Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Nonācis ārā uz ielas, es iedomājos, vai labāk nepalūgt maizi. Sāku šaubīties, apstājos un pārdomāju. «Nekādā ziņā! es sev beidzot teicu. Biju tādā stāvoklī, ka ēdienu nepanesu; tad man atkal uzbruktu rēgi, nojausmas un neprātīgas fantāzijas, rakstu es nevarētu pabeigt, bet man noteikti tas jāaiznes «Komandoram», iekāms viņš mani nav aizmirsis. «Nekādā ziņā!» Un es izšķīros prasīt sveci. Ar šo apņemšanos iegāju veikalā.

Pie letes stāv sieviete un iepērkas, redzu daudzus sainīšus, kas ietīti dažādos papīros. Pārdevējs mani pazīst un zina, ko es parasti mēdzu pirkt, pamet sievieti ar tās sainīšiem, ievīsta avīzē maizi un noliek to man priekšā.

— Nē, man šoreiz vajadzīga svece, — es saku ļoti klusi un pazemīgi, lai nesakaitinātu pārdevēju un nesabojātu izredzes dabūt sveci.

Mana atbilde viņu pārsteidz, pirmo reizi es lūdzu nevis maizi, bet kaut ko citu.

— Tad jums mazliet jāpagaida, — viņš saka un no jauna pievēršas sievietei.

Viņa savāc savas preces, pasniedz pārdevējam piecas kronas, saņem atpakaļ sīknaudu un aiziet. Tagad mēs ar pārdevēju esam divi vien.

— Tātad jūs vēlaties sveci. — Viņš paņem sveču paciņu, atplēš to un izvelk vienu sveci.

Viņš raugās uz mani, es raugos uz viņu un nespēju izteikt savu lūgumu.

— Ak jā, jūs taču par to jau samaksājāt, — viņš pēkšņi saka. Saka pavisam mierīgi, ka esmu samaksājis, dzirdu katru viņa vārdu. Un viņš sāk ņemt ārā no kases sudraba naudu kronu pēc kronas — spožus, biezus naudas gabalus; viņš man izdod atlikumu no piecām kronām, no tās sievietes piecām kronām.

— Lūdzu! — viņš saka.

Stāvu un mirkli raugos uz naudu, saprotu, ka viņš kļūdījies; es nekā neapsveru, nekā nedomāju, tikai brīnos Par šo bagātību, kas mirdz manu acu priekšā. Mehāniski es savācu naudu.

Tā es stāvu pie letes apmulsis aiz brīnumiem, satriekts, iznīcināts, speru soli uz durvju pusi un atkal apstājos. Cieši skatos sienā, tur karājas ādas kaklasaite ar mazu zvaniņu, zem tās — auklu saišķis. Es stāvu un blenžu uz šīm lietām.

Pārdevējs droši vien domā, ka es gribu parunāties, un, kārtodams uz letes izplāto iesaiņojamo papīru, saka:

— Laikam tagad iestāsies ziema.

— Hm… Jā, tiešām izskatās, ka tagad iestāsies ziema, — es atbildu. Un pēc mirkļa piebilstu: — Nu jā, nav nemaz par agru. Nudien tā izskatās. Sen jau arī laiks.

Dzirdu savu melšanu, bet man šķiet, ka runā kāds cits cilvēks.

— Ak jums arī tā liekas? — pārdevējs vaicā.

Es iebāzu naudu kabatā, satvēru durvju rokturi un gāju ārā, dzirdēju, ka padevu arlabunakti un pārdevējs man atbildēja.

Biju pagājis dažus soļus, kad veikala durvis atsprāga vaļā un pārdevējs man uzsauca. Bez mazākā izbrīna, bez jebkādas baiļu sajūtas es pagriezos atpakaļ, savācu naudu saujā un jau grasījos atdot.

— Lūdzu, jūs aizmirsāt sveci, — pārdevējs sacīja.

— Ak, pateicos! Daudzkārt pateicos! — es mierīgi atbildēju.

Un atkal devos lejup pa ielu, turēdams rokā sveci.

Manas pirmās apzinīgās domas pievērsās naudai. Piegāju pie laternas, no jauna pārskaitīju naudu, pasvārstīju to rokā un pasmaidīju. Tā ir vesela bagātība, esmu glābts uz ilgu laiku! Un es atkal iebāzu naudu kabatā un gāju tālāk.

Apstājies Lielajā ielā pie kādas ēdnīcas, es salti un mierīgi pārdomāju, vai drīkstētu kaut ko iebaudīt. Dzirdēju šķīvju un nažu šķindoņu; kārdinājums bija pārlieku liels, es tūliņ devos iekšā.

— Bifšteku! — es pieprasīju.

— Bifšteku! — apkalpotāja atkārtoja pa virtuves lodziņu.

Apsēdos pie atsevišķa galdiņa netālu no durvīm un sāku gaidīt. Vieta, kur sēdēju, bija patumša, un es iegrimu domās. Laiku pa laikam apkalpotāja man uzmeta ziņkāru skatienu.

