Rihards Ērglis: PELĒKO BARONU SENČI

Neliela klajumiņa malā Mežupīte apmeta gandrīz pus­apļa līkumu. Tur pavasaros rubeņiem bija iemīļota dziedā­šanas vieta. Krasta malā auga veca, žuburaina mežābele un netālu milzīgs, resns ozols. Tas droši vien bija redzējis pēdējos senču pils kareivjus un noskatījies apcietinājumu bojā iešanu un sagrūšanu. Nelielā upīte, kura tikai viet­vietām bija izgrauzusi dziļāku gultni un nelielus dobu- ļus — atvariņus, pie ozola iepletās platāk un izveidoja lielāku dzehnīti.

Sinī vietā Kiintainis nodomāja celt būdu. Viņš piesēja pie mežābeles zirgu, pirmo reizi juzdamies par šīs vietas saimnieku. Ilgi viņš sēdēja zem ozola, ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ gudrodams un pārlikdams, mēroja so­liem dažas vietas un apskatīja krūmu biezumu un klaju- miņu lielumu.

Kad īsā rudens diena gāja uz beigām un krēsla spieda Klintaini domāt par atgriešanos uz muižu, viņš nelabprāt šķīrās no ieskatītās vietiņas. Lai kā, bet todien Kiintainis bija sastādījis sīku rīcības plānu, pie kura izpildīšanas nekavējot ķērās.

Tā kā vecā grāfa slimības dēļ Kalniešu pilī par medī­bām pat ne domāt nevarēja, tad piķieris bija pabrīvs un pavadīja kopā ar dēlu Andžu dažu labu dienu pie Mež- upītes, cirzdams krūmus nākošai pļavai, kurai līdz pava­sarim atbrīvojās prāvs klajumiņš. Arī nelielam lauciņam bija radusies vieta. Ziemā nocirta un pilnīgi sagatavoja būvkokus, kuru nemaz tik daudz nevajadzēja nelielam šķūnītim lopiem un arī pagaidu miteklim pašiem.

Pavasarī, sniegam nokūstot, Kiintainis ar Andžu ap­metās skuju būdā uz Mežupītes krasta un no vienas tum­sas līdz otrai tumsai strādāja pie ēkām. Drīz nāca gatava barakai līdzīga dzīvojamā ēka, pareizāk sakot, būda. Koka sienas bija ieraktas līdz pusei zemē un tikai trīs četras pēdas pacēlās uz augšu. Tad nāca griesti no apaļiem ko­kiem, noklāti skujām un velēnām. Kā jumta sega virs spā­rēm bija pārvilkti kriji, tas ir, lieliem gabaliem no resnām, za|ām eglēm nolobīta miza. Būda bija labi gara, bet šaura. Pat pavards bija izmūrēts, kuram vajadzēja uzņemties arī apsildīt būdu. Lodziņi bija maziņi, bez rāmjiem un stikliem. Tie bija sienā izzāģēti četrkantaini caurumi. Auk­stā laikā tos vienkārši aiztaisīja ciet, pat vēl aizbāza ar salmiem. Tas gan padarīja būdu pilnīgi tumšu, bet totiesu daudzmaz pasargāja no aukstuma. Apgaismošanai skalu nebija trūkums.

Kad bija gatava otra būda lopiem, varēja taisīt Jurģus, īstie Jurģi pa tam bija pagājuši jau priekš pāris nedēļām. Mirdzēja skaista, jauka pavasara diena, kad Klintaiņa zirģelis vilka no muižas ārā vienīgo mantas vezumu, kurā bija sakrauta visa bagātība. Skapja, galda un gultas kā­jas mistrojās ar arklu un ecēšām, ar silēm un katlu. Visu vezumu kronēja liels, aizklāts un aizsiets grozs, kurā at­radās gailis ar savām sievām. Putnu ģimene bija stipri uztraukta, un pie katra daudzmaz lielāka vezuma tricinā- juma, pie katras ce|a dobes grozā atskanēja skaļi ta-ta-ta- ta saucieni. Vezuma apakšā, zem skapja, slēpās liels maiss ar kartupeļiem un rudzu, auzu un miežu maišeļi. Tīnē un staņķīšos bija dažādi milti.

Zirgu vadīja Andžus. Vezumam sekoja lopiņi — govs, divas aitas ar jēriem un divi sivēni — līdz ar Anlīzi un Grietiņu kā pavēlniecēm un Dukšcli kā palīga spēku. Bei­gās gāja pats Kiintainis ar sievu, kura veda pie rokas Bērtulīti. Viņiem līdzās soļoja pavadītāji: vagaris, vaga- riene un Klintaiņa vecākais dēls Mikus ar sievu. Pēdējie palika muižā uz dzīvi, jo to prasīja rijkura amats. Arī vagara mamma nebūtu gribējusi ne dzirdēt par savas meitas, Mikus sievas, aiziešanu no muižas uz vilku cie­matu.

Tālu pavadītāji nevarēja iet, jo vagara mammas pilnī­gums to neatļāva. Sievieši sabučojās, noraudājās; vaga- riene vēl reizi nosauca Klintaini par apstulbušu vīlistieti, kurš grūž savējos postā. Tad nāca šķiršanās. Tikai pats vagaris vēl pagāja nelielu gabaliņu — līdz muižas lauku galam, parunādamies par "Šo un to ar Klintaini. Tad arī viņš atvadījās un devās atpakaļ uz muižu.

