Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Pa to laiku jau biju aizmirsis «Mūķeni» un vaicāju vīram, cik tālu varētu būt līdz Holmestrandai, rēķinot vecajās labajās ģeogrāfiskajās jūdzēs.

— Līdz Holmestrandai? Es domāju, ka…

— Vai varbūt līdz Veblungsnesai?

— Jā, es gribēju teikt, ka līdz Holmestrandai..

— Paklausieties, kamēr neaizmirstu, — es viņu pārtraucu. — Vai jūs nebūtu tik laipns un neiedotu man mazliet tabakas, tikai kripatiņu?

Tabaku es dabūju, ļoti sirsnīgi pateicos klibajam un devos projām. Tabaku es neizlietoju, iebāzu to tūdaļ kabatā. Vīrs joprojām skatījās man nopakaļ, varbūt biju modinājis viņā aizdomas. Visu laiku jutu šo aizdomu pilno skatienu, tas man nepatika, un es griezos atpakaļ, piegāju viņam klāt un teicu:

— Adatnieks.

Tikai šo vienu vārdu: adatnieks. Vairāk neko. To teikdams, es cieši raudzījos viņā, jutu, ka raugos briesmīgu skatienu, it kā lūkotos no viņpasaules. Izteicis šo vārdu, es vēl laiciņu pastāvēju. Tad atkal steberēju uz Dzelzceļa tilta pusi. Vīrs neteica ne vārda, tikai pavadīja mani ar acīm.

Adatnieks? Es pēkšņi apstājos. Kā es uzreiz to neaptveru? Es taču šo kropli jau esmu saticis! Kādā skaidrā rītā Grensenā, toreiz es biju ieķīlājis savu vesti. Man šķita, ka kopš tās dienas aizritējusi vesela mūžība.

Es stāvu un domāju — stāvu, atslējies pret kādas mājas sienu Tirgus un Ostas ielas stūrī, pēkšņi satrūkstos un mēģinu paslēpties. Bet man neizdodas, un tad, aizmirsis visu kaunu, paceļu galvu un skatos uz «Komandoru».

Kļūstu ārkārtīgi uzmācīgs, pasperu dažus soļus nost no sienas, lai «Komandors» mani ieraudzītu. Es to nedaru, lai modinātu līdzjūtību, bet lai pats sevi pazemotu, pienaglotu pie kauna staba. Esmu gatavs mesties zemē uz ielas un lūgt «Komandoru», lai viņš mani samīda, lai kāpj man uz sejas. Es pat nepadodu viņam labvakaru.

«Komandors» acīmredzot noprot, ka ar mani nav labi, viņš gausina soļus, un es saku, lai viņu apturētu:

— Es gribēju jums kaut ko aiznest, bet vēl neesmu pabeidzis.

— Ak tā? Vēl neesat pabeidzis? — viņš vaicā.

— Nē, neesmu.

No «Komandora» laipnības man acīs sariešas asaras, un es sāku stipri kāsēt, lai savaldītos. «Komandors» viegli nosēcas un pētīgi raugās manī.

— Bet vai jums pagaidām ir no kā iztikt? — viņš jautā.

— Nē, — es atbildu. — Man nav itin nekā. Šodien es vēl neesmu ēdis, bet..

— Pasarg dievs, nedrīkst taču ļaut jums nomirt badā, mīļais cilvēk! — viņš saka.

Un tūliņ iebāž roku kabatā.

Tagad manī pamostas kauna jūtas, es atkāpjos līdz mājas sienai un atslienos, bet stāvu un klusēdams skatos, kā «Komandors» izvelk naudas maku. Tad viņš man pasniedz desmit kronas. Bez liekas gudrošanas viņš man pasniedz desmit kronas. Un tad atkārto, ka nedrīkstot taču ļaut man nomirt badā.

Es stomīdamies mēģinu kaut ko iebilst, tūliņ neņemu naudas zīmi.

— Man kauns… Un tas ir par daudz…

— Nu, nu, ņemiet ašāk! — Un viņš paraugās pulkstenī. — Man jāsteidzas uz vilcienu, jau dzirdu, tas nāk.

Es paņēmu naudu, aiz prieka biju tā apmulsis, ka vairs nebildu ne vārda, pat nepateicos.

— Nekaunieties! — «Komandors» sacīja. — Zinu, ka jūs kaut ko uzrakstīsiet.

Tad viņš aizgāja.

Pēkšņi es atcerējos, ka neesmu pateicies par palīdzību. Mēģināju viņu panākt, bet nespēju tikt no vietas, kājas atteicās kalpot, un es gandrīz pakritu. «Komandors» aizvien vairāk attālinājās. Es gribēju viņam uzsaukt, bet neuzdrīkstējos, un, kad beidzot saņēmos, viņš jau bija pārāk tālu aizgājis, turklāt mana balss skanēja pārlieku vārgi.

Es stāvēju uz ietves, pavadīju viņu ar skatienu un klusi raudāju.

«Kaut kas nedzirdēts, viņš man iedeva desmit kronas!» es sev sacīju. Nostājos tajā vietā, kur viņš bija stāvējis, un atdarināju visas viņa kustības. Pacēlu banknoti pie saraudātajām acīm, apskatīju to no visām pusēm un sāku lādēties — lādēties tāpēc, ka tas ir tiesa, ka es turu rokā desmit kronu banknoti.

Pēc kāda laiciņa — varbūt diezgan ilga laika, jo ap mani viss bija kļuvis tik kluss, — es pēkšņi atrados pie vienpadsmitā numura Tomtes ielā. Te es biju piekrāpis ormani, kas mani veda, te es biju slepus izgājis cauri pagalmam uz citu ielu. Mirkli pastāvējis un pabrīnījies, es vēlreiz iegāju iekšā pa durvīm un devos tieši uz «Pansionātu ceļotājiem». Te es palūdzu naktsmājas, un man tūliņ parādīja gultu.

Otrdiena.

Saulaina, klusa un apbrīnojami gaiša diena. Sniegs nokusis, visapkārt rosme un līksme, priecīgas sejas, smaidi un smiekli. No fontāniem ieslīpi strūklo ūdens, zeltains no saules un zilgans no debesu zilgmes…

Ap pusdienas laiku izgāju no mājas Tomtes ielā, kur joprojām dzīvoju par «Komandora» desmit kronām un kur man klājās labi. Devos uz pilsētu. Biju līksmā noskaņā un visu pēcpusdienu klīdu apkārt visrosīgākajās ielās un aplūkoju raibo pūli.

Pulkstenis vēl nebija septiņi vakarā, kad aizgāju līdz Sv. Ulafa laukumam un slepus palūkojos mājas numurs divi logos. Ko lai es saku, ja viņa nonāks lejā? Labvakar, jaunkundz? Vai lai tikai pasmaidu? Nospriedu tikai pasmaidīt. Protams, es zemu palocīšos.

Es aizzagos projām, mazliet nokaunējies, ka tik agri esmu atnācis, klaiņāju pa Kārļa Juhana ielu un nenolaidu acis no Universitātes pulksteņa. Kad pulkstenis bija astoņi, atkal gāju uz Universitātes ielas pusi. Ejot es atskārtu, ka varu nokavēties, un gāju, cik ātri spēdams. Kāja ļoti sāpēja, citādi jutos pilnīgi laimīgs.

Apstājos pie strūklakas un atvilku elpu; stāvēju tur diezgan ilgi, nenolaizdams acis no mājas numurs divi logiem, bet viņa nenāca. Nu, es tomēr gaidīšu, man nekur nav jāsteidzas; varbūt viņai kas atgadījies. Un es gaidīju. Vai tas tikai nav sapnis?

Varbūt esmu vienīgi iztēlojies šo pirmo satikšanos ar viņu tai naktī, kad mocījos drudža murgos? Samulsis sāku to visu pārdomāt, un mani pārņēma šaubas.

— Khm… — Kāds nokāsējās man aiz muguras, izdzirdu pavisam tuvu vieglus soļus. Taču es nepagriezos, nenolaidu acis no lielajām kāpnēm.

— Labvakar! — kāds saka.

Es aizmirstu pasmaidīt, pat nepaceļu uzreiz cepuri, jūtos tik pārsteigts, ka viņa nāk no citas puses.

— Vai jūs ilgi gaidījāt? — viņa vaicā, atvilkdama elpu pēc ašā gājiena.

— Nē, itin nemaz ne, atnācu tikai pirms mirkļa, — es atbildu. — Bet kas par to, ja būtu gaidījis ilgi? Starp citu, domāju, ka jūs nāksiet no tās puses.

— Es pavadīju māti pie paziņām. Mātes šovakar nebūs mājās.

— Ak tā, — es saku.

Mēs sākam iet. Uz ielas stūra stāv policists un skatās uz mums.

— Uz kurieni mēs ejam? — viņa vaicā un apstājas.

— Kurp jūs vēlaties, tikai uz turieni, kurp jūs vēlaties.

— Ak, ir tik garlaicīgi izvēlēties pašai! Klusums.

Tad es saku, lai tikai kaut ko teiktu:

— Jūsu logi, kā redzu, ir tumši.

— Jā, — viņa žigli atbild. — Kalponei arī brīvs vakars. Dzīvoklī neviena nav.

Mēs apstājamies un raugāmies uz mājas numurs divi logiem, it kā tos nekad nebūtu redzējuši.

— Varbūt mēs varētu uziet augšā? — es ierunājos. Ja atļausiet, es palikšu sēžam pie durvīm..

Aiz uztraukuma sāku drebēt un ļoti nožēloju, ka biju tik nekautrs. Ja nu viņa apvainojas un aiziet? Ja nu es viņu nekad vairs neredzēšu? Ak šīs manas nelaimīgās iedomas! Izmisis es gaidu atbildi.

— Jums nemaz nevajadzēs sēdēt pie durvīm, — viņa saka.

Un mēs kāpām augšup.