Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Piepeši atskan sauciens, skaļš, skarbs brīdinājuma sauciens. Es dzirdu šo saucienu, dzirdu to ļoti labi un atraujos, ātri pasperu soli sāņus, cik manas vājās kājas to atļauj. Man garām pabrauc milzīgi maizes rati, ar riteni aizķerdami manu svārku malu; bijis es mazliet spēcīgāks, tad tiktu sveikā cauri. Jā, tikai mazlietiņ spēcīgāks; bet man nebija spēka, ritenis pārbrauca pār manu kāju un saspieda pirkstus. Jutu — divi pirksti it kā atšķeļas.

Maizes vedējs spēji apturēja zirgus, pagriezās uz manu pusi un izbijies vaicāja, kas noticis. Jā, varēja būt ļaunāk… Nav nekā bīstama… Nedomāju, ka būtu kaut kas lauzts… Lūdzu, neraizējieties…

Ar mokām aizvilkos līdz pirmajam solam; šie daudzie cilvēki, kas bija apstājušies un lūkojās uz mani, mani apmulsināja. Patiesībā tas nebija nekāds nāvīgs trieciens, es biju ticis viegli cauri. Ļaunākais, ka manas kurpes purns bija saspiests un zole atrauta.

Es pacēlu kāju un ieraudzīju šai atplēstajā spraugā asinis. Ak, neviens nebija vainīgs, vedējs nekādā ziņā nebija gribējis nodarīt man ļaunu. Viņš izskatījās ļoti nobijies. Ja es viņam palūgtu maizes riecienu, viņš to noteikti man iedotu. Viņš to man labprāt iedotu. Lai dievs atmaksā viņa labo sirdi!

Jutu stipru izsalkumu un nezināju, kā klusināt briesmīgo ēstgribu. Grozījos uz sola, tad pierāvu ceļgalus pie krūtīm. Kad iestājās tumsa, aizklumburoju līdz rātsnamam — dievs vien zina, kā tur nokļuvu. Apsēdos uz balustrādes malas. Izrāvu svārkiem vienu kabatu un sāku to košļāt, starp citu, gluži neapzināti, drūmi raudzīdamies tālumā un nekā neredzēdams. Dzirdēju, ka ap mani čalodami rotaļājas bērni, un laiku pa laikam neskaidri samanīju garāmgājējus; vairāk es nekā neuztvēru.

Tad man pēkšņi iešaujas prātā aiziet tur, lejā, līdz tirgum un dabūt gabaliņu jēlas gaļas. Es pieceļos kājās, eju gar balustrādi līdz tirgus nojumes otram galam un dodos lejā pa kāpnēm. Kad esmu nonācis gandrīz līdz skārņiem, pagriežos atpakaļ un uzsaucu iedomātam sunim, it ka pavēlēdams tam gaidīt, un tad griežos pie pirmā miesnieka, kuru sastopu.

— Lūdzu, esiet tik laipns un iedodiet kādu kaulu manam sunim! — es saku. — Tikai kaulu, bez gaļas, lai sunim būtu ko turēt zobos.

Man iedod kaulu, lielisku kauliņu, kuram pat mazliet klāt gaļa, un es to pabāžu zem svārkiem. Pateicos miesniekam tik sirsnīgi, ka viņš pārsteigts paraugās uz mani.

— Nav vērts pateikties, — viņš atbild.

— Nesakiet vis, jūs bijāt tik laipns, — es murminu. Atkal kāpu augšā. Sirds stipri pukstēja.

Es iegriezos tumšā šķērsielā un apstājos pie kādiem sagruvušiem vārtiem. Te bija melna tumsa, un es, priecādamies par šo svētīto tumsu, sāku grauzt kaulu.

Kaulam nebija nekādas garšas, no tā nāca sarecējušu asiņu dvaka, un es apvēmos.

Tomēr no jauna mēģināju grauzt kaulu — ja man laimētos paturēt kuņģī kaut kumosiņu, tas noteikti iedarbotos. Vajadzēja tikai paturēt kaut nedaudz kuņģī. Bet es atkal apvēmos. Sadusmojos, nikni ar zobiem noplēsu mazus kumosiņus gaļas un ar varu tos noriju. Tomēr nekas nelīdzēja. Tiklīdz gaļas kumosiņi kuņģī bija sasiluši, tie tūliņ nāca atpakaļ. Briesmīgā niknumā es žņaudzīju dūres, aiz nevarības raudāju un joprojām grauzu kaulu. No asarām kauls kļuva slapjš un netīrs, es apvēmos, nolamājos, no jauna sāku to grauzt, izmisumā raudāju un atkal vēmu. Skaļā balsī es nolādēju visu pasauli.

Klusums. Visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, visur tumsa un vientulība.