To vakaru mežs ap līdumnieku jauno dzīves vietu, kura drīz dabūja Klintaiņu nosaukumu, trīcēdams atbalsī, brī­nījās par neparastām lietām. Klintaiņu ģimene, iekārtoda­mās garajā būdā, čaloja un trieca tik skaļi, ka visa ap­kārtne skanēja. Arī vilku māte apstājās savā gājienā un ievilka caur nāsīm gaisu, kuru pildīja pārsteidzoša, nepa­rasta, garžīga smarža. To izplatīja uz jaunā pavarda pirmo reizi ceptais kaltētais speķis pirmajām ģimenes va­kariņām jaunajās mājās. Te notika kaut kas pagalam ne­paredzēts. Kiintainis bija iztīrījis un pielādējis smago kra­menīcu un, stāvēdams būdas priekšā, domāja pirms ēša­nas izmēģināt ieroci. Sieva cepa gaļu, kuras smarža pa vaļējām būdas durvīm lauzās ārā.

Pie pašas būdas aiz tuvākā krūma parādījās liela vilka galva, kura vērīgi nolūkojās neparastajā ainā. Klintaiņa asais skats pamanīja pelēko meža plēsoni. Norībēja šā­viens, un vilku māte pēc pāris neveikliem lēcieniem sa­ļima. Driz viņas āda kaltējās uz mežābeles zara.

Sis gadījums sacēla dzīvas sarunas un priecīgu uztrau­kumu. Tas tika iztulkots par labu pazīmi, jo Klintaiņu nākotnē ar izdevīgām medībām bija daudz kas saistīts, Grāfs klaušu vietā vecajam piķierim bija uzlicis mežsarģa jeb, labāk sakot, mednieka pienākumus, kuri pastāvēja putnu un zaķu piegādāšanā muižas virtuvei. Tiesa, kārtī­gas šā veida nodevas bija uzliktas, tikai sākot ar nākošo gadu, tomēr arī jau pirmajā gadā uz muižu vajadzēja nest pēc iespējas daudz medījuma. Turpretim ar nākošo gadu nodevas sākās, kā tika teikts, pēc «birkas».

Birka bija pāris pirkstu resnumā glīti nodrāzts četr- šķautņains koka dullītis, uz kura asajām šķautnēm iegrieza robiņus. Kalniešos pilna birka bija 300 robiņu katram mežsargam medniekam, pie kam sākumā uz katras birkas šķautnes grieza pa 50 robiņu grupās pa 10, ar ne­lielu atstatumu starp katru desmitu. Kad tā 200 bija pilni, tad prāvākā atstatumā no pirmajiem grieza pa 10 robiņu uz šķautnes, līdz kamēr noliktais skaits bija pilns.

Pastāvēja stingra kārtība, cik par katru putnu nācās griezt birkā robiņu. Pēc grāfa Sterna pēdējiem noteiku­miem, mednieks par pāri ķīvīšu dabūja vienu robiņu, par mazas sugas pīli, tā saukto kriķīti, vai par irbi — vienu robiņu, par mazāku zaķi vai lielas sugas pīli — divus, par lielu balto zaķi vai rubeni — trīs, par lielu pelēko zaķi vai medņa māti — četrus, par medņa gaili — piecus, par meža zosi — sešus. Ikkatram putnam bija sava vieta. Iz­cilu stāvokli ieņēma sloka, kura, kaut gan neliela, tika vērtēta ar pieciem robiņiem. Tas bija tā ne vien gardās gaļas dēļ, bet arī tādēļ, ka ar toreizējām kramenīcām gan­drīz nebija iespējams šo putniņu nošaut.

Citās muižās bija savi noteikumi par to, cik robiņu va- jaga būt pilnā birkā un ar cik robiņiem katra putna suga novērtēta. Noteikumus katrs dzimtkungs mainīja pēc sa­viem ieskatiem, neprasot otras puses piekrišanu. Dzimt­ļaudīm tik nācās izpildīt, bet ne runāt līdzi.

Birkās robiņus iegrieza pie medījumu nodošanas muižā. Pati birka glabājās pie mežsarga, bija viņa dokuments. Muižā nodotu putnu skaitu tikai pierakstīja grāmatās. Ja medniekam veicās un birka bija jau pilna vai tuvojās pil­numam, bija atļauts šo to šaut arī paša vajadzībām. Tā­pat medniekam bija atļauts šaut sev visus plēsīgos zvē­rus, par kuru ādām no žīda varēja dabūt pa sudraba rub­lim. Arī vienu otru negaržīgu putnu, piem., dzērves, daža muiža pavisam neņēma, bet atstāja medniekiem. Briežus šāva pa lielākai daļai tikai paši dzimtkungi un sevišķi rīkotās medībās. Tikai izņēmuma gadījumos kādreiz deva pavēli piegādāt muižai briedi, kurš mežsargam uz birkas nenāca. Citādi briedi bez dzimtkunga at|aujas šaut nebija brīv. Stirnu toreiz Latvijas mežos, mazākais, liclum lielā tās da|ā, nebija, laikam daudzo plēsīgo zvēru dēļ, kuri kavēja šo glezno meža iemītnieku ievairošanos. Varbūt arī sniegs ziemās toreiz bija daudz biezāks kā tagad un stir­nām par dziļu.