Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

, Kiintainis stāvēja nekustēdamies, pat nelādēja krame­nīcu, jo medņi klausījās. Aizdomīgs troksnis varēja pār­traukt dziedāšanu visā rostā. Pagāja brīdis. Kiintainis jau palika šaubīgs par tālāko veiksmi. Te, viņam par lielu prieku, sāka atskanēt no jauna medņu pak, pak. Tālākie, kurus šāviens maz bija uztraucis, nedzirdēdami vairāk nekā aizdomīga, nespēja vairs turēties pretim pavasara sajūsmai. Citi sekoja vilinošam piemēram.

Pakšķināšana gan bija tikai īstās dziedāšanas ievads, bet arī pašas dziesmas nelika ilgi uz sevi gaidīt. Tām sā­koties, Kiintainis vēl drusku nogaidīja, tad klusi pielādēja bisi, paņēma nošauto putnu un sāka tuvoties nākošam, iz­lietodams pēdējā dziedāšanu. Drīz vien putns bija netālu, bet te Kiintainis ievēroja, ka vēl otrs mednis dzied blakus, tik tuvu pirmajam, ka viens putns otru var redzēt. Vienu žaujot, bez šaubām, aizdzītu otru. Tas galīgi sabiedētu visu rostu. Ja bise nebūtu jālādē, bet tai būtu divi šāvieni, tad gan abi medņi drīz gulētu somā. Tas kramenīcas vie­nīgam stobram bija neiespējama lieta. Tamdēļ Kiintainis veikli aizlavījās atpakaļ un devās pie cita putna.

Kad saulījie bija uzlēkusi", četri lieli, skaisti putni gulēja Klintaiņa tarbā, pilnīgi aizmirsuši dziesmas, pavasari, mī­lestību. Bet arī rosts šim rītam bija galīgi izbaidēls.

Kiintainis bija sasvīdis un nosēdās drusku atpūsties, bet tūliņ sЈ*juta spēju aukstumu. Medniekam pilnīgi nemanot, laiks bija noskaidrojies, un uz saules lēkšanu krietni sala. Zelta stariem izplūstot caur zariem, bet vēl nesildot, ap­sarmojušos kokos mirdzēja ledus gabaliņi. Lāsteku kris­tāli laistījās varavīksnes krāsās katrā sktijiņā, visos zaros un zariņos. Sarma bija izpušķojusi kokus un krūmus fan­tastiski izrakstītiem audumiem. Pat Seherezade nekad nav mitusi tādā burvju kristāla pilī, par kādu bija pārvērties mežs. Visvisādu dziedātāju kori sen jau tricināja šo pili. Saulei augstāk kāpjot, koncerts tikai pastiprinājās

«Būs bagāts gads, laba raža!» Kiintainis noteica, spriez­dams pēc sarmas bagātības. Bet arī šīs patīkamās domas nespēja aizdzīt aukstumu. Lai sasildītos, Kiintainis ņēmās ātri soļot uz māju pusi. Tas līdzēja: jau pēc verstes gā­jiena aukstums bija izzudis. Kiintainis ķērās pie irbju svilpītēm.

Saule bija prāvā gabalā, kad, novietojis jau krietni sma­gajā tarbā dažas irbes, Kiintainis tuvojās Pīļu dobēm.

Iekāris tarbu biezā eglītē, Kiintainis līda Pīļu dobēm klāt pa vakar novērotām vietām. Sākot viņš gāja stalti, tad sāka locīties, slēpdamies aiz krūmiem, beidzot līda četrrāpus, pie tam tik veikli, ka apkārtējie krūmi pat ne­pakustējās. Drīz viņš bija nonācis ūdens malā, no kura mednieku šķīra tikai pāris nelielas eglītes. Aiz tām Kiin­tainis slēpās, izstiepies uz zemes Visā garumā. Kramenīca bija izbīdīta uz priekšu, gatava izgāzt uz upuriem visu savu briesmīgo lādiņu. Taisni pretim medniekam netālu no stobra gala peldēja bars kriķīšu.

«Tās pa vienai nav vērts šaut!» nodomāja Kiintainis. «Par katru tikai viens robiņš nāk birkā, bet šāviens izbie­dēs visas Pīļu dobes. Ja nu sapeldētu vairākas kopā, tad gan .. .»

Putni ne tikvien kā nesapeldēja kopā, bet pamazām no­griezās šķērsu. Šoreiz viņas bija glābtas. Pa uzplūdumu peldēja daudz pīļu, bet citas bija par tālu, citām pa vienai Kiintainis nešāva. Kramenīcai darba vēl nebija. Pagāja pusstunda, pagāja stunda. Kiintainis jau vairāk reizes pārmainīja nogulētos sānus, pagriezdamies no vieniem uz otriem. Uz ceļiem un elkoņiem zemes mitrums sen bija sasniedzis mednieka ādu. Panākumu vēl arvien nebija. Kiintainis jau taisījās drāzt virsū kādam patālam pīļu tē­viņam. Te vairākas lielas sugas pīles, izstiepušās rindā, sāka peldēt no otra uzplūduma gala uz mednieka pusi. Pagāja vēl ceturtdaļstunda, un viss bars gandrīz taisnā rindā bija kramenīcas tuvumā. Norībēja šāviens. Divas pī­les palika uz vietas, trešā pacēlās, bet nokrita otrpus uz­plūduma, ceturtā gan uzlaidās augsti, pat augstāk par neievainotām biedrenēm, bet drīz atšķīrās no izbaidētā bara un šķērsu noslīdēja lejā. Kiintainis vērīgi noskatī­jās, kur pīle nokrita. Tomēr pagāja labs laiciņš, kamēr viņš to atrada. Uzplūduma malā nokritušā bija viegli sa­meklējama. Ne tā gāja ar tām divām, kuras bija paliku­šas uz ūdens: klāt brist pa auksto slapjumu Klintainim bija maz prieka, sasniegt putnus ar kārtiņu nevarēja. Par laimi, nelielais vējiņš dzina nošautās piles uz malu, bet pagāja laba pusstunda, kamēr medniekam izdevās ar kār­tiņas palīdzību tikt pie laupījuma.

