Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Tagad es aizeju! Aizeju! Vai tad jūs neredzat, ka mana roka jau ir uz durvju vērekļa? Ardievu! Palieciet sveika! Jūs gan varētu man kaut ko atbildēt, ja divas reizes atsveicinos un esmu nolēmis iet projām. Es pat nelūdzu atļauju jūs vēlreiz satikt, tāpēc ka tas jums būtu nepatīkami. Tomēr pasakiet — kādēļ jūs mani mocījāt?

Ko esmu jums nodarījis? Es taču nestājos jūsu ceļā? Un kādēļ tagad novēršaties, it kā mani nekad nebūtu pazinusi? Jūs pavisam iztukšojāt manu dvēseli, tagad esmu galīgi satriekts. Taču dievs zina, ka neesmu ārprātīgs. Ja vien papūlēsieties padomāt, tad sapratīsiet, ka esmu pilnīgi vesels. Nāciet un sniedziet man roku! Vai arī atļaujiet pieiet pie jums! Jūs to nevēlaties? Es jums nekā ļauna nedarīšu, gribu tikai nomesties jūsu priekšā uz ceļiem un palikt tā vienu mirkli. Vai es drīkstu? Nē, nē, es to nedarīšu, redzu, ka jūs izbijāties, es to nedarīšu, dzirdat, nedarīšu! Ak dievs, kādēļ jūs tā izbijāties? Es taču stāvu pavisam mierīgi, pat nepakustos. Gribēju tikai vienu mirkli nomesties ceļos uz paklāja pie jūsu kājām, tur, kur tā sarkanā roze. Es pat neparādu ar pirkstu, lai jūs neizbiedētu, es tikai pametu ar galvu un raugos uz to vietu. Jūs saprotat itin labi, par kādu rozi es runāju, bet jūs nevēlaties atļaut man tur nomesties ceļos. Jūs no manis baidāties un liedzat man pieiet tuvāk. Nesaprotu, kā gan jūsu sirds ļauj mani saukt par ārprātīgu. Jūs taču tam vairs pati neticat, vai nav tiesa? Tikai reiz vasarā — pirms daudziem gadiem — es biju zaudējis prātu, es pārāk daudz strādāju un aizmirsu laikā paēst, jo biju pilnīgi savu domu varā. Tā turpinājās diendienā — man vajadzēja atcerēties ēšanu, bet es to aizmirsu pastāvīgi. Dievs ir mans liecinieks, ka tā ir patiesība! Lai es te palieku stāvam kā sālsstabs, ja meloju!

Bet jūs man apvainojat. Ne jau trūkums spieda mani tā strādāt — man toreiz bija kredīts, liels kredīts pie Ingebreta un Gravesena. Bieži vien man kabatā bija pietiekami naudas, tomēr es neēdu, jo aizmirsu nopirkt produktus. Vai jūs dzirdat! Jūs ne vārda nesakāt, jūs neatbildat. Jūs visu laiku neatejat no kamīna, tikai stāvat un gaidāt, lai es eju projām..

Tad viņa strauji pienāca man klāt un stiepa pretī rokas. Aizdomu pilns es raudzījos uz viņu. Vai viņa to dara no visas sirds? Vai tikai tādēļ, lai tiktu no manis vaļā? Viņa apskāva manu kaklu, acīs viņai sariesās asaras. Es stāvēju un lūkojos uz viņu. Viņa sniedza man savas lūpas, bet es viņai neticēju, biju pārliecināts, ka viņa nes šo upuri, lai ātrāk darītu tam visam galu.

Viņa kaut ko teica, man šķita, ka viņa saka: «Es tomēr jūs mīlu!» To viņa teica ļoti klusi un neskaidri; varbūt viņa izrunāja gluži citus vārdus, bet dedzīgi metās man ap kaklu, pat pacēlās uz pirkstgaliem, lai aizsniegtos, un brīdi ar abām rokām turēja to apskautu.

Baiļojos, ka viņa piespiedusi sevi parādīt man šo maigumu, un tikai sacīju:

— Cik jūs esat skaista!

Vairāk es nekā neteicu. Es kāpos atpakaļ, atdūros pret durvīm un atmuguriski izgāju ārā. Bet viņa palika stāvam.

Pienāca ziema, drēgna un nejauka ziema gandrīz bez sniega. Iestājās mūžīga, miglaina nakts, un nedēļām ilgi nemanīja pat nevienas spirgtākas vēja pūsmas. Ielās gandrīz augām dienām dega gāzes laternas, tomēr cilvēki miglā uzgrūdās cits citam.

Visas skaņas — baznīcu zvani, ormaņu zvārguļi, zirgu pakavu klaksti, cilvēku balsis — bija dobjas un it kā apglabātas blīvajā gaisā. Aizritēja nedēļa pēc nedēļas, bet laiks nemainījās.

Es joprojām dzīvoju «Vaterlandē». Arvien ciešāk pieķēros šim miteklim, šīm mēbelētajām istabām iebraucējiem, kur biju atradis pajumti, par spīti savai nabadzībai. Nauda jau sen bija iztērēta, tomēr es joprojām nācu šurp, it kā man uz to būtu tiesības un tās būtu manas mājas. Saimniece vēl nekā nebija sacījusi, taču mani nomāca doma, ka nevaru viņai samaksāt. Tā aizritēja trīs nedēļas.

