Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Mani piecēla cilvēku balsis, un, kad biju nokratījis miegu, redzēju, ka jau iestājusies gaiša diena un pilsēta pamodusies. Es arī piecēlos un devos tālāk. Pār kalniem lēca saule, debesis bija dzidras un tīras, un, priecādamies par skaisto rītu pēc šīm garajām tumšajām nedēļām, es aizmirsu savas raizes, man šķita, ka daudzreiz esmu pieredzējis vēl smagākus brīžus. Papliķēju sev pa krūtīm un saku dungot kādu dziesmiņu. Mana balss skanēja tik vārgi, tik skumīgi, un tas mani saviļņoja līdz asarām. Šī brīnišķā diena, gaišās, starojošās debesis mani ietekmēja pārāk spēcīgi, un es sāku raudāt skaļā balsī.

— Kas jums kait? — kāds vīrietis man vaicāja.

Es neatbildēju, tikai steidzos projām, aizslēpis seju ar rokām.

Nonācu ostā. Tur bija pieenkurojies liels kuģis ar Krievijas karogu un izkrāva ogles. Es izlasīju kuģa nosaukumu — «Kopegoro». Kādu laiku izklaidējos, vērodams, kas notiek uz svešā kuģa klāja. Kuģis acīmredzot bija gandrīz izkrauts, jo, neraugoties uz balastu, skala pie borta jau rādīja deviņas pēdas virs ūdens līmeņa.

Kad krāvēju smagie zābaki skāra kuģa klāju, kuģis dobji atbalsoja viņu soļus.

Saule, gaisma, jūras sāļā elpa, visa šī straujā un līksmā rosme uz kuģa mani satrauca, asinis sāka pulsēt spēcīgāk. Pēkšņi man ienāca prātā, ka varbūt, te sēdēdams, es varētu uzrakstīt dažas savas lugas ainas. Izvilku no kabatas papīrus.

Mēģināju izdomāt kādu repliku, ko vajadzēja teikt mūkam, — spēcīgus, dusmu un nepateicības pilnus vārdus, taču tas man neizdevās. Tad es pametu mūku un gribēju attēlot runu, ko tiesnesis saka altāra apgānītājai; uzrakstīju puslappusi un atmetu ar roku. Es nepratu piešķirt runai vajadzīgo patosu. Visapkārt man rosījās cilvēki, dārdēja celtņi, čīkstēja grieztuves, žvadzēja ķēdes, un tas viss nemaz neatbilda drūmajai, klusajai viduslaiku atmosfērai, kurai kā smagai miglai vajadzēja piesātināt manu drāmu. Salocīju papīrus un piecēlos.

Tomēr es biju nokļuvis uz pareizām sliedēm un skaidri noģidu — ja nekas neatgadīsies, darbs sekmēsies labi. Kaut jel es atrastu kādu vietiņu, kur piemesties!

Domās nogrimis, apstājos ielas vidū, tomēr nevarēju atcerēties nevienu vietu visā pilsētā, kur varētu patverties kaut uz īsu laiku. Citas izejas nebija — man jādodas atpakaļ uz pansionātu ceļotājiem «Vaterlande». To iedomājot, es nodrebēju un apgalvoju sev, ka tas nav iespējams, tomēr vilkos uz priekšu un tuvojos aizliegtajai vietai. Protams, tas ir pazemojoši, ļoti pazemojoši un apkaunojoši, bet citas izejas nav. Es nebiju augstprātīgs, droši varēju sacīt, ka visā pasaulē nav par mani pazemīgāka cilvēka. Un es gāju tālāk.

Pie vārtiem apstājos un vēlreiz pārdomāju. Jā, lai notiek kas notikdams, man tomēr jāriskē. Vai tā nebija tikai tukša runāšana? Pirmkārt, es palikšu tikai dažas stundas, otrkārt, nedod dievs, ka es tur vēl kādreiz meklēšu pajumti. Iegāju pagalmā.

Iedams pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem, es joprojām šaubījos un, nonācis pie durvīm, gandrīz griezos atpakaļ. Es sakodu zobus. Nē, lepnums šobrīd ir lieks!

Ļaunākā gadījumā es varētu atvainoties, sacīt, ka esmu atnācis pateikt ardievas, un norunāt, kad atdošu savu īres parādu. Atvēru durvis uz priekšnamu.

Iegājis paliku stāvam. Tieši man priekšā, nedaudz soļu atstatu, stāvēja pats saimnieks kailu galvu, bez svārkiem un raudzījās pa atslēgas caurumu istabā. Viņš ar roku pamāja, lai izturos klusi, un atkal sāka raudzīties pa atslēgas caurumu. Turklāt viņš smējās.

— Panāciet šurp! — viņš čukstus uzsauca. Es tuvojos viņam, iedams uz pirkstgaliem.

— Paskatieties! — viņš apslāpētos smieklos trīcēdams, sacīja. — Paskatieties iekša! Hi-hī! Redzat, tur viņi guļ! Paskatieties uz večuku! Vai jūs veco redzat?

Gulta, tieši zem Kristus oleogrāfijas, es ieraudzīju divus cilvēkus — saimnieci un atbraukušo jūrnieku; uz tumšas segas baltoja viņas kājas. Bet gultā pie otras sienas sēdēja viņas tēvs, triekas ķertais večuks, un skatījās, sagumis uz priekšu, kā parasti sarāvies čokurā, nespēdams pakustēties…

Es pagriezos pret saimnieku. Viņš tikai ar pūlēm valdījās, lai nesmietos skaļi. Ar roku viņš bija aizspiedis degunu.

— Vai jūs redzējāt veco? Ak dievs, vai jūs redzējāt veco? Tas tur sēž un skatās!

— Un viņš no jauna pieplaka pie atslēgas cauruma.

Es aizgāju pie loga un apsēdos. Šis briesmīgais skats bija satraucis manas domas, iznīcinājis visu manu jauko noskaņu. Bet kāda man tur daļa? Ja pats vīrs ar to samierinās, pat uzjautrinās, kāpēc tad man tas jāņem pie sirds? Bet par večuku maza bēda. Viņš droši vien to redzējis ne vienreiz vien. Varbūt viņš tā sēdēdams guļ. Vai varbūt jau ir miris. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņš jau ir miris. Un mana sirdsapziņa nomierinājās.

Atkal izvilku no kabatas savus papīrus un gribēju atvairīt visus apkārtējos iespaidus. Teikums tiesneša runā bija aprauts puse: «Tā man pavēl dievs un likums, tā pavēl manu gudro vīru padome, tā pavēl mana sirdsapziņa…» Es lūkojos ārā pa logu, lai pārdomātu, ko pavēl viņa sirdsapziņa. Istabā bija dzirdams apslāpēts troksnis. Nē, tas mani nemaz neskāra; večuks turklāt ir miris, varbūt jau nomiris šorīt četros. Tātad man ir pilnīgi vienalga, kas tas ir par troksni. Bet, velns ar ārā, kādēļ es par to domāju? Tikai mieru!

«Tā pavēl mana sirdsapziņa…»

Taču viss bija it kā sazvērējies pret mani. Vīrs vairs nemaz nevarēja valdīties, skatīdamies pa atslēgas caurumu, es dzirdēju viņa apslāpētos smieklus, redzēju viņu kratāmies smieklos. Arī notikumi ārā mani izklaidēja. Otrpus ielas uz ietves saulē sēž mazs puišelis un rotaļājas — mierīgi un bezrūpīgi viņš sien kopā papīra sloksnītes.

Piepeši viņš pietrūkstas kājās un nikni iekliedzas, atmuguriski atkāpjas ielas vidū un skatās uz kādu sarkanbārdi, kas izliecies ārā pa logu un uzspļāvis puišelim uz galvas.

Mazais aiz dusmām raud un neganti lamājas, bet sarkanbārdis logā tikai smejas; tas ilgst kādas piecas minūtes. Es novēršos, lai neredzētu raudošo puišeli.

… «Tā pavēl mana sirdsapziņa…»

Nespēju tikt no vietas. Beidzot viss sajuka, man pat šķita, ka arī iepriekš uzrakstītais nekur neder, ka visa šī iedoma ir tīrās aplamības. Viduslaikos taču nevar runāt par sirdsapziņu. Sirdsapziņu pirmais bija izgudrojis deju skolotājs Šekspīrs, un tiesneša runa nekur nederēja. Tātad šīs lappuses jāmet laukā? Es tās vēlreiz pārlasīju, un manas šaubas tūlīt izgaisa: atradu lieliskas vietas, veselas ārkārtīgi vērtīgas lappuses. Un es atkal jutu kaismu dziņu ķerties pie darba un pabeigt lugu.

Piecēlos un devos uz durvīm, nevērodams saimnieka mājienus, lai neceļu troksni.

Apņēmības pilns es izgāju no priekšnama, uzkāpu otrajā stāvā un iegāju sava agrākajā istabā. Stūrmaņa taču tur nebija — kas man var liegt te brīdi uzturēties? Es nepieskaršos viņa mantām, pat neapsēdīšos pie galda, bet sēdēšu uz krēsla pie durvīm, man ar to pietiek. Es ātri izplāju papīrus uz ceļgaliem.

Kādu laiku viss veicās lieliski. Galvā veidojās frāze pēc frāzes, un es aizgūtnēm rakstīju. Pierakstīju lappusi pēc lappuses, darbs sekmēt sekmējas; sajūsmā par savu iedvesmu reizēm pat klusi iekliedzos un biju pavisam aizmirsies. Man iešāvās prātā laimīga iedoma par baznīcas zvanu, kam jāskan lugas vienā vieta. Viss veicas apbrīnojami.

Pēkšņi dzirdu uz kāpnēm soļus. Es nodrebu un gandrīz vai zaudēju apvaldu, esmu it kā sagatavojies lēcienam, izbijies, gatavs uz visu, briesmīgu baiļu pārņemts, aiz bada mani nervi ir iedragāti. Satraukts es klausos, sažmiedzis rokā zīmuli, un vairs nevaru uzrakstīt ne vārda.