Kiintainis priecājās par laimīgo šāvienu. Tiesa, sēžot visu rītu un visu vakaru pie Pīļu dobēm un šaujot uz at- skrejošiem bariem, varēja pie izdevības samedīt vairāk, bet četras uz viena šāviena — tā sen Klintainim nebija palaimējies. Tikai vecos laikos, kad putnu, pēc nostāstiem, bijis daudz vairāk, pīles tikušas pat desmitām uz reizi nošautas. Putni tad bijuši droši un lidojuši veseliem mā­koņiem.

Kiintainis, pielādējis kramenīcu, taisījās iet tālāk. Te liels bars kriķīšu ar lielu troksni nolaidās Pīļu dobēs. Spilgtām spalvām izgreznots tēviņš nosēdās Klintainim tīri klāt, papeldēja gabaliņu, paskurinājās un, ieraudzījis cilvēku, rādījās pārsteigts, bet tikai mirkli. Putniņš vēl nepaspēja uzlidot, kad kramenīca izgrūda dūmu mākoni. Taisni tai brīdī pār Pīļu dobēm pārlidoja bars lielo pīļu, kuras gribēja nolaisties, bet, ieraudzījušas cilvēku, aiz­šalca pa gaisu tālāk.

«Ka tevi jupis! Labāk nebūtu šo mazo ķēmiņu šāvis. Varbūt būtu ticis pie kādas lielās pīles,» nodomāja Kiin­tainis un čakliem soļiem, devās uz mājām. Kad viņš tur nonāca, brokastlaiks bija sen pāri. Saule sildīja neparasti karsti priekš tik agra gada laika. Tuvojās pusdiena, bet putni, tāpat kā visu rītu, čaloja un čivināja, nepiegriez­dami nekādas vērības dobjām cirvja skaņām, kas skanēja no mežmalas krūmājiem.

Jau iztālēm no istabas priekšas atskanēja Klintainietes rājošā balss un Bērtulīša raudas. Kad Kiintainis pienāca tuvāk, mazais raudādams skrēja pretim tēvam un asarai­nām acīm žēlojās;

«Es vairs neesmu memmes dēliņš; es esmu tētes dēls. Te jau nav muiža, kur cilvēkiem ģērē ādu nost.»

Kiintainis smiedamies paņēma mazo pie rokas un drīz vien dabūja zināt, kas noticis. Māte bija izlaidusi čūčus paskraidīt un piekodinājusi dēlēnam tos pieskatīt no ru­dziem un sevišķi no kāpostu iedēstiem, kuri istabas galā tikai priekš pāris dienām bija iesēti lecektī un pa naktīm vēl tika segti no naktssalnām, čūči bija apgriezuši visu lecekti otrādi, Bērtulītis darbojies pa ūdens pančku ar An­dža taisītām koka sudmaliņām.

«Jā, dēls! Te nav muiža. Kāpostu mums arī nav tik daudz kā muižā. Tamdēļ tavam pērienam par cūku nega- nīšanu vajadzēja būt krietnam, īsti krietnam. To tu biji labi nopelnījis. Tev jāprot gana amats, jo šogad tu būsi mūsu cūku ķēniņš.»

Drīz abi sēdēja istabā. Tēvs ēda, dēls revidēja mednieka tarbas saturu, stāstīdams, cik viņš nošautu, ja ietu uz me­dībām. Iznāca tā, ka diezin vai visu muižas zirgu pietiktu, ko pavilkt vezumus ar lielisko medījumu. Tēvs laikam ne­maz nešaubījās par stāstu, jo tika nolemts, ka mazā auguma lielais mednieks ies kādu rītu līdzi uz tuvu nelielu medņu rostu, bet bez bises. Laikam lai neizšautu visus putnus uz vienu reizi.

Paēdis Kiintainis paņēma cirvi un mudīgi steidzās An- džum palīgā cirst krūmus. Gan KHntainiete raudzījās pie­runāt vīru iet pagulēties, bet «ko tad dienas laikā gulēs, kad darba pilnas rokas? Izgulēsies nākošu nakti par divi dienām uz reizi». Viena cirvja cirtieniem upītes malā drīz pievienojās otra cirtieni. Ciršanas troksnis palika tik ne­mitīgs, mežam tik drausmīgs, ka kokus šad tad pārņēma drebinošas trīsas un tie sačukstējās izbaiļu šalkonī. Likās, ka vecie milzeņi visā apkārtnē sāk just bailes no cirvju asmeņiem. Likās, ka simtgadīgajiem stipriniekiem sāk aust nojēga par nevaidamo, nelokāmo spēku, par nesatri­cināmo gribu, ar ko apbalvoti tur Mežupites malā abi kus­tīgie punduri.