Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Otrā pusē no Klintaiņa tūlīt sākās lapu mežs, kur pa­starpām tikai šur tur egles cēla zaļās galvas gandrīz līdz

mākoņiem. Lapu mežs aizstiepās ar likumu ap priedulāju līdz Liepkalnarn. Te bērzi, kļavas, ozoli, oši, liepas, pa mežābeles gadu skaita un resnuma ziņā viegli varēja sa censties ar kaimiņiem — skuju milzeņiem. Sakritušie koki veidoja dzīvajiem pa apakšu tādu jucekli, ka dažā labā vietā gājējam bija lietderīgāk sekot zvēru iemītām taci­ņām nekā iet uz labu laimi, jo k|ūšana biezoknim caur varēja būt savienota ar lielākām grūtībām.

Kad Kiintainis nosēdās pie ozola, saulīte jau bija nogā­jusi un pustumsa sāka izplesties pa koku apakšu. Drīz vien tālumā atskanēja savāds, dobjš troksnis, kas pazinēja ausīm vēstīja, ka tur mednis nosēdies uz naktsguļām. Tad šādas skaņas cita pēc citas sāka aizsniegt Klintaini: te no neliela atstatuma — gandrīz ieblakus, te — tikko sa­dzirdamas — no attāliem sūnākļa stūriem.

Kiintainis vērīgi klausījās, domās atzīmēdams tuvākās medņu nolaišanās vietas un sastādīdams rītrīta kara plānu. Medņi apklusa. Tikai viens lika just savu klātbūtni jo bija tik tuvu iemeties, ka Kiintainis skaidri varēja dzir­dēt šī putna parasto kraukāšanas skaņu. Sad tad arī kaut kur iztālēm noplīkšķēja un nobrazdēja spārni: tur kādam lielajam melnajam gailim izvēlētais zars nebija izrādījies pa prātam un viņš pārlidoja uz citu vai pat pārmainīja koku.

Mežs palika arvien klusāks. Drīz bija dzirdami tikai pareti pelēkā strazda svilpieni un sīkais cirslītis klusi čiepstēja. Arī tie apklusa. Dienas gaismas atliekas dzisa vakara pusē. Nezin no kurienes nākdams, pār mežu aiz­skrēja spirgts vēja grūdiens un pamira. Šalkoņas vietā iestājās klusums. Palika jūtami vēsāks. No sūnākļa un no biezokņiem izplētās uz visām pusēm nemīlīgs mitrums, jo tur čūkslājos pavasara vara vēl nebija paspējusi likvidēt dažu sniega blāķi.

Kiintainis piespiedās ciešāk pie ozola un klausījās meža balsīs. Krūtis viņam augsti cilājās un pašam bija tik viegli, tik brīvi. Seit viņš bija valdnieks, gudrs, sapratīgs valdnieks, kurš droši zināja, kā kurā katrā gadījumā jārī­kojas, kā katrs solis lietderīgi sperams.

Iestājās nakts. Visapkārt bija tumsa un samērā kluss. Tikai šad tad vēl atskanēja slokas kvarkšķēšana un tā­lumā, uz Liepkalna pusi, lēļi tarkšķēja gandrīz bez mitē­šanās. Tikai pāris reizes aiz sūnākļa iegaudojās vilks un vēl tālāk tikko dzirdami atbildēja otrs, žēli stiepdams kau­cienu. Tikai šad tad ausis aizsniedza nenoteiktas skaņas,

liru celšanās vieta bija grūti nosakāma un par kuru cē- Oni katram varēja būt savs izskaidrojums, pie kam daž­reiz neiztiek pat bez vadātāja, mežaiņa, vai ķēmiem un Spokiem. Tādas ir pavasara meža parastās rjakts valodas.

Kiintainis vērīgi klausījās, tad galva viņam sāka slīgt Uz krūtīm. Viņš vēl sadzirdēja lēli; vēl viņa ausis aizsnie­dza kāda brīkšķa noskaņa no meža biezokņa. Tad med­nieks bija aizmidzis, kaut gan vieglā miegā, kuru inazā- •juiis troksnītis varēja pārtraukt. Tomēr Kiintainis ne dzir­dēja, ne redzēja, ka āpsis, tecēdams pa stidziņu uz ozola pusi, piepeši apstājās, iztālēm iĢvilka ar paceltu snuķi ļfaisu un mudīgi likās nost no taciņas biezoknī iekšā. Pēc liilia laiciņa lapsa vēl no lielāka attāluma pētīja gaisu, ļiagriezusies pret ozolu, un apgāja ar lielu līkumu šaubī­gai vietai apkārt.

Pagāja vēl brīdis, un pa stidziņu uz ozola pusi kā ne­labā trenkts drāzās baltais zaķis un tam pakaļ, sarkano meli izkāris, milzīgs vilks. Atstatums starp abiem un visi cii i apstākļi bija tādi, ka zaķa gals likās nenovēršams. Tc zem ozola sakustējās tumšs tēls. Vilks uz rāviena kā sa­stindzis apstājās tikai dažus soļus no Klintaiņa, bet tik uz vienu acumirkli. Tad viņš metās, ko nagi nes, šķērsu biezoknī iekšā, jo paša kažoks likās iekļuvis briesmās. Za­ķis jau sen bija aizdrāzies garām ozolam, ne paldies ne­pateicis savam netīšajam glābējam.

Kiintainis no nelielā trokšņa bija atmodies, bet taisni šinī brīdī ozolā skani iebrēcās pūce. Mednieks nodomāja, ka atmodies no šī putna ķērkšanas, bet viss pārējais no­ticis sapnī.

Mednieks pacēla galvu, apskatīja debesis un, redzēdams, ka zvaigznes visas aizslēpušās aiz mākoņiem, nosprieda, ka gaidāms lietus.

«Ka tik nesāk par daudz stipri līt? Medņi tad nedzie­dāsi» viņš bažīgi nodomāja un sāka atkal snaust.

Otrreiz Kiintainis atmodās no vēsuma, kas to bija pār­ņēmis, un nopurinājies sāka novērot apkārtni. Līņāja smalks, smalks lietiņš, taisni tāds, kādā medņi 'sajūsmo- jas uz dedzīgāko dziedāšanu. Turpretim stiprāks lietus šiem spārnainiem var pilnīgi samaitāt dziesmu prieku. Viss bija vēl tumšs, bet Kiintainis juta, ka rīts tuvu, un, no auk­stuma ierāvies ciešāk kamzolī, klausījās. Pēc neilga brī­tiņa no tālienes atlidoja skaļi dzērvju kliedzieni — pirmie tuvās gaismas vēstneši. Drīz klusi iečirkstējās kāds mazS, sīks putniņš. Kiintainis sāka gatavot savu lielgabalu, tīrī­dams un slaucīdams ap kramu vietu, kur uzbērt pulveri, lai tas nesamirktu. Katru acumirkli medņu dziesmām va­jadzēja sākties. Tiešām, tuvākais Klintaiņa kaimiņš iepak- šķinājās, kas ir medņa dziesmas prelīde. Pagāja vēl brī­tiņš, un atskanēja pirmā dziesma.

Kiintainis bija kājās. Līdzko dziesma atkārtojās, viņš paskrēja četrus lielus sojus taisni tai medņa dziesmas brīdī, kad šis putns aizraujas bezgalīgā mīlas sajūsmā tik tālu, ka neko nedzird. Pat ja šinī brīdī izšauj un neievaino medni, putns paliek sēdot. Turpretim visu pārējo laiku viņš ir ārkārtīgi modrīgs un dzird mazāko troksnīti. Med­niekam jānogaida attiecīgā dziesmas vieta un jāsteidzas pēc iespējas tuvāk pieskriet mednim, iekām tas nav pa­beidzis dziedāt aizrautīgo meldiju. Pa katras dziesmas laiku iespējams taisīt trīs četrus sojus — lēcienus. Pārējo laiku, lai neaizbiedētu putnu, medniekam jāstāv kā sāls­stabam, bez mazākā troksnīša tai stāvoklī, kādā to dzies­mas beigas pārsteidz. Ja dziesmas seko ātri cita citai, tad medniekam cerības drīzi tikt pa šāvienam, citādi var at­gadīties visādas neizdevības: uzlec saule un beidzas dzie­dāšanas laiks, iekām mednis sasniegts; mednieks noslā- jles, dziesmai beidzoties, neveiklā stāvoklī un, ilgi gaidot uz nākošo dziesmu, nogurst, nevar izturēt un pārmaina vietu, pie kam izceļas kāds troksnītis, un putns aizskrien vai, mazākais, nobeidz dziedāšanu. Ir arī citādas neveik­smes! Kas visu var paredzēt!

Torīt, smalkam lietiņam pilinot, medņi dziedāja aizrau­damies. Kiintainis drīz bija sasniedzis pirmo putnu. Resnā, žuburainā priedē uz prāva apakšējā zara stalti sē­dēja melnais skaistulis. Dziedot viņš ieplēta spārnus un asti kā vēdekli. Pat flegmātiskais koks, likās, trīcēja aiz­rautībā, kad mednis citu pakaļ citai atkārtoja savas dzies­mas mīlai, mīlai, kura viņu veda tieši nāvē. Jā! Mīlestība ne cilvēkiem vien iznāk kādreiz dārgi pērkama!

Bija vēl pilnīgi tumšs. Ar lielām pūlēm Klintaiņa asais skats varēja saskatīt medni, kuram tikai tāds veikls med­nieks kā Kiintainis varēja šaut, nenogaidījis, kamēr pa liek gaišāks. Arī Kiintainis vilcinājās un it kā kaut ko gaidīja, palaizdams garām pāris sava upura dziesmas neizlietotas. Apkārtnē no visām pusēm skanēja medņu dziesmas — gan tuvāk, gan tālāk, cik vien tālu ausis va­rēja uztvert vispārīgi pakluso medņa dziedāšanu. Desmiti putnu beidza, citi desmiti sāka, it kā pūlēdamies cits citu pārdziedēt, it kā trubadūri sacenzdamies izredzēto siržu d|j. Sis mīlestības aizrautības vilnis, likās, atstāja savu Iespaidu arī uz mednieku, bet tikai uz īsu brīdi. Pa kādas dziesmas laiku Kiintainis sagatavojās. Nākošai dziesmai nākoties, norībēja šāviens. Mednis nokrita zemē, nodrebi­nāja spārnus un vairs nekustējās. Rostā dziesmas apklusa. Sākumā gan vēl atkārtojās to putnu dziesmas, kuri šā­viena laikā paši bija dziedājuši un rībienu nemaz nebij dzirdējuši. Drīz arī šie nostāja dziedāt, ņemdami vērā citu «pklušanu.