Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Kad Jēkabs, aiz bailēm pamiris, vēl to pašu dienu kopa ar Klintaini ieradās pie grāfa, pēdējais bija ar viņu ap­mierināts un pat apsolīja pirmām sākumam nelielu pa­balstu no muižas klētīm. Jau to pašu vasaru dzima uz Liepkalna jaunas mājas — Liepkalni, kas gan vēl pastā­vēja tikai no vienas būdas un saimnieka — tikko 17 gadus vecā Jēkaba, kuru no šī laika sauca par Liepkalnu. Tur­pretim viņa tēvs un brālis paturēja Vecsausnēju vārdus.

Bet tas norisinājās pēc gada. Šodien Kiintainis dūšīgi soļoja uz māju pusi. No kroga viņam pakaļ skanēja jautra dziesma: «Tur es dzēru, tur man tika …» •— Iedams Kiin­tainis dziedāja līdzi un dziesmas taktī vicināja abas ro­kas pa gaisu. Tik jautri viņam ap sirdi un tāda nevaldāma spēka apziņa pildīja platās krūtis, ka viņš vēlējās iet lauz­ties kaut ar pašu nelabo. Un diezin kā pēdējam būtu gājis, ja viņš pieņemtu izaicinājumu. Kad dziesma beidzās, Kiin­tainis sajūsmā noņēma no pleciem kramenīcu un, iesoļojis mežā, izšāva gaisā, pavadīdams šāviena troksni ar skaļu prieka saucienu. Tik nevaldāmi dabas bērnam lauzās uz āru jūtu pārpilnība. Tad Kiintainis atkal pielādēja lielga­balu un iesoļoja biezoknī stingriem, par daudz stingriem soļiem, kas notika aiz bailēm, ka kājas nesāk mērot ceļu šķērsām krustām. Viņš devās mājup, uz KHntaiņiem — jaunajām, paša rokām radītajām mājām.

Darbā un pūlēs, bieži slaukot sviedrus, pagāja divi gadi. Bija skaists vasaras svētdienas rīts. Saulīte tveicēja Klin­taiņos dienu priekš tam nopļauto pirmo sienu. Kiintainis apstaigāja savu mazo valstību. Tur nelielais rudzu lauciņi solīja bagātu ražu, jo zeme vēl nebija noplicināta un arj nomēsloja viņu pagājušo gadu krietni jo krietni. Lauciņš gan vēl bija pamazs, bet nākošam gadam graudu ir mai­zei, ir sēklai pietiks atliku likām. Krietni vājāks likās va­sarājs: šur tur parets, šur tur drusku padzeltējis. Tikai griķi auga vareni un solīja gardu putru un pīrāgus. To­mēr pašu vajadzībām netrūks ne auzu ķīselim, ne miežu putraimiem, ne kaņepju stakam. Būs sava tiesa arī lopiem. Pēdējā gada plēsumā skaisti auga lini krekliem un pala­giem.

Lauciņi pēdējos gados bija krietni paplētušies. Tik melno celmu labības vidū vēl aizvien Redzēja diezgan daudz. Ar pļavām bija gājis vēl labāk kā ar laukiem: tās jau prāvu gabalu aizstiepās gar upīti uz leju. Tikai pēdējā rājumā, kur vēl nesen auga un plētās biezoknis, zāle auga kā kautrēdamās. Sur tur tā bija reta, vietām tikko dīga. Bez tam arī šeit vēl bija celmi. Nebija taupītas pūles, lai paplēstu pļavas upītei arī uz augšpusi, bet grūtības iznāca vēl daudz lielākas, jo varenie lapu koki, kas tur auga, tik lēni padevās cirvju spēkam, ka gausi, gausi, tikai solīti pa solītim plētās uz šo pusi Klintaiņu pļavas. Pagāja daža laba diena, cirvjiem klaudzot un sviedriem līstot, bet va­karā gandrīz nevarēja saskatīt, ka klajums būtu paplē- ties: tik sazāģēto koku atliekas lielās grēdās liecināja par padarīto darbu. Uz šo pusi ar rūpēm raudzījās Klintaiņa acis, sevišķi vēl tamdēļ, ka arī virzienā projām no upītes, kur zeme bija jāgādā nākošām druvām, vajadzēja mūža­meža līšanai izšķiest milzumu darba.

Visādi plāni šaudījās pa Klintaiņa galvu, kad viņš, so­ļodams gar upīti, piegāja klāt Andžum, kurš zemajā ūdenī zvejoja ar dukuru, ko bija noaudis pa ziemas garajiem vakariem. Bērtulītis pa krastu nesa kulīti ar noķertajām zivīm, jo. lopus viņa vietā šodien, pie svētdienas, ganīja māte. Puika bija vareni sajūsmināts par zveju un, pacē­lis uz augšu zivju tarbu, jau iztālēm sauca tēvam:

«Re! Ko mēs ar Andžu sazvejojām!»

