Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Nē, nebūt ne! — es atteicu. — Šodien tik jauks laiks, es nolēmu pastaigāties un pie viena apliecināt arī savu cieņu mācītājam.

Tā mēs stāvējām viens otram pretī. Es tīšām izriezu krūtis, lai viņa pamanītu adatu, ar kuru aizsprausti svārki; mans skatiens lūdza, lai viņa saprot, kādēļ esmu atnācis, bet viņa, nabadzīte, nekā nesaprata.

— Jā, brīnišķīgs laiks. Varbūt kundze ir mājās?

Jā, bet viņa mokoties ar reimatismu, guļot uz dīvāna un nevarot pat pakustēties… Varbūt es atstāšot zīmīti?

— Ak nē! Es reizēm mēdzu pastaigāties, man nepieciešams izkustēties svaigā gaisā. It īpaši pēc pusdienām.

Vilkos atpakaļ pa to pašu ceļu. Kāda nozīme malt niekus vēl ilgāk? Turklāt man sāka reibt galva; tas nebija nekāds joks, es taču varēju nokrist. Pieņemšanas laiks no divpadsmitiem līdz četriem. Biju pieklauvējis stundu vēlāk. Žēlastības laiks bija apritējis!

Lielajā tirgus laukumā es apsēdos uz sola pie baznīcas, Augstais dievs, cik drūma šķiet nākotne! Es neraudāju, biju pārāk noguris; galīgi izvārdzis, es tur sēdēju, nekā nespēdams uzsākt, sēdēju nekustīgi un mocījos izsalkumā. Manas krūtis dedzināja asas sāpes, iekšas rāvās čokurā. Es sāku košļāt skaidu, bet tas vairs nelīdzēja. Žokļi bija paguruši no šā neauglīgā darba, un es arī tos vairs nenodarbināju. Es padevos.

Turklāt no gabaliņa nobrūnējušas apelsīna mizas, ko biju pacēlis uz ielas un tūliņ sācis gremot, man kļuva nelabi. Es biju slims; dzīslas uz rokām bija pietūkušas zilas.

Par ko es tik ļoti raizējos? Augu dienu esmu skraidījis apkārt, mēģinādams dabūt vienu kronu, kas dažas liekas stundas pagarinātu manu dzīvību. Kāda tam nozīme, vai nenovēršamais notiek dienu agrāk vai vēlāk? Ja es rīkotos kā kārtīgs cilvēks, tad sen jau būtu devies mājās, licies gultā un ļāvies likteņa varai. Manas domas uzreiz noskaidrojās. Tagad man jāmirst. Ir rudens, visa daba dodas pie miera. Esmu izmantojis visus līdzekļus, uzmeklējis visus avotus, kādus vien zināju. Es kavējos pie šīm domām un katru reizi, kad manī vēl uzliesmo cerība, skumji nočukstu: «Nelga, tu jau mirsti!» Vajadzētu uzrakstīt dažas vēstules, savest sevi kārtībā, sagatavoties. Tīri jānomazgājas, jāuzklāj gulta, zem galvas palikšu balto rakstāmpapīru — tas ir vistīrākais, kas man vēl palicis. Ar zaļo segu es varētu..

Zaļā sega! Es pēkšņi uztrūkos kā no miega. Asinis man iesitās galvā, sirds sāka strauji pukstēt. Piecēlos no sola un steidzos uz priekšu. Manās dzīslās no jauna pulsēja dzīvība, un es lāgu lāgiem aprauti atkārtoju: «Zaļā sega! Zaļā sega!» Eju žiglāk un žiglāk, it kā cenzdamies kaut ko panākt, un drīz atrodos savā miteklī — skārdnieka darbnīcā.

Ne mirkli nevilcinādamies un nešaubīdamies, pieeju pie gultas un saritinu Hansa Pauļa zaļo segu. Cik lieliska doma man iešāvās prātā, tagad esmu glābts! Es biju pārvarējis savu apkaunojošo neapņēmību, atmetis visam ar roku. Neesmu jau nekāds svētais, nedz arī labdarīgs idiots. Man ir veselais saprāts..

Pasitu segu padusē un devos uz Stenersa ielu numurs pieci.

Pieklauvēju un iegāju lielā, svešādā zālē. Durvju zvaniņš virs galvas noskanēja ilgi un izmisīgi. No blakus telpas ienāca kāds vīrs, piestūķējis pilnu muti ar ēdienu.

