Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Vai tev Kiintainis neiedeva sakkokus man? Nē? Viņair arī galva paliek veca. Bet nu nekas neatliek. Tev, dēls, nākošu svētdienu atkal jābrauc turp, vai tu gribi vai nē Sakkoki man vajadzīgi, un Kiintainis man apsolīja tos pa taisīt, jo tur esot labi lietaskoki.»

Andrejs noklausījās tēva vārdos ar apslēptu prieku u tiešām nākamo svētdienu atkal bija Klintaiņos. Tur izrā^ dījās, ka sakkoku solījums pavisam piemirsts. Klintain" nosolījās sakkokus drīzumā izgatavot.

Kad vagaris dabūja dzirdēt, ka sakkoku vēl nav, viņi bija ārkārtīgi pārskaities, nosauca Klintaini par vecu āzi un nospļāvies stingri noteica, lai nākošo svētdienu be^ izrunām atvestu sakkokus. Pēdējie tomēr, kā svētdien iz rādījās, nebija vēl gatavi. Kiintainis gan svēti nosolījās nedēļas laikā pataisīt. Vagaris sakkoku dēļ otrā rītā spļāva zilu un melnu, reižu reizēm atkārtodams, ka sak­koki lai būtu klāt njuižā, lai kaut velns par stenderi pa­liktu. Šoreiz tos Andrejs tiešām atveda, bet brīnījās, kam­dēļ tēvam ievajadzējies vest no Klintaiņiem tik vienkārši apcirstus koka gabalus, no kuriem sakkokus diezin vai pa­visam bija iespējams iztaisīt. Brīnums bija Andrejam arī par to, ka tēvs atvestos kokus nolika vienkārši uz ārdiem un aizmirsa tur, kaut gan tik nepacietīgi bija gaidījis.

Kad pēc nedējas vairs nevajadzēja braukt uz Klintai- 1,1iem, Andrejs svētdien jutās muižā kā no laivas izsviests. Viņš nezināja, kur likties, un domās kavējās lielā meža vidū, jaunajās mājās upītes malā. Vēl viena nedēļa pa­gāja. Velti Andrejs gaidīja, vai tēvs to nesūtīs uz Klintai- ņiem, bet, nesagaidījis cerētā, pats svētdienas rītā ievai­cājās tēvam:

«Tēt, vai tev kā nevajaga Klintaiņos?»

Vagaris tikko skaļi neiesmējās, bet, savaldījies un no­slēpis bārdā viltīgo smaidu, nopietni teica:

«Nudien, tev uznākušas prātīgas domas! Es par to jau domāju, bet negribēju tevi tik bieži dzenāt.»

«Es, tēt, neko! Es labprāt.»

«Ak tā!» Un vagaris pārlikdams ilgi noraudzījās dēlā.

«Aizved Klintainim kulīti mūsu lielo pupu, lai viņi tur sev ieaudzina. Tik labu viņiem droši nav. Lai iedēstī.»

Andrejs prātoja pie sevis: «Ta tik jocīgs ir tēvs. Pupas dēstāmas tikai nākošo pavasari, bet viņš jau tagad steidz sēklu sūtīt.» Tomēr teikt viņš neteica neko, jo bija priecīgs par braucienu.

Tosvētdien Klintaiņos norisinājās raibas lielas. Andžus bija aizgājis uz pīlēm. Bērtulis ganīja lopus. Abi vecie rīkojās pa istabu. Sētsvidū Andrejs trieca ar abām mei­tām. Tomēr viena no tām nezin kur bija noklīdusi, jo, kad Kiintainis izbāza pēc kāda laiciņa galvu pa durvīm, viņš aiz pārsteiguma iesaucās:

«Oho! Kas tad tas?»

Un bija arī ko saukt, jo Andrejs stāvēja pie pašām dur­vīm tā, ka pa logu nebija redzams; un, apķēris Grietiņu, skūpstīja to, kas ir skūpstīšana. Meitēns raudāja gaužas asaras, kaut gan ir nedomāja par pretošanos. Turpretim viņa vēl pati bija mīļi pieglaudušies pie krūtīm jaunajam puisim. Anlīzes nekur nevarēja saskatīt. Tēvam iznākot ārā, abi skūpstu cienītāji atsprāga viens no otra nost un, acis nodūruši, sastinga kā sālsstabi. Kiintainis atkārtoja savu jautājumu:

«Kas tad te? Ko jūs te darāt? … Grietiņ, ko tu raudi?»

«Jā! Redzi, tēt! Andrejs saka, ka tagad izkapts un pu- nas esot pie mums, bet sakkoki muižā. Viņš vairs nebrauk­šot uz mūsu mājām.»

«Tas ir labi. Lai tas resgalis arī nerādās pie mums! Bet ko tad tu, Andrej?»

Andrejs pavisam nezināja, ko sākt, ko darīt. Beidzot viņš izdvesa:

«Man palika Grietiņas tik žēl, tik stipri žēl, ka es.,, ka man …»

Tālāk viņš netika, bet Kiintainis sāka runāt:

«Tā, tā! Ka tev … ka tu … ka tu …» Un viņš iegāja atpakaj istabā. Ko Kiintainis ar sievu tur runāja, tas nav nevienam zināms. Klintainiete drīzi iznāca ārā un smai­dīdama laipni sauca abus noziedzniekus ēst. Pa ēšanas laiku runāja tikai abi vecie. Pa vārdiņam iemeta arī An­līze, kas bija atradusies, un pārnākušais Andžus. Tur­pretim Grietiņa un Andrejs nespēja pat papīkstēt. Kad visi bija paēduši, Kiintainis negaidot teica:

«Nu, Andrej! Aizved mani līdz muižai. Man tur šodien jābūt!»

«Ta tik es esmu iekūlies dimbā! Labāk būtu vasaras laikā iejūdzies ragavās,» nodomāja Andrejs. Kad viņš at­vadījās, Grietiņa rāva atkal vajā ar raudāšanu, jo nespēja savaldīties. Andrejam, to redzot, likās, ka kāds ar linu sukām ņemas apstrādāt viņa sirdi kā linu sauju. Puisim sametās tik žēl raudātājas, ka viņš tikai zobus sakodis savaldīja asaras, jo kas gan tas par kaunu iznāktu, ja vīrieša cilvēks sāktu raudāt.

Mierīgāk un vieglāk ap sirdi Grietiņai palika tikai, kad māte viņu mīļi noglaudīja un tai teica:

«Neraudi, meitiņ, neraudi! Būs viss labi. Gan dabūsi savu Andreju.»

Slikti arī neiznāca. Kad muižā Kiintainis bija brītiņu sačukstējies ar vagarieni un vagari, pēdējais noteica:

«Tad tik iznāk joki! Mēs ar veceni bijām domājuši par Anlīzi, bet lietas iznāk ar Grietiņu. Ko tu domā, vecen? Lai iet!»

«Lai iet!» vagara mamma atteica. «Tā Kunga ceļi ir neizprotami un neizdibināmi.»

Nākošu svētdienu vagaris ar dēlu brauca uz Klintaiņiem precībās.

Gludi kā pa taukiem gāja ar Andreja un Grietiņas pre­cēšanos. Tikai vagara mammai pienācās pašā kāzu dienā piedzīvot «kreņķi». Grietiņa par daudz bija pieradusi pie mežu platības un brīvības un pat pie līdumu dūmiem. Droši vien ne bez viņas iespaida arī Andrejs visam tam pārlieku pieķērās. Abi lūdzās, lai viņiem pēc kāzām atļauj nomesties Pilskalna nokājē un ietaisīt tur jaunas līdum­nieku mājas. Vagari, sevišķi pati, bija stipri pretī šādam plānam. Klintaiņi gan labprāt būtu vēlējušies redzēt meitu un znotu tuvumā, bet celt tamdēļ strīdu pat nedomāja. Jauniešiem tomēr viņu labvēlība pret iecerēto plānu neva­rēja būt noslēpums. Tamdēļ, juzdami atbalstu, viņi nemi­tējās lūgt, lai atļauj palikt Pilskalnā.

Vagarim, kā par piķi, negadījās muižā neviena vieta, ko viņš būtu varējis izlūgties dēlam no grāfa. Nenoteiktība vilkās līdz pat kāzām. Vieni cerēja uz Pilskalnu, otrie uz vietas gadīšanos muižā. Pa tam rudens tuvojās un rīkojās uz kāzām pilnās zēģelēs.

Agrā rudenī nodzēra kāzas, varenas kāzas. Tādas sen nebija redzētas visā Kalniešu valstī. Kāzu svinēšana sā­kās Klintaiņos svētdienā un tur turpinājās līdz pirmdie­nas pievakaram. Tad visi brauca uz muižu pie vagariem. Vairums šķīrās otrdienas naktī, pie tam ne viena vien sieva dabūja vest uz mājām savu stipro pusi kā pavisam nespēcīgu, vārgu radījumu. Tuvinieki un tie, kuri nogu­ruma dēļ bija paspējuši tikt tikai līdz vagara siena šķūnī­tim, viesojās vēl trešdien, uzkozdami un lāpīdami paģiras.

Tomēr ne ēdienu un dzērienu bagātība deva lielāko spo­žumu kāzu godībām, bet tas apstāklis, ka uz svinībām svētdienas pievakarē Klintaiņos ieradās pati lielmāte ar dēlu, jauno grāfu, kuri to dienu bija nodomājuši sev sa­īsināt ar to, ka izklaidējās zemnieku kāzās un apskatīja agrākā piķiera jaunās mājas. Vecais grāfs vairs nemaz nemēdza kustēties no pils ārā. Citādi varbūt arī viņš būtu iekārojis redzēt, kā Kiintainis iekārtojies pie Mežupītes.

Jaunais grāfs bija izstīdzējis, bāls jauneklis, pēc izskata diezgan bērnišķīgs priekš saviem gadiem. Kāzās sākumā viņš izturējās stipri apātiski, kā automāts, uzdāvāja pa sudraba naudas gabalam līgavai un līgavainim, tīri mēms un saīdzis sēdēja pie galda goda vietā blakus mātei, neko neēda no «bauru» gardumiem un vispārīgi taisījās tikai likt kučierim piebraukt zirgus, lai atgrieztos pilī. Tomēr tas drīz vien pilnīgi pārmainījās. Arā pagalmā jaunieši bija uzsākuši rotaļas, kurās apātiski nolūkojās nākošais Kalniešu dzimtkungs. Pamazām viņš sāka piegriezt vē­rību zemnieču sārtajiem vaigiem un veselīgajam spirgtu­mam. Drīz vien viņš atminējās, ka arī viņu bija lūguši piedalīties spēlītēs, no kā viņš, saprotams, bija lepni at­teicies. Tagad viņš iemaisījās barā. Sākumā visi citi ro- iaļu dalībnieki un dalībnieces stipri kautrējās no viņa. Kā' arī ne? Vajadzēja tikai iedomāties, kas viņš bija. Tomēr! visi drīz vien tā aizrāvās, ka rotaļu gaita ritēja atkal pa­rastā tempā uz priekšu. Tikai tagad arī jaunais grāfa lielskungs nadzīgi vien ķerstīja zemnieces, pie tam sevišķu] vērību piegriezdams Klintaiņu Anlīzei, kas no tam jutās ļ ne mazums glaimota.