Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Pienāca vakars. Andžus ar kramenīcu aizgāja uz slo­kām, jo citu putnu bija piešauts pēdējā laikā laba daļa no pavasara klaušu skaita, bet maz bija rubeņu un kāroto sloku tikai viena pati. Varēja iznākt no īgnā vecā grāfa krietnas nepatikšanas par sloku nepagādāšanu viņa liel- kundzīgajai vājajai māgai.

Uznāca silts, sīks lietutiņš, un pūta pasliprs pavasara vējš. Velti Andžus nomocījās ar kramenīcu, kaut gan slo­kas vilka desmitām. Kramenīca aizmirka un vairāk reizes vajadzīgā acumirklī negāja va|ā. Pāris reizes gan Andžus izšāva, bet, sargādamies no lietus un vēja, nebija pareizi noņēmis. Sloka kvarkšķēdama aizskrēja garām, pat ne- pabrīnījusies par savādo būkšķi un par kodīgas miglas mutuli, kas bija tuvumā uzšāvies uz augšu tik piepeši. Kad slokas sāka sēsties uz zemes, tumsa bija jau tik liela, ka Andžus atmeta ar roku un devās uz mājām.

Mežupītes malā pie paša ozola senāk bija bijis ļoti iecie­nīts rubeņu rosts. Arī tagad tas vēl nebija pilnīgi atstāts. Katru gadu vēl pāris gaiļu tika nošauti taisni caur mazo pirtiņas būdas lodziņu. Andžus nākošo nakti apgūlās pir­tiņā, lai no rīta nomedītu kādu teteru pāri, bet ari te viņa veiksme nebija liela. Tikai viens gailis šoreiz krita. Pie­vads rubeni, Andžus steidzīgi soļoja mežā iekšā pamedīt vēl citus putnus, bet viņam izdevās dabūt tikai divas irbes. Bija gadījies tāds rīts, kad irbes neskrien uz svilpi.

Sapīcis Andžus ap brokastlaiku gāja uz māju pusi. Uz stigu krustojuma viņš satika mežsargu Driķi. Tam arī to ritu nebija veicies. Abi mednieki nostājās zem kuplas eg­lītes, ņēmās viens otram izsūdzēt neveiksmes un no­sprieda, ka ar putniem iet uz beigām un ka drīz pavisam nebūs iespējams apgādāt muižai vajadzīgās medījumu no­devas. Driķis sparīgi piesita ar dūri pie eglītes, zem kuras triecēji stāvēja, un iesaucās:

«JāI Senāk, tad varēja sagādāt visu ko muižai, bet ta­gad vairs to nevar bez lielām pūlēm. Senāk pēc nodevu nokārtošanas ir pats varēji pavasari pārtikt no meža put­niem. Tā mans tēvs stāstīja …»

Sinī acumirklī no eglītes atskanēja spārnu švīkstēšana, un projām aizlaidās irbe, kura kopā ar savu biedreni visu laiku no biezajiem zariem bija aizdomīgi novērojusi cilvē­kus. Kad viens no tiem iegāza ar smago dūri pa kociņu, putniņš laidās projām.

«Skat! Kas to būtu iedomājies, ka tāds rupucis tur sēd?» iesaucās Driķis. «Tik biezās skujās ieraudzīt nav viegla lieta. Es …»

Tālāk viņš netika, jo otra irbe izšāvās no eglītes un ar troksni aizlidoja. Tas bija abiem medniekiem par daudz. Tīri sapīkuši viņi šķīrās. Andžus drīz vien ar cirvi rokā tuvojās krūmājiem Klintaiņu mežmalā, no kurienes skaņi atskanēja viņa tēva cirvja cirtieni.

Vakarā vecajam Klintainim, visu medību mākslu un prašanu kopā saņemot un izlietojot izdevīgo laiku, ārkār­tīgi palaimējās sloku medībās: viņš pārnesa veselas divas garknābes. Nākošā rītā tas pārnesa divus rubeņus. Nu varēja rādīties muižā. Diena gan bija jāzaudē, bet die­nests paliek dienests. Iekrita arī taisni tāda pasvētdiena, kāda svētā piemiņas diena, kuru vēl no seniem katoļu lai­kiem pa pusei svētīja.

Vecais grāfs bija ļoti sliktā prātā, jo bija pavadījis nakti bez miega. Ar visu lielo putnu bagātību, ko Kiintainis at­nesa, grāfs tomēr sarāja nesēju, sevišķi pārmezdams ne­lielo sloku skaitu. Vēl draudošāka palika tā lieta, kad grāfs atcerējās divas savādas sugas pīles, ko Kiintainis bija atnesis pagājušo reizi. Tadas parasti dzīvoja kaut kur ezeros, bet, pāri lidojot, viņu bars bija iemeties Klintaiņa ūdeņos atpūsties, un paris no viņām iekļuva veiklā med­nieka tarbā. Pēc lieluma viņas bija vidējas, starp kriķītēm un parastajām «lielajām» pīlēm. Izlietodams toreizējo grāfa labo garastāvokli, Kiintainis bija ierunājis ieskaitīt šīs pīles robiņu ziņā lielo skaitā. Vēlāk izrādījās, ka tās gar- žoja drusku pēc trāna. Muižas virēja, negribēdama kaitēt savai mākslai, visu lietu vēl izpušķoja. Tamdēļ grāfs šos divus putnus nemaz vairs neskaitīja līdzi. Pat vēl ļaunāk: uzliekot sodu it kā par krāpšanu, grāfs atskaitīja no jaunā nesuma veselus desmit robiņus birkā. Pie tam viņš ne­ganti sunīja Klintaini, tā ka pēdējais jutās laimīgs, kad tika cauri durvīm, dusmu pilno saucienu pavadīts.