Tikko Kiintainis piegāja dēliem, kad pa dūksnaino ceļu no meža izbrauca pajūgs, kurš ceļa nelīdzenuma deļ tikai lēnām, soli pa solītim varēja tikt uz priekšu. Ciemiņi Klin­taiņos bija retums, liels retums. Ceļš beidzās pie jauna­jām mājām. Istabas priekšā jau ziņkārīgi stāvēja un rau­dzījās uz braucēju viena Klintaiņa meita, bet istabā pie loga otra. Pats Kiintainis devās braucējam pretim un jau no tālienes ar aso mednieka skatu pazina ciemiņu par va­gara dēlu Andreju.

Pēc sasveicināšanās un mājās palicēju parasto labo- dienu nodošanas Andrejs izvilka no ratiem izkapti un, do­dams to Klintainim, teica:

«Se! Tēvs man lika atvest izkapti, kuru tu, tēvoc, izgā­jušo reizi pie mums esot aizmirsis.»

«Es? So izkapti?» Kiintainis brīnījās, grozīdams rokās Iedoto darbarīku. Izkapts bija tīri jauna un tikko kā no pārdotavas nākusi.

«Nu jā! Tā esot tā pati. Tēvs man teica.»

«Tā jau gan būs. Paldies, paldies! Es gan pats būtu to nākošo reizi paņēmis,» Kiintainis noteica, apķēris lietas patieso stāvokli.

«Es, tēvoc, esmu jaunāks par tevi. Nebūs tev ce|š jā­mēro.»

«Tad jau labi. Būsi mums mīļš viesis.,, Iesim uz is­tabu.»

Iekšā abas jaunavas ar interesi novēroja veco paziņu no muižas dzīves laikiem. Sākās iztaujāšanās, sekoja atbil­des. Tad visi devās apbrīnot Andžus zvejošanas spējas. Arī Andrejs neizturēja kārdināšanu, bet pats vēlējās iz­mēģināt roku zvejā. Jaunavām gan tādēļ pienācās aiziet projām, jo Andrejs nekādi nedrīkstēja saslapināt savu svētdienas uzvalku. Tamdēļ viņam nekas cits neatlikās kā izģērbties kailam.

Kad zvejnieki atgriezās un izbēra no kules uz zālītes • istabas priekšā zivis, strīdēdamies par to, kuru zivi kurš noķēris, atkalredzēšanās bija nepiespiesta savā jautrībā un dabīgumā. Kad zivis nostaigāja no pannas uz galdu un bija apēstas, vecākie ļaudis likās diendusā, bet jaunieši devās laukā, kur bija tik daudz ko runāt, stāstīt, smie­ties, spriest. Pēc palaunaga Kiintainis ņēma savu kokli. No sākuma viņš spēlēja vienu otru dziesmiņu, tad rāva vaļā dejas.

Tur nāca pie rindas senais ačkups un krusta dancis, ne­tika aizmirsts arī nesen parādījies un modē nācis aken- špicis, bija tur … Daudz kas tur bija. Vissvarīgākais to­mēr bija, ka Andžus, Andrejs, Anlīze un Grieta ņēmās ar dejošanu nosvīduši kā rijas kūlēji. Mūzika bieži aizstei­dzās dejai priekšā, bet citreiz netika līdzi dejotājiem. Smiekli skanēja, zeme dunēja. Te kavalieris krietnf no­mina kāju dāmai, te otrādi — šī bez žēlastības, it kā at­maksādama izdarīja to pašu ar līdzdejotāja pēdu. Par at­vainošanos neviens pat nedomāja, jo par tādiem neizbē­gamiem niekiem nebija vērts pat ne runāt. Pa starpām mazais Bērtulītis lēkāja uz vienas kājas, negribēdams pa likt citiem paka).

Tā nemanot uznāca krēsla. Uzcienāts ar vakariņām, An drejs devās Wājās. Andžus paņēma savu pāri par asi gar tauri, kas mākslīgi bija taisīta no koka mizas un, lai neizi kalstu, glabājās ūdeni. Nostājies sētsvidū, viņš taurēja, k ardievodamies no aizbraucēja drauga. Gari vilktās, mai gās skaņas ilgi pavadīja Andreju ceļā, tālu aizplūzdama^ klusajā, siltajā vasaras naktī, savīdamās kopā ar atbalsi

Aizbraucējs ar labpatiku noklausījās. Kad attālums beii dzot traucēja tās dzirdēt, žēlums pārņēma Andreju. Likās, ka kaut kas mīļš būtu atstāts, palicis tur Klintaiņos.

Bija vēla nakts, kad Andrejs iebrauca muižā. Viņš vis» ceļa otro pusi domāja ne bez bailēm par drāzienu, kaSj likās, bija sagaidāms no tēva vēlās atgriešanās dēļ. K par brīnumu, bāriena nebija. Tik otrā rītā māte sīki izpra sīja par visu, kā ciemā gājis, vai labasdienas nodevis u vai atpakaļ tādas pašas sūtītas. Saņēmusi apstiprinoš atbildi, viņa apmierinājās pilnīgi. Ne tā tēvs. Vagaris no prasīja, kur sakkoki, un, kad Andrejs brīnījās par jautāļ jumu, atkārtoja: