Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Pirmo reizi pēc muižas atstāšanas Kiintainis bija izte­cinājis alu no paša miežiem, gan ne daudz. Tomēr jau varēja to atļauties.

Galdā cēla sazvejotās zivis, divus zaķus, jēru, vagara mammas atvesto cepto sivēnu. Viesības iznāca glaunu glaunās. Pat krietni dejots tika istabas priekšā uz zālītes, pie kam aiz liela trokšņa un dejotāju jautrības pašu mū­ziku — Klintaiņa kokli — reti varēja sadzirdēt, gandrīz vienīgi dejas starpbrīžos. Visi līksmojās. Pat. vagaris ar vagarieni nodejoja vienu krusta deju, pie kam pati mamma tā piekusa, ka nosolījās savu mūžu vairs nedejot.

Kad viesi priekš šķiršanās vēlreiz uzkoda un iedzēra, Kiintainis iebilda galda kaimiņam — vagarim:

«Vārdu gan tu pavisam neturi!»

«Kā tā?» uzrunātais izbrīnījies ieprasījās.

«Vai tad tu nesolījies kāju šeit nespert, kad gāju no muižas projām?»

«Tiesa, tiesa! Bet tu neteici, ka te tik laba dejošana, un es šo būšanu nebiju ņēmis vērā, tamdēļ par vārda lau­šanu izlūdzos piedošanu.»

Nemanot darbā diena sekoja dienai, mēnesis mēnesim. Pagāja vēl trīs gadi. Bija svētdiena. Pie zilā debess loka saulīte tuvojās koku galiem vakara pusē, gan vēl labā gabaliņā, kad Kiintainis atmodās. Šorīt jau priekš gais­miņas viņš bija piecēlies, lai dotos uz mežu. Nevarēja slinkot, jo muižai bija jāpiegādā kārtējās putnu nodevas. Tamdēļ pavasara naktis vajadzēja medībām lieti izlietot, citādi varēja iet šķidri, jo kungs taču necietīs nekārtīgus klaušu pildītājus. Dienu izgulējies, Kiintainis atkal jutās spirgts un stiprs. Gan viņam iešāvās uz acumirkli prātā vēlēšanās pavadīt vakaru starp savējiem. Vajadzēja tikai iedomāt pienākumu, lai katrs slinkums izčibētu. Tikai īsu brīdi, kamēr sieva uzlika uz galda šo to uzkošanai, Kiin­tainis nosēdās pie tumšā lodziņa pakoklēt.

«Nāc nu, vīriņ, uzkod! No paša rīta neesi neko ēdis un laikam iesi atkal uz mežu.»

«Jāiet vien ir, vai gribas vai nē. Putni paši vēl netai­sās nākt uz mājām.»

«Joko vien, joko! Bet varētu kaut svētdienas vakaru mierīgi mājās palikt.»

«Ko nu niekus! Jāiet vien ir. Ka tik vien būtu grūtību, tad varētu iztikt tīri labi. Vēl jau kungiem šopavasar ne­cik nav piešauts. Izdevigais laiks jāizlieto. Šovakar do­māju aiziet līdz Liepkalna sūnāklim uz medņiem. Tad gan laikam gulēt nenākšu uz mājām. Vakarā raudzīšu pašaut slokas un noklausīšos medņus. Tad turpat pārgulēšu. Uz mājām negribas nākt tādu gabalu. Nakts diezgan īsa, un priekš gaismiņas svīšanas jābūt atkal medņu rostā. Tam­dēļ gandrīz nemaz neiznāk gulēšana, ja uz mājām nāk.»

«Ka tik tu, vīriņ, nepārsaldējies vai arī tevī kāds ne­labais neparauj. Nakts laikā viens pats meža tumsāl»

«Sieviešu muļķības!» Kiintainis skaļi iesmējās. Kā arī ne? Kas viņam varēja notikt mežā? Tur viņš jutās kā mā­jās, vai diena vai nakts. Katra putna balstiņa, katra zvēra iekaukšanās, katrs troksnītis runāja pazīstamu valodu, stāstīja sīki jo sīki visu, kas notiek.

«Nesmejies, nesmejies!» sieva turpināja. «Kad aiziesi bojā, būs par vēlu smieties. Labāk paņem līdzi lielo dēlu. Diviem drošāk.»

«Nē, sieviņ! Viņam nav vaļas. Bise arī viena pa diviem. Jāsteidz notīrīt krūmāji gar upīti, citādi netiks siena nā­košo gadu. Pasaki Andžuin, lai rīt no paša rīta sāk cirst krūmus. Vēlāk iešu palīgā. Bērtulīti gan varētu paņemt līdzi. Lai sāktu radināties pie meža! Bet viņš vēl par mazu; visu nakti mežā viņam iznāks par grūtu. Lai paaug lieliņāks. Vēl laika diezgan mācīties ģēģerēt.»

