Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Zamoiskis ienācēju apkampa.

— Kungi, — viņš teica, pagriezies pret dzīrotājiem, •— tas ir kņazs Gundars, mana vecā drauga un cīņu biedra dēladēls, vecas cilts atvase, kuras senči bijuši ķēniņu ģints.

— Arī es pazinu jūsu vectēvu kņazu Jāni, — ierunā­jās Zaremba, pieiedams klātu Bogislavam, — atjaujat, ka es viņa vietā jūs apkampju.

Ap ienācēju sāka drūzmēties arī pārējie.

— Kā klājas jūsu vectēvam? — Zamoiskis vaicāja.

— Pirms vienas nedēļas es viņu apraku, — Bogislavs klusi atbildēja.

Kanclera acīs iemirdzējās asaras.

— Tā viņi aiziet viens pēc otra, — viņš skumji teica,

— un tikai es, notrupējis celms, vēl dēdu šajā pasaulē,

— Nebēdā, kancler, — Mnišeks iesaucās, — ja vēlies, mēs iepotēsim tavam celmam jaunu atvasi!

— Laikam tavu Mariju? — Zaremba zobgalīgi piezī­mēja. — Mnišeks palika no dusmām sarkanzils, velti rīs­tīdamies pēc atbildes.

— Mieru, kungi, mieru! — Zamoiskis izstiepa rokas,

— Bet jūs, kņaz, — viņš griezās pie Bogislava, — sēsta- ties pie galda, un iebaudīsim no mūsu uzvaras mielasta!

— Es, kaujās vēl nepiedzīvojis, neuzdrošinātos vēlēt tik lielam kareivim laimes, — Bogislavs teica, — ja vien kopš bērnu dienām no sava vectēva mutes nebūtu dzirdējis nostāstus par jūsu gūtām uzvarām un varoņdarbiem, kas paša Cēzara cienīgi, — viņš nobeidza, un šie vārdi gāja kancleram pie sirds.

— Patīkami dzirdēt jaukus vārdus no veca vīra lūpām, bet vēl tīkamāki dzirdēt, ka vecu karotāju darbus tura godā jaunekļi, — Zamoiskis vairīdamies teica, bet sejā tam uzliesmoja lepns pašapzinības smaids. — Un pie tam jauneklis, kura dzīslās rit ķēnišķīgas cilts asinis, — vecais grāfs gandrīz skumji nobeidza, atcerēdamies pazeminā­jumus, kurus tam pēdējos gados bija licis sajust ar paša Zamoiska palīdzību Polijas tronī uzkāpušais stīvi vēsais zviedru Zigismunds.

— Vai drīkstētu zināt, no kāda ķēniņu nama ir jūsu cilts? — Godbijīgi ieminējās kņazs Sanguško, huzāru pulka virsnieks.

Bogislavs vilcinājās ar atbildi, un Zamoiskis viņam steidzās palīgā:

— Gundaru cilts nav rada tagad valdošām ķēniņu ģin­tīm, bet skaitās veco Zemgales valdnieku pēcnācēja. Es atceros, kņazs Jānis man bieži stāstīja, ka viņam esot uz

Kurzemes hercoga cepuri daudz lielākas tiesības nekā ve­cajam Ketleram un tā dēliem.

— Un pie tam, cik man zināms, kņazi Gundari ir labi kātoji, — piezīmēja Zaremba, — bet Ketleri, kā jums tas zināms —

— Ir ķeceri, — iejaucās vidū Mnišeks, noskalojis savā milzīgajā biķerī Zarembas zobgalību rūgtumu, — tātad, pēc visiem Dieva un taisnības likumiem, nekas cits kā uzurpatori, hercoga cepures laupītāji un —

— Un lai Dievs palīdz kņazam Gundaram atgūt viņa senču mantojumu! — Zaremba iesaucās.

— Lai palīdz! — piebalsoja klātesošie.

Bogislava sejā atplauka prieks.

* * *

Jau bija liela diena, kad Bogislavs uztrūkās no miega, vecā bruņukalpa modināts.

— Kungs, ceļaties, — Gaidis runāja, purinādams kņazu aiz pleca, — hetmanis liekot jūs aicināt.

Ātri saģērbies un apjozis zobenu, Bogislavs aizgāja no telts, — Gaidis bija izvēlējies viņai vietu nometnes malā, uz stāva upes krasta. No dzelmes kūpēdama kāpa augšup dzestra rudens migla, kuru vēl nebija paspējis izkliedēt rīta vējš.

