Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Bet, dārgais, man šķiet, jūs pats teicāt..

Es atmetu galvu, novērsos no «Daiļavas» un sāku raudzīties uz otru ielas pusi.

Pēkšņi ievēroju sarkanu tērpu, sieviete sarkanā tērpā tuvojās mums kopā ar kādu vīrieti. Ja nebijusi šī saruna ar «Daiļavu», ja mani nebūtu aizskārušas viņa neglītās aizdomas un es nebūtu atmetis galvu un aizgriezies projām, tad varbūt sieviete sarkanajā kleita paietu man garām un es viņu pat nepamanītu. Kāda man tur galu galā daļa? Kāda man daļa, ja tas būtu pat galma dāmas Nāgelas tērps?

«Daiļava» stāvēja un runāja, pūlēdamies izlabot savu pārsteidzību. Es viņā nemaz neklausījos, tikai neatlaidīgi skatījos uz sarkano tērpu, kas nāca aizvien tuvāk. Piepeši mani pārņēma trīsas, it kā būtu iedūrusies adata, un, nepaverot lūpas, es čukstēju:

— Ilajali!

Tagad arī «Daiļava» pagriezās, pamanīja abus nācējus, dāmu un kungu, sveicināja viņus un pavadīja ar skatienu. Es nesveicināju vai varbūt tomēr sveicināju.

Sarkanais tērps aizslīdēja pa Kārļa Juhana ielu un pazuda.

— Kas bija viņas pavadonis? — «Daiļava» vaicāja.

— «Hercogs», vai tad jūs neredzējāt? Viņu sauc par «Hercogu». Vai jūs pazīstat šo sievieti?

— Jā, mazliet. Vai tad jūs viņu nepazīstat?

— Nē, — es atbildēju.

— Bet man likās, jūs viņai zemu palocījāties.

— Vai tiešām?

— Hē, vai tad ne? — «Daiļava» atteica. — Dīvaini! Visu laiku jūs taču skatījāties tikai uz viņu.

— Un kā jūs viņu pazīstat? — es jautāju. Patiesībā viņš šo sievieti nemaz lāgā nepazīstot. Tas noticis pērngad kādā rudens vakarā. Bijis jau krietni vēls. Viņš un divi viņa draugi jautrā noskaņa nākuši ārā no kafejnīcas «Grand», un tad viņi satikuši šo sievieti vienu pašu pie Kammermeijera grāmatu tirgotavas un uzrunājuši. Sākumā viņa bijusi noraidoša, bet viens no viņiem, īsts velna puika, skaidri un gaiši lūdzis atļauju viņu pavadīt uz mājām. Viņš neaizskaršot viņai ne matiņa, kā mēdzot teikt, vienīgi pavadīšot viņu līdz durvīm, lai pārliecinātos, ka viņa tikusi mājās, citādi viņam nebūšot visu nakti miera. Ejot viņš tērgājis vienā tērgāšanā, melsis visādas blēņas, dēvējis sevi par Valdemāru Aterdagu un teicis, ka esot fotogrāfs. Beidzot arī meitene sākusi smieties par viņa jokiem un atļāvusi sevi pavadīt līdz pašām mājām.

— Nu un tālāk? — es vaicāju, elpu aizturējis.

— Tālāk? Nu, par to labāk nerunāsim! Viņa taču ir sieviete!

Brītiņu abi klusējam.

— Nē, pie joda, vai tiešam tas bija «Hercogs»? Ak tad tāds viņš izskatās! —

«Daiļava» domīgi piebilda. — Nu, ja viņa aizgāja ar šo kundziņu, tad es par viņu daudz nedodu.

Es joprojām klusēju. Jā, protams, «Hercogs» viņu pavedinās! Nu lai! Kāda man tur daļa? Es novēlēju šai skaistulei laimīgu ceļu, lai iet, no kurienes nākusi! Mēģināju sevi mierināt, domādams par viņu nelāgi, priecājos, ka varu viņu domas iemīt dubļos.

Man tikai bija dusmas, ka pacēlu cepuri, sveicinot šo pārīti, ja es tā tiešām tiku darījis. Kāpēc man vajadzēja pacelt cepuri tādu cilvēku priekšā? Es par viņu vairs nebēdāju, nepavisam nebēdāju; viņa arī nemaz vairs neizskatījās skaista, bija tāda apvītusi. Ptu, nelabais, krietni apvītusi! Var jau būt, ka viņa skatījās tikai uz mani, tas nebūtu nekāds brīnums — varbūt viņu sāk mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Bet tāpēc jau es nekritīšu viņas priekšā ceļos un kā nelga viņu nesveicināšu, it īpaši, ja viņa pēdējā laikā tik aizdomīgi novītusi. Lai viņu ņem «Hercogs», labu veiksmi! Varbūt pienāks diena, kad es lepni paiešu viņai garām, pat nepametis skatienu uz viņas pusi.

Var gadīties, ka es tā rīkojos pat tajā gadījumā, ja viņa neatlaidīgi raugās uz mani un ir ģērbusies asinssarkanā tērpā. Tas ļoti var gadīties! He-he-he, tas tik būtu triumfs!

Cik es pats sevi pazīstu, tad esmu spējīgs vēl šonakt uzrakstīt drāmu, un pēc dienam astoņām šī jaunkundze ar visiem saviem daiļumiem zemosies manā priekšā..

— Sveiki! — es strupi teicu.

Bet «Daiļava» mani aizturēja, vaicādams:

— Ko jūs tagad darāt?

— Ko es daru? Rakstu, protams. Ko citu lai es darītu? No tā jau es dzīvoju.

Pašlaik strādāju pie lielas drāmas «Krusta zīme» ar viduslaiku sižetu.

— Deviņi pērkoni! — «Daiļava» iesaucās sirsnīgā sajūsmā. — Ja jūs to uzrakstīsiet, tad…

— Par to nav ko raizēties! — es atteicu. — Pēc dienam astoņām, es domāju, jūs par mani kaut ko dzirdēsiet. To teicis, es aizgāju.

Pārnācis mājās, tūdaļ griezos pie saimnieces un palūdzu lampu. Man bija ļoti vajadzīga lampa — šonakt negribēju iet gulēt, galva bija pilna ar drāmu, un es biju pārliecināts, ka līdz ritam uzrakstīšu krietnu tiesu. Savu lūgumu saimniecei izteicu ļoti pazemīgi, ievērojis, ka, man atgriežoties, viņa neapmierināti saviebjas.

— Esmu gandrīz pabeidzis ievērojamu drāmu, — es teicu, trūkst vēl tikai dažu ainu, un esmu gatavs apzvērēt, ka šo lugu man no rokām izraus viens vai otrs teātris, iekāms es pats to piedāvāšu. Ja jūs neatteiktos izdarīt man lielu pakalpojumu, tad…

Taču saimniecei lampas nebija. Viņa padomāja, tomēr neatcerējās, ka viņai kaut kur būtu nolikta lampa. Ja es pagaidītu līdz divpadsmitiem, tad varētu dabūt virtuves lampu. Bet kāpēc es nepērkot sveci?

Es cietu klusu. Man nebija naudas, ar ko nopirkt sveci, saimniece taču to zināja.

Mans nodoms atkal cieta neveiksmi. Ķēkša sēdēja šajā istabā, viņa sēdēja te un negāja virtuvē. Tātad tur lampa pat nebija aizdegta. Es stāvēju un domāju par to, bet nekā neteicu.

Pēkšņi ķēkša man sacīja:

— Es, rādās, jūs nupat redzēju iznākam no pils? Vai jūs tur ieturējāt pusdienas?

— Un viņa nodārdināja smieklus par šo savu joku.

Es apsēdos, paņēmu savus papīrus un gribēju te kaut cik pastrādāt. Izplāju papīrus uz ceļgaliem un cieši skatījos grīdā, lai neizkliedētu uzmanību. Taču nekas nelīdzēja, itin nekas nelīdzēja, nevarēju uzrakstīt ne rindiņu. Ienāca saimnieces meitenes un sāka jārēties ar kaķi, šis kaķis bija apbrīnojami liels un gandrīz bez spalvas; kad meitenes pūta kaķim acīs dvašu, tajās sariesās asaras un ritēja lejā pa purnu.

Saimnieks un vēl divi vīri sēdēja pie galda un spēlēja kārtis. Tikai saimniece, kā vienmēr, darbojās, viņa sēdēja un kaut ko šuva. Viņa labi saprata, ka šajā kņadā es nevaru rakstīt, bet vairs nelikās par mani ne zinis. Viņa pat pasmaidīja, kad ķēkša man vaicāja par pusdienām. Visi mājinieki bija noskaņoti pret mani naidīgi; pēc tam kad biju spiests atdot savu istabu, visi, liekas, uzskatīja, ka viņiem ir tiesības izturēties pret mani kā pret liekēdi. Pat šī ķēkša, šī mazā, brūnacainā ielas skuķe ar zemu pieri un plakanām krūtīm, vakaros ņirgājās, kad es ņemu sviestmaizes. Viņa nemitīgi mani tincināja, kur es ieturot pusdienas, jo esot mani redzējusi bakstām zobus, iznākot no kafejnīcas «Grand». Skaidrs, ka viņa zināja par manu postu un priecājās, ka var par mani pazoboties.

Visas šīs domas drūzmējās man galvā, un es nespēju uzrakstīt nevienu pašu repliku savai drāmai. Visi mēģinājumi bija veltīgi. Galva man sāka dīvaini džinkstēt, un beidzot biju spiests pārtraukt rakstīšanu. Iebāzu papīrus kabatā un pacēlu acis.

Tieši man pretī sēdēja ķēkša, un es skatījos uz viņu, skatījos uz viņas šauro muguru un slīpajiem, vēl gluži šaurajiem pleciem. Kādēļ viņa man uzbrūk? Un ja es arī būtu iznācis no pils — kas par to? Kas viņai par bēdu? Pēdējās dienās viņa nekaunīgi par mani smējās, ja es uz kāpnēm paklupu vai mani svārki aizķērās aiz kādas naglas un ieplīsa. Vakar viņa bija savākusi manas lugas melnrakstus, ko biju nosviedis priekšnamā ienesusi istabā un lasījusi citiem priekšā, lai mani izņirgātu. Es viņu nekad nebiju apvainojis, ne reizi nebiju lūdzis izdarīt man kādu pakalpojumu. Gluži otrādi, es pats sev vakaros uzklāju guļvietu uz grīdas, negribēdams viņu apgrūtināt.