Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

«Tad jau gan vajaga labi tuvu, jo tavs svars, vagara mamma, arī dažam zirgam var iznākt par smagu, bieži braukājot.»

Visi trīs laimīgi izsmējās, un vagaris pašulaik atkal pa­cēla glāzīti, kad durvis atvērās un ienāca grāfa sulainis.

«Lielskungs sauc vagari tūlīt pie sevis.»

Vagarim smaids nozuda. Ģīmis viņam izstiepās garumā. Glāzīte neiztukšota aizstaigāja atpakaļ uz galdu. Paķēris cepuri, viņš devās laukā, nodudinādams:

«Kas tad nu būs? Šodien jāuzmanās. Viņš ir pie skāba prāta.»

Kiintainis palika viens ar vagarieni, bet drīz vien pie­biedrojās viņiem Klintaiņa dēls Miķelis, kuru muižā ta­gad pēc viņa sievas saukāja par Vagara Miku. Sis pa­vārds vēlāk izveidojās par uzvārdu un palika uz visiem laikiem Klintaiņa vecākā dēla pēcnācējiem. Mikus bija at­nācis aprunāties ar tēvu par māti, brāļiem un māsām. Ari vagariene ņēma dalību tēva un dēla sarunās, bet īsi, ap­rauti un nevērīgi, jo viņa domās bija pie vīra.

«Kam gan kungam uz reizi ievajadzējās vagara?» do­māja vagariene un šad tad palūkojās caur logu, vai vīrs jau nenāk. Tomēr tikai pēc laba laika tas ieradās un nosē­dies noteica:

«Paldies Dievam! — reizi tiku vaļā un sveikā. Tagad gan glāzīte derētu. Iedzersim, radiņ!»

«Saki — kas tur bija?» vagariene nepacietīgi prasīja.

«Kas nu bija? Klintaiņa vecākā brāļa, nelaiķa Jurkas dēls — Sausnēju saimnieks nav vairs saimnieks. Liels­kungs viņu par nolaidību izsviež no mājām, bet viņa vietā ieliek lopu muižas kalpu Garo Brenci. Abus muižkungs šo­dien izsaucis uz muižu. Sausnējs tīri priecīgs, bet Brencis neparko negribēja iet uz Sausnējiem, jo :uājas šausmīgi nolaistas, ēku tikpat kā nav. Klaušas lie'as. Ir Brencim savi lopiņi, ir sava iedzīve. Baidās izputēt Sausnējos. Sāka lūgties lielkungu, lai šo neliekot Sausnējos par saimnieku, bet lielskungs neatlaižas. Brencis saka, ka šis neparko neiešot uz Sausnējiem. Lielskungs palika zils melns no dusmām un teica, lai liekot Brencim uzskaitīt desmit cir­tienu. Pēc tam prasa, vai nu iešot uz Sausnējiem, bet Brencis tā čukstoši saka, ka šis gan negribot. Lielskungs gandrīz vai grīdu salauza, kājas dauzīdams. Lai uzskaitot vēl piecpadsmit. Kad pēc otras smēres saņemšanas Bren­cis atnāca atpakaļ, lielskungs prasa, vai nu esot nācis pie prāta, vai iešot uz Sausnējiem. Iešot, iešot. Prātu ari esot dabūjis, bet tikai sāpošu. Pie tam Brencis taustīja sapēr­tās vietas, tā ka pat lielkungam dusmas pārgāja un viņš sāka smieties. Lika man, lai izdodot no muižas klētīm jau­najam Sausnēju saimniekam sēklas tiesu pirmajam ga­dam.»

Kiintainis jau taisījās iet mājās, kad sulainis atkal iera- das. Vai Kiintainis esot vēl muižā? Lielskungs saucot pie sevis. Tagad uznāca Klintaiņa reize izstiept ģīmi garumā, bet. neko darīt: bija jāiet.

«Ka tik es arī nesaņemu savu reizi pa biksēm?» viņam iešāvās galvā. Bet bailes bija veltas. Drīz viņš ieradās atpakaļ pie vagariem un pateica, ka lielskungs izdevis skrotis un pulveri, ko pirmīt aizmirsis.

«Bet tagad gan došos mājās. Tā jau esmu ilgi nociemo- jies. Bez tam te nemaz tik droši nav. Tā tik jāpielūko, ka nedabū pa ūzām. Tas var iznākt tīri negaidot. Starp sa­viem vilkiem esmu no tā visa jau paspējis atrast. Meža zvēri ar pletni un jājamo pātagu nemaz neprot rīkoties.»

«Vēl -ceļakāju!» vagaris mudināja.

Kiintainis soļoja uz mājas pusi, bet pie baznīcas kroga to panāca divi braucēji. Tie bija Sausnēju saimnieki: ag­rākais un nākošais.

«Miķel, tu!» sauca agrākais, ieraudzījis tēvabrāli. «Vai zini, ka es reizi no tām nolādētām mājām vaļā? Nāc mums līdz pie kroga papus! Lūk, manam pēcnācējam jā­izmaksā līkaupi uz jauno saimnieka godu.»