Karavīri jau sen bija kājās. Zamoiska mīluli — ungāru algotņi patlaban kārtojās rīta apmācībai, jautri žvadzinā­dami smagās bises: vecais hetmanis mīlēja apmācības arī kara laikā, ja vien to atļāva ienaidnieks un laiks. Šo sirm- ūsaino kareivju cietās, stepju vējos noārdētās sejas — starp viņiem bija daudzi, kas vēl atcerējās Plcskavas aplenk­šanu un ķēniņa Stefana bargi nicīgos vaibstus, — bija mierīgas, pat jautras, it kā viņi vakar nemaz nebūtu izcī­nījuši savu kauju un atsituši Besarābijas tatāru ordu uz­brukumu, zaudēdami daudzus draugus un kara biedrus. — Dragūni un kazaki veda mājup zirgus no Seretas līču ga­nībām. No miglotās lejas, kurā atradās Moldāvijas vo- jevodas karavīru teltis, atlidoja čigānu dziesmas meldija, sērīga un bezgala skumja, kā vēja gaudošana saules izde­dzinātos Melnjūras stepju klajumos.

Zamoiskis sagaidīja Bogislavu savā teltī, sēdēdams pie galda, apkrauta kartēm, plāniem un pergamenta vīstok­ļiem. Aiz hetmaņa muguras, pakalpīgi saliecies, stāvēja izdēdējis sarkanbārdis, tērpies sudrabšūtā uzvalkā un gla­bādams glūnošā sejā padevības rāmumu. Tas bija Za­moiska sekretārs Johans Tīzenhauzens. Viņš patlaban bija beidzis savu kārtējo rīta ziņojumu un gaidīja, kādu atbildi kanclers liks dot vojevodas Mihaila sūtnim Margiloma- nam, kurš naktī bija atjājis ar pamiera piedāvājumiem.

— A, tur jau viņš ir, tas nakamais Kurzemes her­cogs, — hetmanis jautri noteica, celdamies pretim ienācē­jam un apkampdams ar tēvišķīgu maigumu. — Nu, lai­kam sāp galva pēc tik trakas nakts, hē? Nu, nekas. Jauna galva jau var vairāk panest nekā veca, piemēram, manējā. Un sevišķi vēl tad, ja tai vecai galvai jāuzmin, ko īsti tas plikadīda Mihails grib panākt ar saviem pamiera solīju­miem — no tiesas laboties vai arī novilcināt laiku, kamēr savāc kopā savus tatārus čambulus viņa draugs Krimas hans. Tīzenhauzen, ko jūs domājat? — Viņš piepeši pa­griezās pret sekretāru.

— Neesmu karavīrs, — uzrunātais atteica, padevīgi klanīdamies, — bet ceru, ka dieve Bellona, kas vienmēr bijusi uzticīga jūsu gaišībai, arī šoreiz atzīs par labu visu, ko lems lielā hetmaņa gaišais prāts. Tas prāts, vienīgi ku­ram pateicoties Polijas karavīri tagad pazīst tikai uzva­ras. Ari viņa majestāte-

Hetmanis pamāja sarkanbārdainim klusēt.

— Viņa majestātei, protams, liekas, ka vecajam Za- moiskim traki patīk brist Donavas purvos un plēsties ar valahu utaiņiem? Viņa majestāte mums vēl uzlaidis uz kakla jaunus karus, mīļo Tīzenhauzen, — jūsu radinieks Farensbahs jau savārījis ar saviem draugiem labu putru tur Vidzemē. Nupat saņēmām vēstis, ka viņa majestātes tēvocis Kārlis jau pošoties iet uz Rigu ar saviem dalekār- liešu šķēpniekiem un somu strēlniekiem. Un tie ir zēni, ar kuriem vis nevarēs tik viegli tikt galā kā ar valahu čigā­niem. — Tīzenhauzen, liekat mierā viņa majestāti un lū­dzat Dievu, lai majestāte ar saviem kariem liek reiz mierā veco Zamoiski un jauj tam mierīgi nodzīvot to dienu mazo pulku, cik nu viņam vēl atlicis dzīvot šajā pasaulē. Un sakāt tam valahu vazaņķa sūtnim, lai viņš iet pie velna peklē, bet, ja nezin ce)u uz turieni, tad lai lobj vien ar savu kungu pāri Donavai — uz Raguzu pie venēciešiem, manis dēj pie paša sultāna. Jo ātrāk, jo labāk. Esmu dzirdējis, padišaham esot vajadzīgs jauns jokdaris — to veco viņš sadomājis iecelt par lielvezīru. Un tā jokdara vieta būtu mūsu Mihailam kā radita. Valahijā viņam vairs nav pa­likšana. Mums vajadzīgs kaimiņš, kas prot godu un ne­skrien pa tatāru modei dedzināt Polijas vasaļu novadus. Un tagad ejat, — hetmanis strauji nobeidza, pamādams sekretāram ar galvu, un griezās pie Bogislava: — Mīļo kņaz, es labprāt gribētu zināt, vai jūs atdzinusi šurp tā pati parastā jaunu bruņinieku alka gūt slavu un kļūt savu senču cienīgam pēctecim vai arī kas cits.

Tīzenhauzens palocījies izslīdēja ārā no hetmaņa telts, uzmezdams Bogislavam glūnošu skatienu.

Bogislavs brītiņu vilcinājās ar atbildi. Hetmanis to saprata pa savai modei un atkal sāka gausties par nebei­dzamām kara gaitām, kuras ķēniņš cenšoties uzkraut vi­ņam, nevarīgam sirmgalvim.