«Tu man ir lēl blēd. Tu gribēt šmaukt pat sav lēlkung. Tev vajag pēlūkot, ka es tev neparādi»

Kiintainis, iedams jau pa sētsvidu, pie sevis dudināja:

«Vai tad tā bija krāpšana? Pats pieņēma, pats ieskai­tīja birkā robiņus. Tā nav krāpšana. Bet pīles krietni ma­zākas par «lielajām». Iestāstīt jau gan iestāstīju. Iznāk tā pusrata starp krāpšanu, šmaukšanu un godīgu darī­šanu. Bet desmit robiņi birkā pagalam. Te tev, Klintain, pēperkoks no memmes rokāl Viegli izteikt: desmit robiņi! Virēja par trāna garžu saskaidrojusi. Tai arī jāiztiek pa prātam, cik vien iespējams. Citādi var samuldēt die­zin ko.»

Te viņam pretim nāca vagaris.

«Kāds šodien lielkungs?»

Kiintainis iesvilpās un noplātīja rokas.

«Jā, jā! Es jau dzirdēju,» vagaris noteica. «Bet nu, mī­ļais iebūviet, nāc uzkost pie paša vagara. Lai gan tu pa­visam esi nogājis uz leju činā, tomēr veci draugi vien esam. Nu, nu… Nedusmojies! Es jau tikai jokoju vien. Šodien es tāds pabrīvs. Nāc!»

Drīz draugi sēdēja pie galda vagara istabā. Viņiem priekšā vagariene salika uzkožamos un arī smalka šņabja — šeļķena pudeli. Pēc dažām glāzītēm vagaris pa­lika siltāks un teica:

«Vai zini, vecais draugs, ko mēs ar veceni esam izdo­mājuši?» «Kas to lai zina, ko tādi lieli kungi kā jūs izperina ūdros pauros?»

«Tu sāc mūs izzobot. Nekas, drauģeli Tūliņ pateikšu. I ik iemetīsim vēl glāzītu»

«Sauj tikai droši vaļā, gan es izturēšu, ko man drāzīsi virsū.»

I «Redzi, es domāju tā: mūsu Andrejam drīz paliks 18. I aiks domāt par precēšanos. Mēs ar tevi esam jau sa­radojušies, jo mana Dārtiņa ir pie tava Miķeļa; tomēr neko nekait vēl vairāk saradoties. Tava Anlīze ir darbīgs liii ņiprs skuķis. Bez tam viņa nav muļķe, muižas dzīvi vis pazīst. Mēs ar veceni nospriedām no tiem diviem tai­sīt pāri. Ko saki par šo lietu?»

«Ko daudz lai saku? Jāsit saujā. Gudrās runās prieks klausīties. Tikai Anlīzei vēl pāris gadiņu jāpabriest: sku­ķim tikai 15.»

«Zinām, zinām, bet jāpadomā pie laika. Parunā ar ve­ceni par šo lietu. Ko viņa teiks?»

«Teiks, ka labi. Es to bez runāšanas zinu. Bet tavs dēls? Ko viņš domā?»

«Nav vēl runāts, bet viņš zina, ka mēs ar māti tam labu vēlam. Viņš klausīs. Bet Anlīze?»

«Tā man paklausīga, laba meita. Tomēr pav slikti, ja jaunie arī paši krietnāk iepazīstas. Atsūtait dēlu, lai atnāk pie mums ciemos.»

«Vagara dēls var arī aizbraukt, nav nemaz jāiet kā­jām,» vagariene iemeta starpā.

«Vai tad tavs vecais līgavaiņa dienās arī brauca brauk­šus uz klētiņu pie tevis, sestdienās meitās iedams?» Kiin­tainis smējās.

«Nu jā!.. . Toreiz …»

«Kas tad toreiz? Vai sliktāki bija nekā tagad?»

«Kur nu sliktāki! Bet tevi jau neaizrunās … Tik to gan saku: pēc kāzām es jaunos nelaidīšu dzīvot tur pie tevis, tik tuvos kaimiņos ar vilkiem. Jūs, vecie, varat kaukt līdz ar zvēriem. Jaunie lai nāk uz muižu!»

«Es arī domāju,» vagaris piemetināja, «iegādāt dēlu te­pat muižā kādā vietā vai, ja tas neietu, tad par saimnieku kādās mājās.»

«Tikai, vecīt, tepat blakus muižai. Te es varēšu biežāk apciemot dēlu un vedeklu un redzēt viņu dzīvi.»