Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Tumšajā gaitenī viņa satvēra manu roku un vadīja mani uz priekšu. Man nemaz nevajagot būt tik klusam, es varot runāt — viņa teica. Un tad mēs iegājām iekšā.

Kamēr viņa aizdedzināja sveci — nevis lampu, bet sveci —, kamēr aizdedzināja sveci, viņa sacīja:

— Tikai neskatieties uz mani! Tpū, man kauns! Es nekad vairs tā nedarīšu!

— Ko jūs vairs nedarīsiet? — Es nekad vairs… Ai nē, dievs pasarg… Es jūs nekad vairs neskūpstīšu.

— Ak to jūs vairs nedarīsiet? — es atvaicāju, un mēs abi sākām smieties. Es izstiepu viņai pretī rokas, bet viņa atkāpās atpakaļ, aizskrēja otrpus galda. Mirkli mēs stāvējām, raudzīdamies viens otrā, bet starp mums bija svece.

Tad viņa atraisīja plīvuru un noņēma cepuri, bet viņas valšķīgās acis visu laiku vēroja manas kustības, lai es nevarētu viņu apskaut. Es atkal mēģināju viņu notvert, bet aizķēros aiz paklāja un paklupu; es vairs nevarēju nostāties uz savainotās kājas.

Gaužām apjucis es piecēlos.

— Ak dievs, kā jūs esat pietvīcis! Jūs esat briesmīgi neveikls! — viņa izsaucās.

— Jā, tā ir, — es atteicu.

Un mēs no jauna sākām skriet ap galdu.

— Man šķiet, jūs klibojat?

— Jā, es kliboju, bet tikai mazliet!

— Pagājušo reizi jums bija savainots pirksts, tagad savainota kāja. Cik daudz moku jums jācieš!

— Pirms dažām dienām mani gandrīz sabrauca.

— Sabrauca? Vai atkal bijāt piedzēries? Ak tu želīgais dievs, kā gan jūs dzīvojat, jaunais cilvēk!

Viņa man padraudēja ar pirkstu un kļuva nopietna.

— Labāk apsēdīsimies! — viņa uzaicināja. — Nē, ne jau tur pie durvīm. Jūs esat pārlieku bailīgs. Sēdieties šeit, bet es sēdēšu te, nu tā… Ai, cik garlaicīgi, ja cilvēks ir tik kautrīgs! Viss jādara un jāsaka pašai. Neviens nepalīdz. Jūs, piemēram, varētu uzlikt roku uz mana krēsla atzveltnes. Tik daudz taču varējāt iedomāties pats. Jo, tiklīdz es kaut ko pasaku, jūs raugāties uz mani tā it kā neticētu savām ausīm. Jā gan, tas tiesa, to esmu ievērojusi ne reizi vien. Arī tagad jūs tā darāt. Bet neiedomājieties, ka es ticu jūsu lēnprātībai. Todien, kad bijāt piedzēries, jūs izturējāties diezgan nekaunīgi, līdz pat namdurvīm jūs mani vajājāt un nomocījāt ar savu uzmācību: «Jūs pazaudēsiet savu grāmatu, jaunkundz! Jūs noteikti pazaudēsiet savu grāmatu, jaunkundz!» Ha-ha-hā! Tas nudien bija ļoti neglīti!

Sēdēju samulsis un nenolaidu no viņas acis. Sirds stipri pukstēja, asinis siltiem viļņiem strāvoja dzīslās. Kāda brīnumaina bauda sēdēt atkal cilvēku dzīvoklī, klausīties pulksteņa tikšķos un sarunāties nevis tikai ar sevi, bet ar jaunu, žirgtu meiteni!

— Kādēļ jūs klusējat?

— Jūs esat tik burvīga! — es teicu. — Jūs esat mani savaldzinājusi, pilnīgi savaldzinājusi. Tur nekā nevar darīt. Jūs esat visbrīnišķīgākā meitene, kas… Jūsu acis brīžiem starot staro, kaut ko tamlīdzīgu es nekad neesmu redzējis, tās atgādina ziedus.

Ko? Nē, nē, es nesalīdzinātu tās ar ziediem, bet… Esmu jūs ļoti iemīlējis un tādēļ ciešu. Kā jūs sauc? Tagad jums jāpasaka, kā jūs sauc…

— Bet kā jūs sauc? Ak, es atkal gandrīz aizmirsu pavaicāt! Vakar visu dienu par to domāju, ka jums jāpajautā. Jā, ne jau nu visu dienu, visu dienu es par jums, protams, nedomāju.

— Vai zināt, kā es jūs saucu? Es jūs saucu par Ilajali. Kā jums tas patīk? Tāda glāstoša skaņa…

— Ilajali?

— Jā.

— Vai tas ir kādā svešā valodā?

— Hm… Patiesībā ne.

— Jā, vārds nav slikts.

Pēc ilgas tielēšanās mēs pateicām viens otram savu vārdu. Viņa apsēdās man blakām uz dīvāna un ar kāju pastūma tālāk krēslu. Mēs no jauna sākām tērzēt.

