un laiks doties uz medņu rostu, ja H šovakar grib turp nokļūt. Lieliem, mudīgiem soļiem lintainis steidzās, jo līču loču bija jānoiet vēl verstes Ivas. Ejot viņam iešāvās uz mirkli prātā slokas, kurām vien vajadzēja vilkt, bet viņš atmeta ar roku. Visu nevar vienā reizē izdarīt, un, ja skries pēc slokām, cliks uz medņiem. Tikai kāpjot otrā uzkalniņā, tā sauca- llnjā Liepkalnā, Kiintainis ar lietpratēja skatu novēroja Klajurrriņu kociņu strīpas vidū un pie sevis nodudināja: I «Varena vieta slokām! Te jāatnāk kādu vakaru!» Nā­koša acumirklī kvarķšķēdama uzlidoja sloka un, iekārn kramenīca pacēlās, pazuda otrā pusē aiz krūmiem.

Kiintainis uzkāpa Liepkalnā, pārgāja tam pāri un noso­ļo: i vēl gabaliņu pa priedulāju. Tad kādā vietā mednieks nogriezās pa mazu, tikko saredzamu taciņu sāņus. Drīz llz paugura parādījās egļu kupsiņa un paugura nokājē ļii!/.;gs ozols ar apsūnojušiem, žuburainiem zariem. Pie pa ;a ozola gulēja, jau priekš gadiem miris, cits koku mil­zenis, kura pussapuvušais stumbrs bija apaudzis ar sūnu. Uz tā apsēdās Kiintainis un atspieda muguru pret ozola slavu. Seit mednieks bija nodomājis pavadīt nakts stun­das līdz gaismiņai un noklausīties no šejienes medņu Ir.mešanos.

Uz vienu pusi izplētās priedulājs, sākot no sīkiem koci­ņiem tur lejā sūnāklī un beidzot ar gadu simteņus veciem milzeņiem augstākās vietās. Viss priedulājs noderēja par Iemīļotu kāzu vietu — rostu — varenākajiem Latvijas put­niem — medņiem. Dažs no viņiem uzvilka skaistulēm sirdi kustinošu dziesmu resnākajā priedē augstu no zemes, cits atkal bija iemīļojis sīku kociņu un dziedāja cilvēka augstumā no zemes. No lielā ozola, pie kura sēdēja Klin- lainis, varēja vakara skaidrā laikā tālu dzirdēt medņus iemetaimies iemīļotā vietā, kur katrs no tiem bija nodo­mājis otrā rītā dziedāt, jo mednis uz kāzām nemēdz skriet slepus, bet nometas izvēlētā vietā ar lielu troksni.