Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Jā, bet ko lai iesāku? — es beidzot pats sev vaicāju. Vairākkārt cirtu kāju pret ielas bruģi un atkārtoju — Ko lai es iesāku? — Kāds nejaušs garāmgājējs man smaidīdams sacīja: Palūdziet, lai jūs iesloga! Es pavadīju viņu ar skatienu. Tas bija slavens sieviešu ārsts, iesaukts par «Hercogu». Pat viņš nesaprata manu stāvokli, cilvēks, kuru es pazinu un kura roku biju spiedis. Es stāvēju nekustēdamies. Lūgt, lai iesloga? Jā, viņam taisnība, es biju traks. Jutu ārprātu savās asinīs, jutu, kā tas uzliesmo manās smadzenēs. Redz, kāds būs mans gals! Jā,jā. Un es atkal slāju tālāk — gausi, tikko vilkdams kājas. Tātad tāds liktenis mani sagaida! Pēkšņi es atkal apstājos.

— Tikai ne ieslodzījumu! — es sacīju, — Tikai ne to! — Aiz bailēm mana balss bija aizlūzusi. Es lūdzu, lūdzu visus labos garus, lai tikai mani neiesloga. Tad es atkal būšu iecirknī, mani ieslodzīs tukšā kamerā, kur nav ne gaismas stariņa. Tikai ne to! Ir taču vēl citas iespējas, kuras vēl neesmu izmantojis. Es tās izmēģināšu, būšu neatlaidīgs, nežēlošu laiku un nenogurstoši iešu no mājas uz māju. Ir, piemēram, Cislera muzikāliju veikals, tur es vēl neesmu iegriezies. Gan jau radīsies kāda izeja…

Un tā es gāju, sarunādamies pats ar sevi, līdz atkal sāku raudāt aiz aizkustinājuma. Ka tikai mani neiesloga!

Cislers? Vai tas nav dieva pirksts? Viņa vārds man nejauši ienāca prātā, viņš gan dzīvo ļoti tālu, tomēr es pie viņa aiziešu, soļošu lēnītiņām un ik pa brīdim atpūtīšos.

Es zināju, kur šis veikals atrodas, biju tur iegriezies diezgan bieži labākajās dienās un pircis notis. Vai palūgt viņam puskronu? Varbūt tas viņu samulsinās, labāk jau palūgšu uzreiz veselu kronu.

Es iegāju veikalā un izteicu vēlēšanos satikt īpašnieku; mani ielaida viņa kabinetā. Tur sēdēja pēc pēdējās modes ģērbies cilvēks un izskatīja kādus papīrus.

Stomīdamies un atvainodamies es izteicu savu lūgumu. Esmu spiests griezties pie viņa… Drīz es parādu atdošu… Tiklīdz dabūšu honorāru par savu rakstu avīzē… Viņš man izdarītu lielu pakalpojumu…

Es vēl nebiju beidzis, kad viņš atkal nolīka pār galdu un turpināja darbu. Kad apklusu, viņš iesānis paskatījās uz mani, pašūpoja savu glīto galvu un teica: — Nē!

Tikai šo vienu vārdiņu: «Nē!» Nekādu paskaidrojumu. Neviena lieka vārda.

Man saļodzījās ceļgali, un es atbalstījos pret mazu, pulētu skapīti. Mēģināju vēlreiz. Kādēļ nolēmu griezties tieši pie viņa, es taču dzīvoju tik tālu no šejienes?

Kreisajā pusē jutu dūrienus un visgarām nosvīdu.

— Esmu ļoti novārdzis, — es ierunājos, — jā, pat sasirdzis, tomēr pēc pāris dienām varēšu atdot parādu. Vai jūs nebūtu tik laipns…

— Mīļais cilvēk, kādēļ jūs nākat tieši pie manis? — viņš vaicāja. — Es jūs savu mūžu neesmu redzējis, jūs man esat cilvēks no ielas. Ejiet uz avīzes redakciju, kur jūs pazīst!

— Bet es lūdzu tikai šim vakaram! — es teicu. — Redakcija jau ir slēgta, un es esmu briesmīgi izsalcis.

Viņš tikai nemitīgi kratīja galvu — pat tad, kad es jau biju satvēris durvju rokturi.

— Sveiki! — es teicu.

«Tas nebija nekāds dieva pirksts,» es domāju un rūgti pasmaidīju. «Tādu mājienu no augšas es pats sev galu galā varēju dot.» Es streipuļoju tālāk kvartālu pēc kvartāla, brīžiem atpūzdamies uz kādām kāpnēm. Kaut tikai mani neieslodzītu! Bailes no tumšās kameras mani nemitīgi vajāja, nedeva ne mirkli miera; ikreiz, ieraudzījis policistu, es iegriezos kādā šķērsieliņā, lai viņu nesatiktu.

