Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Hm… Kāpēc jūs pastaigājaties tik vēlu? Vai jaunai dāmai nav bīstami tik vēlā stundā staigāt pa Kārļa Juhana ielu? Ak nē? Bet vai tad jūs neviens neuzrunā, neapvaino, vārdu sakot, vai neaicina līdzi uz mājām?

Pārsteigta viņa raudzījās uz mani, centās izlasīt manā sejā, ko es ar šiem vārdiem esmu gribējis teikt. Piepeši viņa paņēma mani zem rokas un sacīja:

— Nu tad ejam!

Es viņai sekoju. Kad bijām pagājuši dažus soļus garām ormanim, es apstājos, atbrīvoju savu roku un sacīju:

— Paklausies, mīlulīt, man nav nevienas ēras pie dvēseles. Es labāk iešu mājās.

Sākumā viņa man neticēja, bet pēc tam, kad pārbaudīja manas kabatas un nenieka neatrada, saskaitās, atmeta galvu un nosauca mani par stulbeni.

— Ar labu nakti! — es teicu.

— Pagaidiet! Vai jūsu briļļu rāmji ir no zelta?

— Nē!

— Nu tad ejiet pie velna! Un es gāju.

Pēc brītiņa viņa mani panāca un no jauna uzrunāja.

— Labi, nāciet man līdzi! — viņa teica. Šās nožēlojamās staigules piedāvājums mani pazemoja, un es atteicos. Sacīju, ka ir jau ļoti vēls un man jāsteidzas uz kādu vietu, turklāt viņa nav tik bagāta, lai nestu šādus upurus.

— Bet tagad es gribu, lai jūs nāktu man līdzi, — viņa neatlaidās.

— Nē, — es atbildēju. — Es nevaru tam piekrist.

— Jūs droši vien ejat pie kādas citas?

— Nē!

Patlaban manī nebija nekādas iekāres, sievietes man bija vienaldzīgas, alkas bija apdzisušas. Tomēr jutos pazemots šīs dīvainās meičas acīs un mēģināju saglabāt pašcieņu.

— Kā jūs sauc? — es vaicāju. — Ak Marija? Nu tad klausieties, Marij! — Un es sāku viņai paskaidrot savu izturēšanos. Mans stāsts meiču aizvien vairāk pārsteidza.

Vai viņa domājusi, ka es esmu viens no tiem, kas vakaros staigā pa ielām un ķersta meičas? Vai tiešām viņa par mani tā domājusi? Vai es viņu uzrunāju nepieklājīgi?

Vai tā izturas cilvēks, kam prātā ļauns nodoms? Vārdu sakot, es biju sācis ar viņu runāt un pavadīju nedaudzus soļus, lai redzētu, ko viņa darīs. Starp citu, mani sauc tā un tā, esmu mācītājs. Ar labu nakti! Ejiet mājās un vairs negrēkojiet!

Un es gāju projām.

Biju labā noskaņā, soļoju un berzēju rokas, skaļi sarunājos pats ar sevi. Kāds prieks, ka varu tā klaiņāt un darīt labus darbus! Kas zina, varbūt es šo kritušo būtni esmu atgriezis tikumīgai dzīvei! To viņa sapratīs, pārdomājusi manus vārdus, un pat nāves stundā jutīs pret mani pateicību. Ak, lai notiktu kas notikdams, tomēr ir vērts būt godīgam un taisnīgam! Mans noskaņojums bija lielisks, jutos spēcīgs un drosmīgs. Bijusi tikai svece, varbūt es pabeigtu arī savu rakstu. Es gāju, vicinādams jauno vārtu slēdzeni, dungoju, svilpoju un prātoju, kur lai dabūju sveci. Cits nekas neatliek, jāraksta lejā uz ielas pie kādas gāzes laternas. Es atslēdzu durvis un devos augšā pēc saviem papīriem.

Nonācis lejā, aizslēdzu durvis un iekārtojos zem laternas. Visur valdīja klusums, dzirdēju tikai smagos, dunošos policista soļus tuvējā šķērsielā, un tālumā, Sv. Hanshaugena kalnā, rēja suņi. Nekas mani netraucēja, uzsitu svārku apkakli un sakopoju domas. Es justos laimīgs, ja izdotos pabeigt šo mazo rakstu. Biju to pārtraucis kādā grūtā vietā, vajadzēja pāriet uz kaut ko jaunu, kam sekotu rāms, pakāpenisks noslēgums, kas pēkšņi aprautos ar asu frāzi, satraucošu ka šāviens vai kalnu lavīnas nogruvums. Punkts.

Taču man trūka vārdu. Izlasīju visu rakstu no sākuma — skaļi katru teikumu, bet nekādi nespēju koncentrēt domas atbilstošam nobeigumam. Un, kamēr es tā. stāvēju un gudroju, pienāca policists, apstājās netālu no manis un galīgi sagandēja manu radošo noskaņu. Kāda viņam daļa, ka es te stāvu un cenšos izdomāt lielisku nobeigumu sacerējumam, kas paredzēts «Komandoram»? Ak dievs, cik grūti man noturēties virs ūdens, lai ko es darītu! Nostāvēju zem laternas kādu stundu, policists aizgāja, bet, stāvot tā uz vietas, man sāka salt. Noskumis un nomākts par jauno neveiksmi, es beidzot atslēdzu vārtus un gāju uz savu ūķi.