Esmu briesmīgi uzbudināts, smagi elpoju un raudādams griežu zobus ikreiz, kad jāizvemj šīs gaļas kripatiņas, kas varētu mazliet remdēt izsalkumu. Nekas nelīdz, lai kā nomokos, un, nevarīga naida, traka niknuma pārņemts, es sviežu kaulu pret vārtiem un nespēcīgās dusmās draudu debesīm, aizsmakušā balsī pulgoju dieva vārdu, saliecu pirkstus kā zvēra nagus… «Dzirdi, tu visvarenais debesu valdniek, tevis nemaz nav un, ja tu esi, tad nolādu tevi, lai tavas debesis degtu elles liesmās! Es gribēju tev kalpot, bet tu mani atgrūdi un tagad es uz mūžu mūžiem no tevis novēršos, jo tu negribēji mani uzklausīt. Es zinu, ka man drīz jāmirst, bet vēl kapa malā es tevi nolādu, tu visuaugstais Pērtiķi! Tu gribēji pakļaut mani ar varu, bet nezināji, ka esmu nelokāms pat vislielākā postā. Vai tiešam tu to nezināji Tu gribēji, lai es miegā atviegloju savu sirdi? Nu tad klausies: ar visu savu būtību, ar katru nervu šķiedriņu es tevi nicinu, es līksmoju un uzspļauju tavai žēlastībai. No šā brīža es noliedzu visus tavus darbus un tavu esamību, es nolādēšu savas domas, ja tās atkal pievērsīsies tev, es izraušu sev mēli no mutes, ja tā atkal izrunās tavu vārdu.

Un, ja tu tiešām esi, tad dzirdi manus pēdējos vārdus, ko tev saku, — ardievu! Es klusēšu un novērsīšos no tevis, un iešu savu ceļu.» Klusums.

Es drebu aiz satraukuma un ciešanām, joprojām stāvu tajā pašā vietā un čukstu lāstus un lamas, šņukstēdams un rūgti raudādams; jūtos salauzts un galīgi bezspēcīgs pēc neprātīgā dusmu uzliesmojuma. Ak, tā bija tikai grāmatu daiļrunība, pat savā postā es centos skaisti izteikties. Es jau stāvu vārtos kādu pusstundu, elsodams un turēdamies pie staba. Pēkšņi dzirdu balsis. Runādamies šurp nāk divi cilvēki. Es atraujos no vārtiem, taustos gar mājas sienu un atkal iznāku uz gaišas ielas. Tai brīdī, kad es grīļodamies eju lejup no Jungsbakena, manas smadzenes sāk nodarbināt pavisam dīvainas lietas. Man piepeši šķiet, ka visas šīs nožēlojamās tirgus būdas, šīs piparbodītes un vecu drēbju pārdotavas ir kauna traips visai pilsētai. Tās bojā laukumu, izķēmo pilsētu — nost ar šiem graustiem! Un es domās aprēķinu, cik tas varētu izmaksāt, ja pārceltu šeit ģeogrāfiskā muzeja ēku, šo skaisto celtni, par kuru vienmēr esmu priecājies, iedams tai garām. Laikam gan šāda nama pārvākšana izmaksātu savus septiņdesmit vai septiņdesmit divus tūkstošus kronu — smuka summiņa, krietns kapitāls sākumam, he-hē! Mana galva bija it kā tukša, kad es to palocīju, apliecinādams, ka sākumam tā tiešām ir smuka summiņa. Taču es vēl joprojām drebu un pēc raudām brīžiem skaļi žagojos.

Man bija tāda sajūta, ka manī tik tikko pulsē dzīvība, ka mana dziesmiņa jau nodziedāta. Patiesībā tas man bija diezgan vienaldzīgi, tas mani itin nemaz nenodarbināja. Devos cauri pilsētai uz ostu, uz tiltiem, aizvien tālāk projām no sava mitekļa. Es mierīgi varēju nogulies uz ielas bruģa un nomirt. Ciešanas bija notrulinājušas manas jūtas. Ievainotie kājas pirksti sāpēja, likās, sāpes izplatās uz augšu līdz gurnam, taču tas mani daudz neuztrauca. Biju pārcietis daudz lielākas mokas.

Beidzot nonācu pie Dzelzceļa tilta. Tur nebija nekādas rosības, nekādas kņadas, tikai retumis gadījās kāds cilvēks, laivinieks vai jūrnieks, kas soļoja, sabāzis rokas kabatās. Ievēroju klibu vīru, kurš cieši paskatījās manī, kad gājām viens otram garām.

Es it kā neviļus viņu apturēju, pacēlu cepuri un vaicāju, vai «Mūķene» jau izgājusi jūrā. Turklāt es nenocietos, uzsitu knipi viņam pie deguna un teicu:

— Velns parāvis, «Mūķene»! To es pavisam biju piemirsis!

Tomēr domas par šo kuģi bija snaudušas manā zemapziņā, biju tās nēsājis, pats to neapzinādamies.

— Kā tad, «Mūķene» jau sen jūrā!

— Vai jūs nevarat pateikt, uz kurieni tā aizbraukusi? Vīrs pārdomāja, pacēla klibo kāju un viegli to pašūpoja.

— Nē, — viņš atteica. — Bet vai jūs zināt, kāda tai krava?

— Nē, — es atbildēju.