Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Augstais dievs! Vai jūs tam piekristu? — es atbildēju.

— Jā, bet tikai mazu gabaliņu. Un mēs griezāmies atpakaļ.

Es biju gluži samulsis, nezināju, kā iet, kā stāvēt, šī meitene bija pilnīgi sajaukusi manas domas. Es biju sajūsmināts, brīnum līksms; man šķita — aiz laimes es varētu nomirt. Viņa pati gribēja paiet ar mani atpakaļ, tās nebija manas iedomas, tā bija viņas vēlēšanās. Gāju un raudzījos uz viņu, un jutos aizvien drošāks. Uz mirkli aizmirsu savu nabadzību, savu niecīgumu, visus savu nožēlojamos apstākļus, jutu, ka asinis sāk strauji pulsēt dzīslās tāpat kā agrāk, iekams nebiju tā panīcis, un es gribēju rīkoties mazliet viltīgi, lai izzinātu kaut ko par viņu.

— Toreiz es nebūt nesekoju jums, bet jūsu māsai, es sacīju.

— Manai māsai? — viņa ārkārtīgi pārsteigta vaicāja. Tad apstājās, skatījās uz mani, gaidīja patiesu atbildi. Gaidīja pavisam nopietni.

— Jā, — es atbildēju, — Hm… Es gribēju teikt, ka sekoju jaunākajai no abām dāmām, kas gāja man pa priekšu.

— Jaunākajai? Ha-ha-hā! — Viņa pēkšņi iesmējās skaļi un sirsnīgi kā bērns. —

Ak jūs, viltnieks! To jūs teicāt tikai tāpēc, lai es paceltu plīvuru. Vai ne? Es jūs pieķēru. Bet tagad viss velti… par sodu.

Mēs sākām smieties un jokoties. Tērzējām nerimtīgi visu ceļu, es pats nezinu, ko runāju, jutos tik priecīgs. Viņa stāstīja, ka esot mani redzējusi teātrī, tas bijis diezgan sen. Es esot bijis kopā ar trim draugiem un izturējies trakulīgi. Droši vien arī toreiz es diemžēl esot bijis piedzēries.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Jūs tik skaļi smējāties.

— Ak tā? Jā, es toreiz daudz smējos.

— Bet tagad vairs ne?

— Tagad arī. Dzīve taču ir tik skaista!

Mēs bijām pienākuši pie Kārļa Juhana ielas, un viņa teica:

— Tālāk vairs neiesim. — Un mēs pagriezāmies un atkal gājām uz Universitātes ielas pusi. Kad nonācām pie strūklakas, es palēnināju soļus, jo zināju, ka tālāk iet vairs nedrīkstu.

— Nu jums jāgriežas atpakaļ, — viņa teica un apstājās. Bet pēc mirkļa piebilda, ka es varot viņu pavadīt līdz durvīm. Tas taču neesot nekas ļauns? Vai ne?

— Protams, ne, — es sacīju.

Bet, kad mēs stāvējām pie durvīm, mani atkal nomāca mana nabadzība. Kā tāds grūtdienis kā es lai saglabā možu garu? Te es stāvu pretī šai jaunajai dāmai — netīrs, skrandains, bada izķēmots, nemazgājies — un būtu vai zemē ielīdis. Es neviļus sarāvos un teicu:

— Vai es jūs vēl kādreiz redzēšu?

Man nebija nekādu cerību, ka drīkstēšu viņu vēlreiz satikt. Es gandrīz vai gaidīju strupu noraidījumu, kas mani atvēsinātu un atkal vērstu vienaldzīgu.

— Jā, — viņa teica.

— Kad?

— Es nezinu. Klusums.

— Vai jūs kaut uz īsu mirklīti nepaceltu plīvuru, lai es redzētu, ar ko esmu runājis? — es sacīju.

Klusums.

Mēs varam satikties šeit otrdienas vakarā, — viņa sacīja. — Vai esat ar mieru?

— Ja, dārgā, ja vien tas ir iespējams! — Pulksten astoņos.

— Labi.

Es pārvilku roku pār viņas apmetni, notrausu sniegu, lai būtu iemesls viņai pieskarties; viņas tuvumā es jutos svētlaimīgs.

— Jūs taču nedomāsiet par mani pārāk ļauni? — viņa teica. Un atkal pasmaidīja.

— Nē…

Piepeši viņa apņēmīgi pacēla plīvuru; mēs mirkli raudzījāmies viens uz otru.

— Ilajali! — es teicu. Viņa pastiepās pirkstgalos, apskāva manu kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Jutu, kā no straujās elpas cilājas viņas krūtis.

Tad viņa izrāvās no manām skavām, aizelsusies čukstus uzsauca arlabunakti un, vairs ne vārda neteikdama, uzskrēja augšup pa kāpnēm…

Durvis aizvērās.

Nākamajā dienā sniga vēl vairāk, sniegs krita lielām, mitrām pārslām, kas lejā pārvērtas dubļos. Bija mikls un ledaini auksts.