Jau pirms vairākām dienām biju atsācis rakstīt, bet padarītais darbs mani neapmierināja. Man vairs nesekmējās, lai gan nopūlējos no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai rakstīju ko rakstīdams, nekas neiznāca. Veiksme bija mani pametusi.

Es mēģināju rakstīt otrā stāva istabā — pašā labākajā istabā. Kopš pirmā vakara, kad man bija nauda un es varēju par visu samaksāt, mani neviens vairs netraucēja.

Visu laiku es loloju cerības, ka man izdosies sacerēt kādu rakstu un es varēšu samaksāt par istabu un nolīdzināt citus parādus, tādēļ es tik cītīgi strādāju. Sevišķi daudz es gaidīju no kāda iesākta darba — alegoriska sacerējuma par ugunsgrēku grāmatu veikalā; es tajā izteicu dziļas domas un gribēju rakstu rūpīgi izstrādāt, lai beidzot to iedotu «Komandoram» par aizdevumu. Lai «Komandors» saprot, ka izpalīdzējis patiešām talantīgam cilvēkam. Man nebija nekādu šaubu, ka viņš par to pārliecināsies, tikai jānogaida, kamēr pār mani nāks iedvesma. Un kādēļ lai tā nenāktu? Kādēļ lai nenāktu visdrīzākajā laikā? Nekas mani nekavēja: katru dienu es no saimnieces dabūju mazliet ēdiena, rītos un vakaros dažas sviestmaizes, un mani nervi bija krietni nomierinājušies. Es vairs netinu rokas lupatās, kad rakstīju, un pa logu bez reiboņa varēju lūkoties uz ielu no otrā stāva. Vispār man klājās daudz labāk, un es sāku brīnīties, kāpēc neesmu vēl pabeidzis savu alegoriju. Nesapratu, kā tas izskaidrojams.

Reiz es tomēr sapratu, cik vārgs īstenībā esmu un cik gurdi un neauglīgi strādā manas smadzenes. Tai dienā manā istabā ienāca saimniece un lūdza, lai es pārbaudot kādu rēķinu. Liekas, tas neesot pareizs, jo nesaskanot ar grāmatām; taču viņa nevarot atrast kļūdu.

Apsēdos pārbaudīt rēķinu, bet saimniece apsēdās man pretī un raudzījās uz mani.

Es saskaitīju visus divdesmit skaitļus vispirms no augšas uz apakšu, un man iznāca tā pati summa. Pametu acis uz saimnieci, viņa sēdēja tieši man pretī un gaidīja, ko es teikšu. Pēkšņi es pamanīju, ka viņa ir uz grūtām kājām; tas nepaslīdēja garām manam skatienam, lai gan nemaz necentos kaut ko ievērot.

— Iznākums ir pareizs, — es teicu.

— Nē, pārbaudiet vēlreiz katru skaitli atsevišķi, esmu pārliecināta, ka iznākums ir par lielu, — viņa sacīja,

Un es sāku pārbaudīt katru skaitli: divas maizes par divdesmit piecām ērām, cilindrs — astoņpadsmit, ziepes — divdesmit, sviests — trīsdesmit divas… Nemaz nevajadzēja daudz gudrības, lai pārbaudītu šos skaitļus, vienkāršo piparbodītes rēķinu, un es godīgi pūlējos atrast kļūdu, par ko runāja saimniece, bet neatradu. Kad es labu laiciņu biju noņēmies ar šiem skaitļiem, diemžēl jutu, ka man galva griežas un vairs neprotu atšķirt ieņēmumus no izdevumiem, jaucu visu kopā. Beidzot pavisam apjuku: trīs un piecas desmitdaļas mārciņas siera par sešpadsmit ērām. Smadzenes vairs nestrādāja, un es truli raudzījos uz vārdu «siers» un netiku no vietas.

— Velns parāvis, cik neskaidri uzrakstīts! — es izmisis izsaucos. — Žēlīgais dievs, piecas sešpadsmitdaļas siera! He-he-hē, kur tas dzirdēts! Lūdzu, paskatieties pati!

— Jā, — saimniece atteica, — tā jau viņi mēdz rakstīt. Tas ir zaļais siers. Tātad pareizi. Piecas sešpadsmitdaļas ir piecas lotis.

— Nu jā, to es saprotu! — es viņu pārtraucu, lai gan patiesībā nesapratu nenieka.

No jauna mēģināju pārskaitīt nelielo rēķinu, kuru pirms dažiem mēnešiem būtu saskaitījis vienā minūtē. Noplūdu sviedriem, prātodams par šiem noslēpumainajiem skaitļiem, dziļdomīgi aizvēru acis, it kā pilnīgi nogrimis skaitļu pārbaudīšanā, tomēr ne pie kādas skaidrības netiku. Šīs piecas lotis siera mani galīgi pazudināja. Šķita, ka man galvā kaut kas pārplīst.