— Tagad noskaitīsim simt soļu, — es sev teicu, — un no jauna izmēģināsim laimi. Reiz taču jālaimējas…

Tas bija veikaliņš, kurā pārdeva dzijas, es te vēl nekad nebiju bijis. Aiz letes stāvēja kāds vīrs, viņam aiz muguras bija durvis ar porcelāna plāksnīti, gari plaukti un statņi ar precēm. Nogaidīju, kamēr bija izgājusi pēdējā pircēja — jauna dāma ar bedrītēm vaigos. Cik viņa izskatījās laimīga! Es negribēju sev pievērst viņas uzmanību un aizgriezos.

— Ko jūs vēlaties? — pārdevējs jautāja.

— Vai īpašnieks ir šeit? — es atvaicāju.

— Nē, viņš aizceļojis uz kalniem, uz Jotunheimu. Vai jums, kas svarīgs?

— Gribēju viņam tikai palūgt dažas ēras maizei, — es teicu un izmocīju smaidu.

— Esmu izsalcis, un kabatas man pavisam tukšas.

— Es nebūt neesmu bagātāks par jums, — vīrs atbildēja un sāka kārtot dziju šķeteres.

— Ai, nenoraidiet mani tik grūtā brīdī! — es izsaucos, un mani pārņēma saltas tirpas. — Es tiešām mirstu badā, jau vairākas dienas neesmu ēdis ne kumosa.

Ārkārtīgi nopietni, ne vārda neteikdams, viņš izgrieza uz āru visas savas kabatas.

Vai es viņam neticot?

— Tikai piecas ēras, pēc dažām dienām jūs par tām saņemsiet desmit!

— Mīļais cilvēk, vai jūs gribat, lai es izzogu naudu no kases? — viņš sapīcis vaicāja.

— Jā, paņemiet piecas ēras no kases! — es iesaucos.

— To es nedrīkstu, — viņš stingri noteica un tad piebilda: — Starp citu, man jāslēdz ciet veikals.

Es izgāju ārā aiz bada tikko dzīvs, degdams no kauna. Nē, nu tam jādara gals!

Esmu tiešām nonācis pārāk tālu. Tik daudz gadu biju turējies, vēl grūtākos laikos nebiju zaudējis pašcieņu, bet tagad pēkšņi biju pagrimis un kļuvis par uzmācīgu diedelnieku. Šai vienā dienā es ar savu nekaunību biju sagandējis visas savas domas, manu dvēseli pārklājusi rūsa. Es tiktāl pazemojos, ka raudāju nožēlojama sīkpreču pārdevēja priekšā. Ja tas vēl būtu līdzējis! Taču es stāvēju tukšām rokām, man nebija ne kumosiņa maizes. Tagad biju nonācis tiktāl, ka pats sev riebos. Jā, jā, tam noteikti jādara gals! Tieši pašreiz slēdz ciet manas mājas vārtus, un man jāsteidzas, ja negribu vēl vienu nakti pavadīt iecirknī…

Šī doma man iedvesa spēku, es negribēju nokļūt iecirknī. Salīcis, piespiedis roku pie kreisajiem sāniem, lai daudzmaz remdinātu dūrienus, es vilkos uz priekšu, nepaceldams acu no ietves, lai paziņām, ja tādus gadītos sastapt, nebūtu mani jāsveicina; es steidzos uz ugunsdzēsēju depo. Paldies dievam, Pestītāja baznīcas pulkstenis rādīja tikai septiņi, līdz durvju slēgšanai vēl trīs stundas laika. Es veltīgi biju baidījies.

Tātad viss izmēģināts, biju darījis, ko varēju. «Cik nelaimīga diena, man ne reizi nav veicies!» es nodomāju. «Ja es to kādam stāstītu, neviens neticētu, bet, ja uzrakstītu, tad teiktu — tas viss ir izdomāts. Ne reizi! Neko darīt! Bet tagad vairs nemēģināšu kādu iežēlināt. Ptū, cik riebīgi! Tu man derdzies! Ja nav cerību, tad lai arī nav! Varbūt es stallī varētu nozagt kādu riekšu auzu?» Šī doma pavīdēja kā blāvs cerību stariņš — es taču zināju, ka stallis ir aizslēgts!

Tas mani nesarūgtināja, un kā gliemezis es vilkos uz mājām. Par laimi, man tikai tagad iegribējās dzert, pirmo reizi visā dienā, un es lūkojos, kur varētu dzesēt slāpes.

Biju aizgājis pārāk tālu no tirgus laukuma, bet kādā namā negribēju iet. Pacietīšos, kamēr tikšu mājās, vēl tikai ceturtdaļstundas gājiens. Nemaz nevarēja zināt, vai mans kuņģis panesīs malku ūdens, tas jau neko vairs neņēma pretī, man kļuva nelabi pat no siekalām, kuras riju.

Bet pogas! Es taču vēl nebiju izmēģinājis laimi ar pogām! Apstājos un pasmaidīju. Varbūt tomēr radīsies izeja! Viss vēl nav zaudēts! Bez šaubām, es par tām saņemšu desmit ēras, rīt atkal izkaulēšu desmit kādā citā vietā un ceturtdien dabūšu honorāru par rakstu. Gan viss nokārtosies! Kā es varēju aizmirst pogas?