Es pamodos ļoti vēlu, galva bija durna pēc vakardienas satraucošajiem pārdzīvojumiem, sirds apskurbusi no necerētās sastapšanās. Jūsmas pārņemts, es kādu laiku gulēju nomodā un iedomājos, ka man līdzas guļ Ilajalij Es atplētu rokas, apskāvu pats sevi un skūpstīju tukšu gaisu.

Tad es beidzot piecēlos, izdzēru tasīti piena un pēc tam notiesāju bifšteku; izsalkumu vairs nejutu, vienīgi nervi bija pārāk satraukti. Es devos uz tirgus būdām, kur pārdeva gatavus apģērbus. Man bija ienācis prātā, ka varbūt par lētu cenu varētu nopirkt vesti, ko pavilkt zem svārkiem. Devos augšup pa kāpnēm uz tirgu, izraudzījos vesti un sāku to apskatīt. Tieši tai brīdī garā gāja kāds paziņa; viņš pamāja ar galvu un uzsauca man; es pametu vesti un devos pie viņa. Tas bija tehniķis un patlaban gāja uz darbu.

— Nāciet līdzi, iedzersim kausu alus! Bet žigli, man nav daudz laika… Kas tā bija par dāmu, ar kuru jūs vakar pastaigājāties?

— Vai tad jūs nezināt, — es teicu, jau kļuvis greizsirdīgs, tikai dzirdot viņu pieminam, — ka tā ir mana mīļākā?

— Ka tevi nelabais! — viņš izsaucās.

— Jā, tas notika vakar vakarā.

Es biju viņu pārsteidzis, viņš man noticēja. Es nekautri viņam meloju, lai tiktu no viņa vaļā. Mēs izdzērām alu un gājām projām.

— Nu, palieciet sveiks!… Paklausieties! — viņš pēkšņi izsaucās. — Esmu jums parādā dažas kronas, taisni kauns, ka vēl neesmu tās atdevis, bet jūs tās drīz dabūsiet!

— Pateicos! — es sacīju, lai gan zināju, ka šīs kronas nekad nedabūšu.

Diemžēl alus man tūdaļ sakāpa galvā un karstiem viļņiem pāršalca visu augumu.

Sāku domāt par vakarvakara piedzīvojumu un galīgi apskurbu. Ja nu viņa otrdienas vakarā neatnāk? Ja pārdomā, sāk šaubīties?… Bet par ko viņai jāšaubās? Manas domas pievērsās naudai. Mani pārņēma bailes, briesmīgas bailes. Visos sīkumos atcerējos savu krāpniecību. Ieraudzīju mazo veikaliņu, leti, savu izģindušo roku, kas pievāca naudu, un jau iztēlojos, kā pie manis ierodas policisti un mani apcietina.

Uzliek uz rokām un kājām dzelžus, nē, tikai uz rokām, varbūt tikai uz vienas rokas; restes, dežurējošais policists, spalvas čirksts, kad viņš raksta protokolu, viņa skatiens, šis iznīcinošais skatiens. «Nu, Tangena kungs?» Pēc tam kamera. Mūžīga tumsa..

Hm… Es sažņaudzu dūres, lai justos drošāks, un gāju arvien straujāk un straujāk uz Lielā tirgus pusi. Te es apsēdos.

Nieki! Kas var pierādīt, ka esmu zaglis? Turklāt pārdevējs necels traci, ja arī atcerēsies, kā tas viss notika. Viņš taču trīc par savu vietu! Esiet tik laipns, neceliet skandālu!

Taču šī nauda mani tomēr nomāca un nedeva miera. Es iedziļinājos sevī un skaidri secināju, ka jutos laimīgāks toreiz, kad cietu badu, bet man bija tīra sirdsapziņa. Bet. Ilajali! Vai es neaptraipīju arī viņu, aizskardams meiteni ar savām grēcīgajām rokām! Ak dievs, kāda dzīve! Ilajali!

Tagad es sev likos pretīgs radījums, es pietrūkos kājās un devos pie smalkmaizīšu pārdevējas blakām Ziloņa aptiekai. Vēl es varēju izpirkt savu kaunu, vēl nebija par vēlu es pierādīšu visai pasaulei, ka esmu uz to spējīgs! Pa ceļam es salasīju savu naudu, turēju to rokā visu līdz pēdējai ērai. Pēc tam noliecos par galdiņu, it ka gribēdams kaut ko nopirkt, un iespiedu sievai rokā savu naudu. Ne vārda neteikdams, es tūliņ aizgāju.

Cik brīnišķīgi ir atkal just, ka esi godīgs cilvēks! Tukšās kabatas vairs mani nenomāca, tās man sagādāja apmierinājumu. Ja es tā labi padomāju, tad šī nauda bija sagādājusi man vienīgi slepenas bēdas, šo naudu atceroties, es vienmēr biju nodrebējis. Es taču neesmu nekāds rūdīts nelietis, mans godīgums sacēlās pret šo zemisko rīcību, jā gan! Paldies dievam, tagad es savās acīs biju atguvis pašcieņu.