Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Tomēr, lai izliktos, ka joprojām skaitu, es kustināju, lūpas un lāgiem skaļi nosaucu kādu skaitli, laizdams acis pār rēķinu. Saimniece sēdēja un gaidīja. Beidzot es teicu:

— Tagad esmu pārbaudījis visu no sākuma līdz beigām, un, cik varu spriest, nekādu kļūdu te nav.

— Nav? Vai tiešām nav? — saimniece izsaucās. Taču skaidri redzēju, ka viņa man netic. Un piepeši man šķita, ka viņas balss skan mazliet nievīgi, tā kā vienaldzīgi, ko agrāk nebiju ievērojis. Viņa teica, ka es acīmredzot neesot radis saskaitīt sešpadsmitdaļas. Viņa vēl piebilda, ka jāgriežas pie kāda, kam ir lielāka jēga, lai beidzot pārbaudītu šo rēķinu. Visu to viņa neteica aizskarošā tonī nemaz negribēja mani apkaunot, bet runāja domīgi un nopietni. Jau stāvēdama uz sliekšņa, viņa sacīja:

— Atvainojiet, ka jūs aizkavēju! — bet nepaskatījās uz mani.

Tad viņa aizgāja.

Pēc brītiņa durvis vēlreiz pavērās un atkal ienāca saimniece.

Tālu pa gaiteni viņa tātad nebija paguvusi aiziet.

— Jā, ko es gribēju sacīt. Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs man esat parādā. Vakar, liekas, pagāja trīs nedēļas, kopš jūs te apmētāties. Nav viegli rūpēties par lielu ģimeni, tāpēc es diemžēl nevaru turēt īrniekus uz parāda…

Es viņu pārtraucu:

— Es taču jums stāstīju, ka saceru rakstu, un, tikko tas būs pabeigts, jūs savu naudu dabūsiet. Esiet gluži mierīga.

— Bet ja jūs šo rakstu nekad nepabeidzat?

— Vai jums tā liekas? Iedvesma pār mani nāks varbūt jau rīt, varbūt pat šonakt!

Pilnīgi iespējams, ka tā nāk jau šonakt, un tad mans raksts būs gatavs stundas ceturksnī. Redzat, es nestrādāju tā kā citi cilvēki. Es nevaru vienā dienā uzrakstīt zināmu skaitu lappušu, man jāgaida iedvesma. Bet neviens nevar noteikt dienu vai stundu, kad pār viņu nāk iedvesma — tā nāk pati no sevis.

Saimniece aizgāja. Viņas paļāvība uz mani acīmredzot bija stipri satricināta.

Palicis viens, es pietraucos kājās un izmisumā sāku plēst matus. Nē, man tiešām nav nekāda glābiņa, nudien nav itin nekāda glābiņa! Smadzenes vairs neklausa! Vai esmu kļuvis galīgs stulbenis, ka nevaru pat aprēķināt siera gabaliņa vērtību? Bet, ja es pats sev uzdodu šādus jautājumus, vai tad varu būt zaudējis prātu? Vai tad es, noņemdamies ar rēķiniem, tai pašā laikā nepamanīju, ka saimniece ir uz grūtām kājām? Man par to nebija ne domas, neviens man nekā nebija stāstījis, tas man neviļus iekrita acīs, es to redzēju skaidri un gaiši pat tādā brīdī, kad izmisis nopūlējos saskaitīt sešpadsmitdaļas. Kā lai to izskaidroju?

Piegāju pie loga un paraudzījos ārā; mans logs vērās uz Vogmana ielu. Lejā uz ietves rotaļājās bērni, nabagu bērni šajā nabadzīgajā ieliņā. Viņi mētājās ar tukšu pudeli un skaļi klaigāja. Garām lēni pabrauca vezums ar iedzīves lietām. Redzams, uz citu dzīvokli aizvācas kāda izlikta ģimene. To es tūliņ uzminēju. Vezumā bija sakrautas segas, spilveni un mēbeles — ķirmju sagrauztas gultas un kumodes, sarkani krāsoti krēsli ar trim kājām, grīdsegas, visādas dzelzs grabažas un skārda trauki. Uz vezuma sēdēja meitenīte, pavisam maziņa un neglīta, sarkanu degunteli; lai nenokristu, viņa cieši turējās ar mazajām, zili nosalušajām roķelēm. Viņa sēdēja uz veciem, mitriem matračiem, uz kuriem droši vien mēdza gulēt bērni, un skatījās lejup uz puišeļiem, kas mētājas ar pudeli.

Es raudzījos uz ielu un skaidri sapratu, kas tur notiek. Tā stāvēdams, es dzirdēju, kā ķēkša dzied virtuvē, tieši blakām manai istabai; melodija man bija pazīstama, un es klausījos, vai viņa nedzied nepareizi. Es pats sev teicu, ka idiots to nevarētu darīt.

Paldies dievam, biju tikpat normāls kā jebkurš cilvēks.

