Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Viņa mulsi smaida, paveras manī, lai pārliecinātos, vai es manu, ka viņa ir izbijusies.

Viņa atraisa lentītes, atbrīvo korseti, mulsa maiguma pārņemta. Un es ar savām raupjajām rokām arī pieskaros šīm pogām un lentītēm…

Lai novērstu uzmanību no labās rokas, viņa ar kreiso glāsta manu plecu un saka:

— Cik daudz izkritušu matu!

— Jā, — es atbildu un spiežu lūpas pie viņas krūtīm. viņa guļ man blakus pilnīgi atpogātu blūzi. Piepeši viņa it kā atjēdzas, ka aizgājusi par tālu. Viņa cenšas aizklāt krūtis un mazliet paceļas. Un, lai slēptu kaunu, viņa atkal sāk runāt, ka man uz pleciem daudz izkritušu matu.

— Kāpēc jums tā izkrīt mati?

— Nezinu.

— Jūs, protams, pārāk daudz dzerat vai varbūt… Ptū, nemaz negribas tādus vārdus mutē ņemt. Kaunieties! To nu gan par jums nebūtu domājusi! Tik jaunam cilvēkam tā izkrīt mati!… Bet tagad, lūdzu, pastāstiet man par savu dzīvi! Esmu pārliecināta, ka jūs dzīvojat šausmīgi! Tikai stāstiet visu patiesību, bez jebkādas izlocīšanās! Es jau tūdaļ no jūsu sejas redzēšu, ja jūs kaut ko gribēsiet noslēpt. Tā, un tagad stāstiet!

Ak, cik es jutos noguris! Cik labprāt es klusi sēdētu un lūkotos uz viņu, nevis veltīgi izšķiestu spēkus šādiem izdomājumiem! Es nekur vairs nederu, esmu tikpat kā lupata.

— Nu, sāciet! — viņa neatlaidās.

Es izmantoju gadījumu un izstāstīju viņai visu, stāstīju skaidru patiesību. Es nepārspīlēju, nevērtu visu ļaunāku, necentos modināt viņā līdzjūtību. Neslēpu arī to, ka reiz biju piesavinājies piecas kronas.

Viņa sēdēja un klausījās, pavērusi muti, nobālusi, izbijusies, viņas mirdzošajās acīs jautās mulsums. Gribēju vērst par labu savu vaļsirdību, izgaisināt slikto iespaidu, tāpēc sasparojos:

— Tagad tas jau garām un nekad vairs neatkārtosies, nu es esmu glābts..

Bet viņa bija ļoti nomākta.

— Dievs, apžēlojies! — viņa tikai izsaucās. Tad atkārtoja vairākas reizes: — Dievs, apžēlojies!

Es mēģināju jokot, pakutināju viņai sānus, piekļāvu viņu pie savām krūtīm. Viņa bija paspējusi aizpogāt blūzi, un tas mani sakaitināja. Kāpēc viņa tā darīja? Vai tagad viņas acīs esmu mazāk vērts nekā tad, ja man mati izkristu no izlaidīgas dzīves? Vai tiešām es viņai patiktu vairāk, ja būtu netikls?… Muļķības! Tikai uzņēmību! Un šai ziņā es neesmu nekāds mīkstčaulis…

Bija jāsāk rīkoties enerģiski.

Bez liekas runāšanas es viņu noliecu guļus uz dīvāna. Viņa pretojās, starp citu, tikai mazliet un izskatījās pārsteigta.

— Ko jūs darāt? Nevajag… — viņa teica.

— Ko es daru?

— Nē, nē, nevajag…

— Jā, jā..

— Ne, nevajag, vai dzirdat? — viņa izsaucas. Un, lai mani aizskartu, piebilda: — Man liekas, jūs esat vājprātīgs!

Es neviļus aprimu un sacīju:

— Tā taču jūs nedomājat!

— Domāju gan. Jūs izskatījāties tik dīvains! Un tajā priekšpusdiena, kad man sekojāt, jūs nebijāt piedzēries?

— Nē. Arī izsalcis nebiju, jo tikko biju paēdis.

— Nu tad… vēl jo ļaunāk.

— Vai jums patiktu, ja es būtu bijis piedzēries?

— Jā… Ak vai, tagad man no jums bail! Ak dievs, laidiet mani vaļā!

Es pārliku. Nē, es nedrīkstēju viņu palaist, tad pārāk daudz zaudētu. Pietiek melsties, turklāt tik vēlā stundā uz dīvāna. Kādas viltības tik neizdomā šādos brīžos!

It kā es nesaprastu, ka tā ir tikai kautrība! Tik zaļš vairs neesmu! Mierā! Pietiek vāvuļot!

Viņa pretojās spēcīgi, pārāk spēcīgi, lai to varētu noturēt par izlikšanos. Es it kā netīši apgāzu sveci, tā nodzisa, bet meitene izmisīgi pretojās, pat viegli iešņukstēdamās.

— Nē, nevajag! To nevajag! Ja gribat, skūpstiet manas krūtis! Mīļais, labais!..

Es uzreiz aprimu. Viņas vārdi skanēja tik izbaiļu pilni, tik bezpalīdzīgi, ka es jutos bezgala pārsteigts. Viņa gribēja mani atalgot, atļaujot skūpstīt krūtis! Cik tas mīļi, mīļi un vientiesīgi! Es varētu mesties ceļos viņas priekšā!