«Tu, radiniek, līdz šim gan maķenīt par bieži esi apcie­mojis kroga papu. Ka tik tev vēlāk nepaliek Sausnēju žēli»

«Ko nu! Ko nu! Kamdēļ niekus runāt? Kas man nekaiš, kā puiša cilvēkam, saņemt visu gatavu naudā un graudā! Ne tev jāzina kaut kas par nodevām, ne par klaušām. No­strādā dienas un svilpo, kad saimnieks bez miega gudro nakti, grozīdamies pa guļas vietu no vieniem sāniem uz otriem.»

Nākošajam Sausnējam izlauzās smaga nopūta. Viņš pa­rīvēja ar pātagas kātu sapērto muguru un arī sāka sku­bināt:

«Iesim iekšā! Ko šeit uz ceļa triecat?»

Krogā glāzīte sekoja glāzītei. Garastāvoklis visiem trim bija vareni pacilāts, kad krogā cits pēc cita saradās vai­rāki nākošā saimnieka un nākošā kalpa vīra ģimenes lo­cekļi, kurus jau bija aizsniegušas baumas par muižas no­tikumiem. Tie dega aiz ziņkārības dzirdēt par visu sīku­mos. Sākās plašākas runas un pārspriešanas. Brenča sieva un dēls priecināja sapērto ģimenes galvu, solījās strādāt dienām un pat naktīm, palīdzēt uzkopt mājas un tā tikt uz zaļa zara. Tomēr vrņu dūša bija nospiesta. Pa­visam otrādi tas bija ar agrāko — veco Sausnēju, kurš drīz vien ar savējiem dabūja Vecsausnēja pavārdu. Pats Vecsausnējs ar savu pirmdzimto nevarēja valdīt prieku, ka reiz tikuši no «nolādētām» mājām vaļā. Tikai Vecsaus- nēja jaunākais dēls Jēkabs — vēl puszeņķis — bēdīgi sē­dēja nomaļus, neteikdams ne vārdiņa.

«Ko nu tāds nolaidies? Kā tu par to lietu domā?» viņam ievaicājās Kiintainis.

«Man gan žēl Sausnēju. Tur tik labi,» vaicatais klusi atbildēja, un asaras pamirdzēja viņa acīs. «Bet ko es tur! Tikpat mani noņems zaldātos, jo netikšu ne saimniekos, ne kādā muižas amatā. Lielskungs uz mums tagad dus­mīgs. Droši vien liks mani saķert un apcirpt matus kā zaldātam. Bet lai arī!»

Viņš bez cerības atmeta ar roku. Kiintainis palika do­mīgs, Tad viņš piecēlās, samaksāja un sāka atvadīties.

«Iet uz vakara pusi. Man priekšā nav īsais ceļš. Bez tam dzerts ne mazumu. Tu, Jēkab, nāc mani drusku pa­laist.»

Kad abi izgāja ārā, Kiintainis teica:

«Man tevis no sirds žēl. Raudzīšu tev palīdzēt, ja vien pats gribi. Klausies! Vai nevēlies nākt man kaimiņos? Es parunāšu lielkungam, kad viņš būs atkal pie laba prāta, lai atļauj tev kaut kur rnanā tuvumā nolīst mežu un ierī­kot mitekli. Es tev šo to varētu arī palīdzēt.»

«Ai, tēvoc, cik tas būtu labi! Lielskungs jau tevi uzklau­sīs.» Un jauneklis ņēmās bučot Klintainim roku. Tēvocis viņam rādījās tik visspēcīgs — jā, gandrīz tāds kā pats lielskungs, kurš jaunekļa acīs bija Klintainim gandrīz vai personīgs draugs.

«Nu, nu! Būs diezgan roku bučot. Tik, puis, nedomā, ka būs vieglas dienas. Tevi līdumos gaida sūrs, grūts darbs. Cik reizes mugura būs stīva! Viegli, draugs, nebūs »

«Tas nekas, krusttēv. Es darba nebaidos.»

«Tēvs tev neko nevarēs līdzi dot un ar darbu arī palīgā neies. No manis daudz cerēt nevari, jo pašam man daudz nav.»

«Ko man daudz vajaga? Pats ar visu tikšu galā. Man spēka diezgan.»

«Tad labi. Es lielkungam par tevi parunāšu. Bet tagad sveiksi Ej atpakaļ pie savējiem un ved tēvu uz mājām.»

Jēkabs vēlreiz noskūpstīja Klintainim roku un devās atpakaļ uz krogu — tā laika satikšanās vietu. Drūmums bija nozudis no jaunekļa sejas. Un tiešām. Gadu vēlāk viņa cerību jausmas attaisnojās. Kad vasaras sākumā Kiintainis kādreiz redzēja grāfu pie jautra prāta, viņš izteica lūgumu par Jēkabu. Grāfam tur nekas nebija pre­tim, jo mežs bija bez nozīmes. Turpretim iestrādāts zemes gabals arvien varēja lieti derēt. Tamdēļ viņš noteica:

«Lab, lab, man Klintaini Bet tev jaatbild par to puiš. Es viņam par to klaušas būs uzlikt no ēsakums dedzināt to ogl prēkš muiž. Bet lai puiš atnāk pē man. Es grib to redzēt.»