Pēkšņi ieraudzīju, ka divi puišeļi uz ielas sāk ķildoties, vienu es pazinu, tas bija saimnieces dēlēns. Es atvēru logu, lai dzirdētu, ko viņi viens otram saka, un tūdaļ zem mana loga saskrēja bērnu bariņš, visi alkatīgi raudzījās augšup uz logu. Ko viņi gaida? Vai es kaut ko neizsviedīšu ārā pa logu? Varbūt sakaltušas puķes, kaulus, cigāru galus vai kaut ko citu, ko viņi varētu grauzt vai izmantot rotaļām? Aukstumā sazilējušām sejām šie lutauši lūkojās augšup uz manu logu. Bet abi puikas visu laiku strīdējās. No bērnu mutes plūda rupji, nejauki vārdi, briesmīgi lāsti, pretīgas lamas, ko viņi varbūt noklausījušies no jūrniekiem vai ielu staigulēm. Abi tik ļoti bija iekarsusi, ka pat nemanīja saimnieci, kura bija izskrējusi ārā, lai redzētu, kas notiek.

— Jā, viņš sagrāba mani aiz rīkles, gandrīz nožņaudza, — saimnieces dēlēns žēlojas. Un, pavērsies pret savu naidnieku, kas nikni ņirdz, viņš vēl vairāk saskaišas un sauc: — Vācies pie velna, smerdeli! Šitāda gnīda ķersies man pie rīkles! Es tev, maitam, parādīšu..

Bet viņa māte, šī grūtā sieviete, kuras vēders gandrīz aizsprosto visu šauro ieliņu, saķer savu desmit gadus veco dēlu aiz rokas un velk līdzi…

— Šš! Vai turēsi muti! Nelamājies! Vai pie slampām esi gadiem ilgi vazājies, vai?

— Nē, es neiešu!

— Nāksi gan!

— Nē, neiešu!

Stāvu pie loga un redzu, kā māte arvien vairāk saskaišas; šis nejaukais skats mani briesmīgi uzbudina, es to ilgāk vairs nespēju paciest un saucu pa logu, lai zēns uz brīdi uznāk augšā pie manis. Es saucu divas reizes, lai ķildnieki izbeigtu strīdu. Otro reizi es kliedzu tik stipri, ka saimniece pārsteigta pagriežas un paraugās uz mani.

Viņa uzreiz atjēdzas, nekaunīgi paraugās uz mani — ar acīm redzamu pārākuma apziņu — un tad aiziet, kaut ko sacīdama dēlam. Viņa runā skaļi, lai arī es dzirdētu:

— Kaunējies būtu rādīt šādiem tādiem, kāds tu esi palaidnis!

Vērojot to visu, man nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums. Mana uzmanība bija tik spraiga, ka es visu pamanīju un pārdomāju. Tātad ar manu saprātu viss bija kartība. Un kādēļ lai tas tā nebūtu?

— Paklausies, — es sev sacīju, — pietiek uztraukties par savu saprātu! Vai tā būtu ārprāta pazīme, ja cilvēks tik skaidri ievēro un izprot itin visu? Gandrīz vai jāsmejas par sevi pašu! Jebkurš dažreiz var samulst un nesasprast visvienkāršākos jautājumus. Tas neko neliecina, tā ir tikai nejaušība. Kā jau teicu, nudien varu smieties pats par sevi. Un tad tas muļķīgais rēķins, šīs nožēlojamas piecas sešpadsmitdaļas smirdīga siera — tā es to nosaucu, he-he-hē, siers ar nagliņām un pipariem! — kas attiecas uz šo sieru, tad no tā smakas var sajukt pats gudrākais cilvēks. — Un es sāku pulgot zaļo sieru. — Nē, dodiet man kaut ko ēdamu! — es teicu. — Dodiet man piecas sešpadsmitdaļas svaiga sviesta! Tas ir pavisam kas cits!

Uzbudināts es smējos par savām iedomām un atzinu tās par visai jocīgām. Man nudien nekas nekaitēja, es biju pilnīgi vesels.

Es staigāju pa istabu, sarunādamies pats ar sevi, un mana jautrība pieauga. Skaļi smējos un it kā apreibu no līksmes. Tiešam, es biju gaidījis tikai šo īso līksmes brīdi, šo gaišo, bezrūpīgo mirkli, lai atgūtu darba spējas. Apsēdos pie galda un pievērsos savai alegorijai. Veicās labi, tik labi nebija veicies kopš ilga laika; lai gan nerakstīju visai ātri, taču man šķita, ka tas, ko sacerēju, izdevās lieliski. Jau strādāju veselu stundu un nemaz nejutu nogurumu.

Biju nonācis alegorijā pie gaužām svarīgas vietas — pie ugunsgrēka grāmatu veikalā; tā man likās tik svarīga, ka viss pārējais, ko biju uzrakstījis, nemaz nav salīdzināms ar šo vietu. Gribēju izklāstīt tiešām dziļu domu, ka sadega nevis grāmatas, bet gan smadzenes, cilvēku smadzenes, no tā visa gribēju radīt īstu Bērtuļa nakti. Pēkšņi istabas durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās saimniece. Viņa ienāca iekšā, pat neapstādamās pie sliekšņa.