— Bet mana mīļā! — es gluži samulsis ierunājos. — Es nesaprotu… es tiešām nesaprotu šo rotaļu..

Viņa piecēlās kājās un trīsošām rokām aizdedzināja sveci; es joprojām sēdēju uz dīvāna, sēdēju nepakustēdamies. Kas tagad notiks? Patiesībā es jutos ļoti nelāgi.

Viņa pameta skatienu uz sienas pulksteni un satrūkās.

— Ai, drīz pārnāks kalpone! — viņa izsaucās. Tā bija viņas pirmā doma.

Es sapratu norādījumu un piecēlos. Viņa paņēma apmetni, it kā grasījās to aplikt, bet tad pārdomāja, atlika to atpakaļ un piegāja pie kamīna. Viņa bija bāla un nu aizvien vairāk uztraucās. Lai viņai nebūtu man jāparāda durvis, es jautāju: — Vai jūsu tēvs bija karavīrs? — piecēlos un dzīros iet ārā.

Jā, viņš bija karavīrs. Kā jūs to zināt?

Es to nezinu, tas man tāpat ienāca prātā.

— Dīvaini!

— Jā… Es vados pēc nojautas, tā man palīdz. He-he-hē, es taču esmu vājprātīgs.

Viņa spēji manī palūkojās, bet neteica ne vārda. Jutu, ka ar savu klātieni viņu nomoku, un gribēju ātrāk to visu izbeigt. Devos uz durvju pusi. Vai viņa mani vairs nenoskūpstīs? Pat roku nesniegs? Es apstājos un gaidīju.

— Vai jūs jau ejat? — viņa vaicāja un joprojām stāvēja pie kamīna.

Es neatbildēju. Pazemots, samulsis es raudzījos uz viņu, neteikdams ne vārda. Ak, es visu biju izpostījis! Likās, viņai ir vienalga, ka es aizeju, viņa pēkšņi man bija zudusi uz visiem laikiem, un es veltīgi gudroju, ko lai ardievām pasaku, meklēju zīmīgus, izteiksmīgus vārdus, kas viņu pārsteigtu un varbūt liktu grozīt domas par mani. Tomēr, par spīti šim ciešajam lēmumam, es biju nevis lepns un salts, nevis mierīgs un aizvainots, bet sāku runāt visādus niekus; īstie vārdi nenāca pār manām lūpām, es izturējos pavisam neprātīgi. Atkal ļāvos tukšai grāmatu daiļrunībai.

— Kāpēc jūs nevarējāt pateikt skaidri un gaiši, lai eju projām? — es vaicāju. — Jā, jā, kāpēc gan ne? Nevajadzēja taču kautrēties! Nevajadzēja nemaz pieminēt, ka drīz pārnāks kalpone, bet tikai pateikt: «Tagad pazūdiet, man jāiet pretī mātei, un es nevēlos, ka jūs mani pavadāt.» Vai tad jūs tā nedomājāt? Taču tas uzreiz bija skaidrs.

Man nemaz nevajag daudz, lai visu saprastu, jau tas vien, ka paņēmāt apmetni un atkal to nolikāt, mani uzreiz pārliecināja. Kā es jau teicu, man ir laba nojauta. Bet tādēļ jau es neesmu vājprātīgs..

— Ak dievs, piedodiet šos vārdus! Tie man nejauši paspruka! — viņa iesaucās.

Tomēr joprojām stāvēja turpat un nenāca man klāt.

Es paliku nelokāms un runāju tālāk. Stāvēju un tērgāju, un mokoši apzinājos, ka viņu garlaikoju, ka neviens mans vārds viņu neskar, tomēr nespēju rimties. Es klāstīju — sirds jau var būt ļoti jūtīga, kaut arī neesi ārprātīgs, ir tādas sirdis, kuras atsaucas uz katru sīkumu, tās var salauzt viens pats skarbs vārds. Un es liku saprast, ka man ir tāda sirds. Nabadzība man ir saasinājusi dažas izjūtas, un es to ļoti nožēloju, tiešām ļoti nožēloju… Bet tam ir ari sava priekšrocība, tas man citreiz palīdz. Trūcīgs inteliģents ir daudz smalkāks novērotājs nekā inteliģents bagātnieks. Nabadzīgs inteliģents ir ļoti vērīgs, uzmana ikvienu savu soli, apšauba katru dzirdētu vārdu.

Tāpēc katrs solis sasprindzina viņa domas, rosina prātu un jūtas. Viņam ir asa dzirde, viņš ir jūtīgs un pieredzes ārdēts, viņa dvēsele ir brūcēm klāta…

Es runāju gaužām ilgi par savu brūcēm klāto dvēseli. Bet, jo ilgāk runāju, jo nemierīgāka viņa kļuva. Beidzot viņa izsaucas: «Ak dievs!» — un sāka žņaudzīt rokas. Es skaidri redzēju, ka viņu sāpinu, un negribēju to darīt, tomēr darīju. Beidzot man šķita, ka galveno esmu pateicis, mani aizkustināja viņas izmisuma pilnais skatiens, un es izsaucos: