Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Pirms dažām dienām es mājās apskatīju savu augumu un nevarēju apvaldīt raudas.

Kreklu es nebiju mainījis vairākas nedēļas, no sviedriem tas bija sacietējis un noberzis nabu, noberzums mazliet asiņoja, bet nesāpēja, taču bija tik nomācoši redzēt šo brūci. Nepratu to izārstēt, bet pati no sevis tā negribēja sadzīt; es to apmazgāju, rūpīgi noslaucīju un atkal uzvilku to pašu kreklu. Nekā cita es nevarēju darīt…

Sēžu uz sola, to visu pārdomādams, un man ir ļoti skumji. Es pats sev derdzos, pat savas rokas man liekas tik pretīgas. Šīs vārgās, gandrīz bezkaunīgi izģindušās plaukstas man derdzas; šie tievie pirksti mani kaitina, es ienīstu savu izdēdējušo ķermeni un nodrebu, ka man jājūt un jāvelk sev līdz šis nožēlojamais miesas grausts.

Žēlīgais dievs, kaut jel tas reiz beigtos! Es tiešām vēlējos nomirt.

Pilnīgi satriekts, apgānīts un pazemots savās acīs, es neapzināti pieceļos un pagriežos uz māju pusi. Pa ceļam ieraugu kādu izkārtni: «Andersenas jaunkundze, skaistākie līķauti, pa labi no vārtiem.»

— Kādas atmiņas! — es saku un atceros savu agrāko istabu Hammersborgā, mazo šūpuļkrēslu, ar avīzēm nolīmēto sienu lejā pie durvīm, bākas sarga sludinājumu un maiznieka Fabiāna Olsena reklāmu, kas liela savu svaigi cepto maizi. Ak jā, toreiz man klājās daudz labāk nekā tagad. Kādu nakti es uzrakstīju feļetonu, par kuru saņemu desmit kronas, tagad es vairs nekā nespēju uzrakstīt, itin nekā, tiklīdz mēģinu, visas domas izgaist no galvas. Jā, laiks darīt tam galu!… Un es eju neapstādamies.

Jo vairāk es tuvojos pārtikas preču veikalam, jo vairāk manī mostas neapzināta briesmu nojausma; bet es cieši palieku pie savas apņemšanās, es gribu atzīties savā pārkāpumā. Eju mierīgi augšup pa kāpnēm, durvīs satieku mazu meitenīti, kas nes rokā tasi, palaižu viņu garām un aizveru durvis. Un atkal mēs ar pārdevēju stāvam viens otram pretī. Neviena cita veikalā nav.

— Draņķa laiks, vai ne? — viņš saka. Kādēļ šāds aplinkus gājiens? Kādēļ viņš mani uzreiz neaiztur? Es briesmīgi sadusmojos un saku:

— Es neesmu atnācis, lai pļāpātu par laiku. Mans niknums viņu pārsteidz, šis trulais pārdevējs neko nesajēdz. Viņam pat prātā nav ienācis, ka esmu viņu apkrāpis par piecām kronām.

— Vai tad jūs nezināt, ka esmu jūs apkrāpis? — es nepacietīgi izsaucos, aizelšos un esmu gatavs lietot varu, ja viņš vēl runās izvairīgi.

Bet nabaga cilvēkam nav ne mazākās nojausmas.

Ak tu pasaulīt, ar kādiem stulbeņiem mums jāsadzīvo! Es viņu nolamāju, sīki izskaidroju, kā tas viss notika, rādu, kur stāvēju es un kur stāvēja viņš, kad tas notika, kur atradās nauda, kā es to pievācu un sažņaudzu dūrē, — viņš beidzot sāk saprast, tomēr nekā pret mani neuzsāk. Viņš tikai groza galvu uz visām pusēm, ieklausās soļos blakus istabā, dod man zīmes, lai runāju klusāk, un beidzot saka:

— Tas no jūsu puses bija nekrietni!

— Pagaidiet! — es iesaucos, gribēdams runāt viņam pretī un viņu sakaitināt. — Tas nemaz nebija tik nekrietni un zemiski, kā jūs savā nožēlojamā piparbodītes pārdevēja galvā iedomājaties. Naudu es, protams, nepaturēju, tas man nemūžam nebūtu ienācis prātā; es negribēju to izlietot savā labā, tas ir pretīgi manam godīgajam raksturam…

— Ko tad jūs ar to darījāt?

— Es to atdevu kādai nabaga sievietei, visu līdz beidzamai ērai, lieciet to vērā! Tāds cilvēks kā es nevar aizmirst nabagus..

Brītiņu viņš stāv un domā, acīmredzot šaubās, vai es esmu godīgs cilvēks vai ne.

Beidzot viņš saka:

— Bet kāpēc jūs neatnesāt šo naudu atpakaļ?

— Nu paklausieties! — es nekaunīgi atbildu. — Negribēju jums sagādāt nepatikšanas, gribēju jūs saudzēt. Tā ir pateicība par manu augstsirdību! Es te stāvu un visu jums izskaidroju, bet jums nemaz nav kauna, jūs pat nedomājat ar mani norēķināties. Tāpēc es mazgāju rokas nevainībā. Lai velns jūs parauj! Sveiki!

Es izgāju ārā un skaļi aizcirtu durvis.

Bet, kad atgriezos savā miteklī, šajā nožēlojamā ūķī, izmircis slapjajā sniegā, ļodzīgiem ceļgaliem pēc ilgās klaiņošanas, mans kareivīgums noplaka un es atkal galīgi sabruku. Nožēloju, ka biju uzbrucis nabaga pārdevējam, raudāju, žņaudzu sev rīkli, lai sodītu sevi par šo nelietību, un nožēloju grēkus. Viņš, protams, briesmīgi nobijās par savu vietu, neuzdrošinājās celt skandālu šo piecu kronu dēļ, ko veikals bija zaudējis. Un es izmantoju viņa bailes, kliedzu uz viņu, apvainoju ar katru vārdu.

Varbūt blakus istabā sēdēja šās piparbodītes īpašnieks un kuru katru mirkli varēja iznākt, lai noskaidrotu, kas šeit notiek. Nē, lielāku nekrietnību vairs nevarēja iedomāties!

Kāpēc mani neapcietināja? Tad visam būtu gals. Es pats taču biju stiepis rokas pretī dzelžiem. Es itin nemaz nepretotos, pat vēl palīdzētu. Debesu un zemes valdniek, visu savu dzīvi atdošu par vienu laimīgu mirkli! Visu savu dzīvi — par lēcu virumu! Uzklausi mani tikai šo vienu reizi!…

— Es apgūlos slapjajās drēbēs; man bija neskaidra nojauta, ka varbūt šonakt nomiršu, un, saņemdams visus spēkus, es sakārtoju gultu, lai rīt tā izskatītos kārtīgāka. Es nogūlos un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Tad pēkšņi atcerējos Ilajali. Kā gan varēju viņu visu vakaru aizmirst! Un manā dvēselē atkal iespiežas mazs gaismas stariņš, trausls saules stariņš, kas tik brīnumaini mani sasilda. Saules gaisma kļūst spožāka, šī liegā, smalkā, zīžainā gaisma glāstoši ieskauj mani. Tad saule sāk karsēt, tā dedzina man deniņus, svelošām liesmām apņem manas novārgušās smadzenes. Tagad man acu priekšā kuras vesels sārts, liesmas pārņēmušas debesis un zemi, cilvēkus un dzīvniekus; ugunīgi kalni, ugunīgi velni, bezdibenis, tuksnesis — visa pasaule deg pastarās dienas ugunīs. Vairāk es nekā nedz redzēju, nedz dzirdēju… Nākamajā rītā atmodos vienos sviedros, mani bija kratījis stiprs drudzis. Sākumā es skaidri neapzinājos, kas ar mani noticis, pārsteigts lūkojos apkārt, likās, esmu pilnīgi pārvērties, es pats sevi vairs nepazinu. Aptaustīju rokas un kājas, brīnījos, ka logs ir tajā sienā, nevis tieši pretējā, zirgu pakavu kliksti šķita nākam no augšas. Turklāt mani mocīja nelabums.

Aukstie, slapjie mati krita man uz pieres; piecēlos sēdus, atspiedos pret elkoņiem un paskatījos uz spilvenu — arī uz tā bija slapju matu šķipsnas. Kājas kurpēs bija uztūkušas, bet nesāpēja, es tikai nevarēju pakustināt pirkstus.

Pēc pusdienas, kad jau sāka tumst, es piecēlos no gultas un sāku staigāt pa istabu.

Mēģināju likt mazus, piesardzīgus soļus, centos saglabāt līdzsvaru un pēc iespējas mazāk piepūlēt kājas. Stipras sāpes nejutu, raudas man nenāca; vispār es nejutos noskumis, tieši otrādi, biju apmierināts un vairs nevēlējos, kaut būtu citādi.

Un tad es izgāju uz ielas.

Mani vienīgi mocīja tas, ka, par spīti nelabumam, es tomēr jutu izsalkumu. Jutu atkal pretīgu ēstgribu, kāru apetīti, kas kļuva aizvien spēcīgāka un spēcīgāka. Pakrūtē nežēlīgi smeldza, tur notika klusa, dīvaina rosība. Likās — divdesmit mazi zvēriņi graužas tur gan no vienas, gan otras puses, brīdi pierimst un tad atkal sāk grauzties, klusi urbjas manī, izkozdami gabalu pēc gabala..

Es nebiju slims, tikai ļoti gurds un atkal sāku svīst. Grasījos iet uz Lielo tirgus laukumu, lai tur mazliet atpūstos, bet ceļš bija tāls un grūts. Beidzot es tomēr tur aiztiku, stāvēju Tirgus ielas stūrī pie tirgus laukuma. Sviedri ritēja acīs, apmigloja brilles un vērta mani aklu. Biju apstājies, lai noslaucītu sviedrus. Neredzēju, kur stāvu, nedomāju par to. Visapkārt bija briesmīga kņada.