Paņēmis smago bisi, sabāzis kabatās pulvera ragu un skrošu makus, Kiintainis devās laukā. Staļļos Andžus ba­roja lopus un jautri sasaucās ar māsām, kuru balsis ska­nēja no šķūņa. Sarunas grozījās ap mazo Bērtulīti, kurš nupat tinās ap lielajiem. Tēvam tuvojoties, viņš, krūtis iz­griezis, svarīgi noteica:

«Kad būšu liels, izdarīšu visu viens pats. Kungiem arī par vienu cēlienu mežā piešaušu putnu veselam gadam. Nesmejieties vis! To izdarīšu. Pie lopiem arī jums palī­dzēšu.»

Lielie sāka skali smieties. Anlīze šķūnī kaut ko noteica, ķircinādama mazo brālīti. Arī tēvs pavīpsnāja par dēlēna bramanīgo uzstāšanos un gribēja jau iemaisīties sarunā, kad ieraudzīja kaimiņu mežsargu Driķi, kurš ar bisi ple­cos tuvojās Kiintaiņiem.

«Nāku pie jums ar jaunām ziņām,» teica viesis pēc ap­sveicināšanās, «biju šodien muižā. Kungs noteica arī tev, Klintaini, atvest ziņu.»

«Tikai neatnes svētdienas dienā sliktu ciema kukuli.»

«Labais jau gan nav. Ko nu uz to cerēt!'Kungs noteica, ka birka mums esot par mazu; ar šo gadu sākot, jāpiegā- dājot meža kustoņu par 350 robiņiem un nevis par 300 kā līdz šim.»

«Tas gan nav labi. Skriešanu būs krietni vairāki»

«Kas zin, vai pavisam spēšu izpildīt. Tu jau gan laikam zini kādus putnu vārdus, jo kustoņi paši tev dodas rokās. Ir tad, domāju, sirds tev dažu labu reizi iesāpas, ka tik vieglprātīgi atstāji smalko piķiera amatu.»

«Ej nu ej! Kur mūsu nav, tur cepti baloži skrien paši mutē.»

«Man gan niekus nestāsti. Vai tad neredzu? Kas tev muižā nekaitēja, kā zutim pa taukiem…»

«Vai tev kāds zutis ir lielījies par saviem priekiem tau­kos uz pannas?»

«Jā, jā., smejies, smejies! Uz to tu esi liels meistars. Bet kas tad tev te par paradīzi? Pirmā laikā pat dzīvot iznāca būdā mitrumā un aukstumā. Cīkstēšanās ar celmiem uz krūtēm tik salda nemaz neiznāk, sevišķi, ja vēl pa reizei vēders jāsajož stingrāki.»

«Bija jau bija visa kā, bet tagad — paldies Dievamt — iet labāk: ēkas ir, lauciņi ir, pļavas ir, lopu arī jau vai­rāk …»

«Cik tev to lauku un pļavu! Sienāzis bez ieskriešanās viegli tiek pāri visai tavai gruntei. Man ir trīs reizes tik daudz, bet nodevas tādas pašas muižai kā tev. Saki, ko gribi, bet gudri tu nedarīji, muižu atstādams. Tomēr ko tik ilgi triekt. Jāiet uz mežu, vakars ir jauks. Putnu gadu no gada paliek mazāk un mazāk. Lai 10 irbes sadabūtu, tev jānoskrienas dažreiz vesela diena. Kur tad senāki Un medņi arī… Šorīt par visu ritu divus vien dabūju un trešo sašāvu. Spalvas vien pajuka, bet pagāns aizskrēja. Beigts "jau gan būs, bet kaut kur ielīda, un nevarēju sa­dabūt. Veselu stundu ne par šo, ne par to nobradāju pa eglītēm rosta malā. Senāk, mans tēvs stāstīja, medņu bi­jis … Ka tevi jupis! Gandrīz aizmirsu vēl pateikt, ka kungs šogad par medņiem skaitīs tikai pa četriem robiem birkā un ne pa pieciem kā līdz šim. Es gan teicu viņam: «Cienīts žēlīgs lielskungs! Tāds liels putns!» Bet viņš saka: «Salmu kūlis ir vēl lielāks. Kas tur no tāda sausa maitas iznāk par cepeti? Sauj labāk to šnep!» — Tiesa, par slokām paliek pa vecam — pieci robiņi, bet ej nu da- bon rokā tos pagānus! Te pulveris nobirst bisei, te atkal viss šāviens aizmirkst, kamēr gaidi, kad nāks sloka kvark- šķēdama. Dažu labu reizi gailis gan no krama uguni iz­šķil, bet pulveris neaizdegas un bise neiet vaļā. Citu reizi atkal, ar skubu mērķēdams, pacel bisi par stāvu un pul­veris no plankas sabirst pašam acīs. Tu jau gan proti sa- meklēt slokas, bet mēs citi tikai pa reizei kādu pussprā- gušu.»

«Es jau tev esmu teicis, ka vajaga rārnā vakarā vēlāk pagaidīt, līdz kamēr labi satumst, un nostāties sīku ko­ciņu vidū uz paliela laukumiņa, kur slokas metas zemē. Pa tumsu viņas skrien lēnitiņām un zemu. Tad neiznāk bisi pacelt par stāvu. Dažreiz pat kāda nometas patuvu zeme, tad tik pagrūtāk uz melnas zemes viņu tumsā sa­skatīt, bet, ja ieraudzīsi, tad sloka rokā.»