Tur bija ļoti auksts, un melnajā tumsā es tikko varēju samanīt logu. Aiztaustījos līdz gultai, novilku kurpes un sāku berzēt kājas, lai tās sasiltu. Pēc tam es apgūlos neizģērbies, kā jau ilgu laiku biju darījis.

Nākamajā rītā, tikko uzausa gaisma, es apsēdos gultā un atkal sāku rakstīt. Tā es nosēdēju līdz pusdienai un biju uzrakstījis tikai kādas desmit divdesmit rindiņas. Līdz beigām tā arī nebiju ticis.

Es piecēlos, uzvilku kurpes un, lai sasildītos, sāku staigāt šurpu turpu pa istabu.

Logi bija aizsaluši; paraudzījos ārā — sniga sniegs, pagalmu un ūdens sūkni klāja bieza sniega sega.

Es nevarēju rimties, neapzināti staigāju šurpu turpu pa istabu, kasīju ar nagiem sienu, piespiedu pieri pie durvīm, klaudzināju ar rādītājpirkstu pret grīdu un uzmanīgi ieklausījos — visu to es darīju bez jebkāda nolūka, bet klusi un apdomīgi, it kā man būtu kas svarīgs prātā, Lāgu lāgiem es skaļi izsaucos: «Augstais dievs, tas taču ir ārprāts!» Taču joprojām rīkojos tikpat neprātīgi. Pēc ilga laika, varbūt pēc stundām divām, es atjēdzos, sakniebu lūpas un sakopoju visus spēkus. Tam jādara gals!

Sameklēju skaidu, ko grauzt, un apņēmīgi satvēru zīmuli.

Ar lielām pūlēm uzrakstīju pāris īsu teikumu, divdesmit nožēlojamu vārdu, ko ar varu izspiedu, lai darbs virzītos uz priekšu. Taču vairāk nespēju, galva bija tukša, spēki izsīkuši. Es vairs nevarēju pakustēties, plati iepletis acis, blenzu uz šiem ērmīgajiem, nevienādajiem burtiem, kas lēkāja uz papīra kā sarus sacēluši zvēriņi, skatījos, nekā nesaprazdams un ne par ko nedomādams.

Laiks ritēja. Saklausīju ielas troksni, ratu rīboņu, zirgu pakavu dipoņu, dzirdēju Jensa Ulaija balsi, kad viņš runājās stallī ar zirgiem. Jutos galīgi nespēcīgs, sēdēju un tikai reizēm pašmakstināju lūpas. Sāpes krūtīs pastiprinājās.

Gar acīm metās tumšs, jutos galīgi pārguris un atlikos gultā. Lai sasildītu rokas, vilku pirkstus caur matiem no pieres uz pakausi, mati šķipsnām pieķērās pie pirkstiem un nokrita uz spilvena. Tas mani neuztrauca, matu man uz galvas vēl bija diezgan. Mēģināju izrauties no šās dīvainās snaudas, kas gluži kā migla klājās pār augumu; piecēlos sēdus, uzsitu ar roku pa ceļgaliem, kāsēju tikmēr, kamēr varēju izturēt sāpes krūtīs, un no jauna atkritu gultā. Neviens man nepalīdzēja; es bezpalīdzīgi gulēju vaļējām acīm, skatīdamies griestos, un jutu, ka mirstu. Beidzot iebāzu mutē rādītājpirkstu un sāku sūkāt. Manās smadzenēs kaut kas saviļņojās, uzdzirkstīja kāda doma — baisma un neprātīga: «Ja nu es iekosti pirkstā?» Un, ne mirkli nevilcinādamies, es aizvēru acis un iecirtu pirkstā zobus.

Tad pietrūkos kājās. Beidzot biju atmodies. No pirksta pilēja asinis, es tās nolaizīju. Sāpju nejutu, brūce bija niecīga; taču beidzot biju atjēdzies, pašūpoju galvu, piegāju pie loga un sameklēju lupatiņu, ar ko apsiet pirkstu. Kamēr es tā stāvēju, pūlēdamies apsiet brūcīti, acīs sariesās asaras, un es sāku klusi raudāt. Šis izģindušais, sakostais pirksts izskatījās tik nožēlojams! Augstais dievs, ciktāl esmu nonācis!

Tumsa sabiezēja. Iespējams, ka es šovakar varētu pabeigt rakstu, ja man būtu svece. Mana galva atkal bija skaidra, tajā, kā parasti, spietoja domas, un sevišķas sāpes es nejutu, pat izsalkums vairs nebija tik skaudrs kā pirms dažām stundām; līdz rītam es izturēšu. Varbūt es dabūtu sveci uz parāda, ja grieztos pārtikas preču veikalā un izklāstītu savus apstākļus. Mani tur labi pazina — labajās dienās, kamēr man vēl turējās nauda, es tajā veikalā bieži pirku maizi. Bez šaubām, es dabūšu sveci pret savu goda vārdu. Un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es ņēmos notīrīt drēbes un nopurināt no svārku apkakles izkritušos matus, cik tas tumsā bija iespējams. Tad noklunkuroju lejā pa kāpnēm.