Pirmo reizi biju rīkojies negodīgi, šī bija mana pirmā zādzība, pret kuru visi mani agrākie nodarījumi bija tīrais nieks. Tas bija mans pirmais mazais un vienlaikus lielais klupiens… Nu labi! Nekā nevar darīt. Starp citu es taču varu norēķināties ar pārdevēju vēlāk, kad mani apstākļi uzlabosies. Nemaz nav teikts, ka ar mani vienmēr tā būs, turklāt es neesmu solījies dzīvot godīgāk nekā citi, tādu zvērestu neesmu devis.

— Vai drīz dabūšu bifšteku?

— Jā, tūlīt, — apkalpotāja atbildēja, atvēra lodziņu un palūkojas virtuve.

Bet ja nu tas atklājas? Ja pārdevējam mostas aizdomas, ja viņš sāk prātot par notikumu ar maizi, par tām piecām kronām, kuru atlikumu atdeva tai sievietei? Ļoti iespējams, ka viņš to atcerēsies nākamajā reizē, kad ieiešu veikalā. Ak dievs, nu un tad?… Es viegli paraustīju plecus.

— Lūdzu! — apkalpotāja laipni sacīja, nolikdama bifšteku uz galda. — Bet vai jūs labāk neiesiet blakus telpā? Te ir tik tumšs.

— Nē, pateicos, es palikšu tepat, — atbildēju. Viņas laipnība mani aizkustināja, es tūdaļ samaksāju, iedevu tik, cik neviļus satvēru ar roku kabatā, un saspiedu meitenes roku. Viņa smaidīja, bet manas acis kļuva valgas, kad es jokodamies sacīju:

— Par atlikumu nopērciet sev māju… Ak, nav vērts pateikties!

Es sāku ēst, ar katru kumosu kļuvu negausīgāks, riju lielus gabalus pat nesakošļādams. Plosīju gaļu ar zobiem ka cilvēkēdājs.

Apkalpotāja atkal pienāca pie mana galdiņa.

— Vai jūs nevēlaties kaut ko dzert? — viņa vaicāja un mazliet pieliecās.

Es paraudzījos uz viņu, viņa runāja klusām, it kā apmulsusi, viņas acis bija nodurtas.

— Varbūt puspudeli alus vai ko citu… no manis… tāpat… ja vēlaties. .

— Nē, daudzreiz pateicos! — es atbildēju. — Patlaban ne. Es atnākšu citreiz.

Viņa aizgāja un apsēdās pie letes, redzēju tikai viņas galvu. Savāda meitene!

Beidzis ēst, es tūliņ devos uz durvīm. Jutu, ka kļūst nelabi. Apkalpotāja piecēlās.

Es baidījos no gaismas, baiļojos parādīties šai jaunajai meitenei, kura nenoģida visu manu postu, tāpēc aši atsveicinājos, palocījos un metos ārā.

Ēdiens sāka iedarboties, jutu stipras sāpes, kaklā sakāpa grēmas. Katrā tumšā nostūri es izvēmos, taču centos apspiest nelabumu, kas atkal iztukšoja manu kuņģi, savilku rokas dūrēs, cirtu kāju pret ielas bruģi un negantās dusmās noriju to, kas gribēja šļākties ārā, — tomēr viss velti! Beidzot ieskrēju kādos vārtos un, nekā neredzēdams aiz asarām, kas apmigloja acis, izvēmu ēdiena paliekas.

Jutos ļoti sarūgtināts, gāju pa ielu raudādams, lādēju ļaunos spēkus, kas mani vajāja, piesaucu elles sodu un mūžīgas mokas par to neģēlību. Jā, likteņa varas nebija bruņnieciskas, tiešām, tās nebija bruņnieciskas, tas man jāatzīst… Piegāju pie kāda cilvēka, kurš stāvēja pie veikala skatloga, un vaicāju, kā viņš doma, ko drīkst baudīt cilvēks, kas ilgi cietis badu.

— No tā atkarīga viņa dzīvība, taču bifšteku viņš nevar ēst, — es sacīju.

— Esmu dzirdējis, ka derot piens, vārīts piens, — vīrs izbrīnījies atteica. — Starp citu, kāpēc jūs to vaicājat?

— Pateicos! Pateicos! — es atbildēju. — Tiešām, vārīts piens ir derīgs.

Un steidzos projām.

Pienācis pie pirmās kafejnīcas, kas pagadījās ceļā, gāju iekšā un pasūtīju vārītu pienu. Pienu atnesa, un es dzēru to gluži karstu, dzēru kāri, malku pēc malka, samaksāju un devos projām. Tagad es gāju mājās.

Tad notiek kaut kas savāds. Pie maniem vārtiem, atspiedies pret gāzes laternu, tieši gaismas lokā kāds stāv, to es jau saskatu no tālienes, — atkal tā pati melni ģērbusies dāma. Tā pati melni ģērbusies dāma no iepriekšējiem vakariem. Kļūdīties es nevaru, viņa šai vieta stāv jau ceturto reizi. Viņa stāv pavisam nekustīgi.