— Šovakar jūs esat pat noskuvies, — viņa sacīja. — Vispār jūs šodien izskatāties labāk nekā pagājušajā reizē, bet tikai mazliet, lūdzu, nekļūstiet iedomīgs… Nē, Pagājušajā reizē jūs tiešām izskatījāties nepievilcīgs. Turklāt jums ap pirkstu bija aptīta netīra lupata. Tomēr jūs katrā ziņā gribējāt ieiet ar mani kaut kur iedzert vīnu.

Nē, tencinu!

— Tātad mana nožēlojamā izskata dēļ jūs negribējāt ar mani iet? — es vaicāju.

— Nē, — viņa atbildēja un nodūra acis. — Nē, dievs to zina, tā tas nebija! Es par to pat neiedomājos.

— Paklausieties, — es sacīju, — jūs laikam domājat, ka es varu ģērbties un dzīvot pēc sirds patikšanas? Diemžēl es to nevaru, esmu ļoti, ļoti nabadzīgs.

Viņa manī pavērās.

— Vai tiešām?

— Jā, patiesi! Klusums.

— Ak tu mīļais dievs, arī es esmu nabaga, — viņa teica, lepni atmetusi galvu.

Ikviens viņas vārds mani apreibināja, lija manā sirdī kā vīna lāses, lai gan viņa bija pavisam parasta Kristiānijas meitene, diezgan asprātīga un valodīga, bet runāja žargonā. Viņas paradums klausoties mazliet pašķiebt galvu mani sajūsmināja. Un es jutu viņas elpu tieši uz sava vaiga.

— Vai jūs zināt, ka… Bet, lūdzu, tikai nedusmojieties… Kad es vakar vakarā apgūlos, tad izstiepu roku tā… it kā jūs gulētu man blakus. Un tad es aizmigu.

— Tiešām? Cik jauki! — Klusums. — Taču to jūs drīkstat darīt tikai notālēm, citādi…

— Vai jūs domājat, ka citādi es to nedrīkstētu?

— Nē, domāju, ka nedrīkstētu.

— No manis varat sagaidīt visu! — es teicu un sadūšojies viņu apskāvu.

— Visu? — viņa tikai atvaicāja.

Mani kaitināja un aizskāra, ka viņa mani uzskata par pārlieku biklu; es izriezu krūtis un satvēru viņas roku. Bet meitene roku pavisam mierīgi atbrīvoja un pavirzījās mazliet tālāk. Mana drosme saplaka, nokaunējies es sāku raudzīties ārā pa logu. Tik un tā esmu nožēlojams, labāk nemaz nemēģināt kaut ko iedomāties. Ja es viņu būtu saticis agrāk, kad vēl izskatījos pēc cilvēka, savās labklājības dienās, kad man cik necik veicās! Un mani pārņēma nomāktība.

— Redzat nu, — viņa teica. — Redzat, vajag tikai saraukt pieri, lai jūs sabiedētu, vajag tikai mazliet pavirzīties tālāk… — Viņa pārgalvīgi iesmējās un aizvēra acis, it kā viņai nepatiktu, ka uz viņu skatās.

— Tagad jūs redzēsiet! — es izsaucos. — Nu jūs redzēsiet! — Un es strauji apskāvu viņas plecus. Vai šī meitene zaudējusi prātu? Vai tiešām viņa mani uzskata par pienapuiku? Nu, lai tad notiek!… Neviens nevarēs apgalvot, ka šajā ziņā atpalieku no citiem. Velna meitēns! Tagad atliek tikai rīkoties…

It kā es vēl kaut kam derētu!

Viņa joprojām sēdēja rāmi, aizvērtām acīm; abi neteicām ne vārda. Es pievilku viņu sev klāt, piekļāvu savam krūtīm, bet viņa nebilda ne vārda. Dzirdēju mūsu sirds pukstus, skaļus kā zirgu pakavu dipoņa.

Es viņu noskūpstīju.

Es vairs nevaldījos, runāju visādas blēņas, par kurām viņa tikai smējās, čukstēju mīļus vārdus, ar lūpām pieplacis pie viņas lūpām, glāstīju viņas vaigu un skūpstīju, skūpstīju. Attaisīju vienu viņas ņiebura pogu, pēc tam otru un ieraudzīju viņas krūtis, kas lūkojās no krekla kā divi neaptverami brīnumi — apaļas un baltas.

— Vai drīkstu paskatīties? — es saku un mēģinu attaisīt pārējās pogas, vēl vairāk atsegt viņas miesu, bet esmu pārāk uztraukts un nekādi nespēju tikt galā ar apakšējām pogām, turklāt ņieburs ir pārāk ciešs. — Lūdzu, lūdzu, ļaujiet paskatīties, tikai mazliet… mazlietiņ…

Viņa apvij rokas man ap kaklu ļoti lēni un maigi; no drebošajām sārtajām nāsīm man sejā vēsmo viņas dvaša; ar vienu roku viņa pati sāk pogāt vaļā pogu pēc pogas.