Viņš apstājas pie letes.

— Lūdzu, aizdodiet man puskronu par šīm brillēm! — es sacīju. — Es tās katrā ziņā izpirkšu pēc dažām dienām.

— Ko? Bet tās taču ir tērauda!

— Jā.

— Nē, nē, nevaru jums līdzēt.

— Nu, protams, nevarat. Īstenībā tas jau bija tikai joks. Man līdzi ir sega, kura man vairs nav vajadzīga, es gribētu no tās atbrīvoties.

— Diemžēl man jau ir vesela kaudze segu, — vīrs atbildēja.

Pēc tam kad es biju attinis segu, viņš uzmeta tai vienu vienīgu skatienu un izsaucās:

— Nē, piedodiet, bet tā man arī neder!

— Es jums tīšām vispirms parādīju kreiso pusi, — es atbildēju. — Labā puse ir daudz glītāka.

Jā, jā, tomēr nekas nelīdz, es to neņemšu. Un arī citur jums par to nedos ne desmit ēru.

Nu jā, nekā liela jau tā nav vērta, — es sacīju, — bet domāju, ka to varētu pārdot kopā ar citām vecām segām.

Nē, tas neatmaksājas. — Iedodiet kaut vai divdesmit piecas ēras! — es lūdzos.

— Nē, es vispār nevaru to pieņemt, tā nekur neder. Es atkal pasitu segu padusē un devos atpakaļ uz mājām.

It kā nekas nebūtu noticis, uzklāju segu uz gultas, rūpīgi nogludināju, lai neredzētu krunkas, kas bija radušās nesot. Es nudien neesmu bijis pilnā prātā tajā brīdī, kad nolēmu izdarīt šo blēža stiķi; jo vairāk par to domāju, jo nesaprotamāks tas man šķita. Tas laikam bija vājuma uzplūds, kas mani pievārēja. Bet es jutu, ka tās ir lamatas, noģidu, ka zaudēju prātu, jo vispirms taču piedāvāju ūtrupniekam savas brilles. Un es priecājos, ka neesmu izdarījis šo noziegumu, kas aptumšotu manas dzīves pēdējās stundas.

No jauna devos klaiņāt pa pilsētu.

Atkal apsēdos uz sola Pestītāja baznīcas tuvumā, snauduļodams nolaidu galvu uz krūtīm, juzdamies pēc pēdējā uzbudinājuma pavisam nespēcīgs, slims un no bada galīgi panīcis. Bet laiks ritēja.

Stundu es nosēdēju ārā; te bija mazliet gaišāks nekā istabā; turklāt man šķita, ka svaigā gaisā manas mokas top mazliet vieglākas; gan jau es lēnām tikšu mājās.

Un es snauduļoju, gremdējos pārdomās, un man bija ļoti grūti. Biju atradis nelielu akmentiņu, notīrīju to, iebāzu mutē un sāku sūkāt; sēdēju nekustēdamies un raudzījos vienā punktā. Garām gāja cilvēki, kariešu rīboņa, zirgu pakavu kliksti un balsu čalas pildīja gaisu.

Bet es taču varētu pamēģināt ar pogām? Protams, no tā nekas neiznāks, bez tam es jutos slims. Bet, labi apsverot, man tik un tā bija jāiet garām «tēvocim», tam pašam «tēvocim», pie kura es tik bieži mēdzu iegriezties.

Beidzot es piecēlos un lēnām, tikko vilkdams kājas, saku iet lejup pa ielu. Piere dega, sākās drudzis, un, cik ātri spēdams, es steidzos uz mājām. Atkal gāju garām maiznīcai, kuras logā bija izlikta maize.

— Tā, tagad mēs te neapstāsimies, — es teicu ar mākslotu stingrību. — Bet ja nu es ieietu iekšā un palūgtu maizes riecieniņu? — Tā bija mirklīga iedoma, tā uzdzirkstīja kā malduguns. — Kaunies! — es čukstēju, paskurināju galvu un gāju tālāk, pats sevi izsmiedams. Labi zināju, ka veltīgi iet ar šādu lūgumu veikalā.

Repslāgera ielā kādos vārtos stāvēja mīlnieku pārītis un sačukstējās; mazliet tālāk pa logu izliecās ārā kāda meitene. Es gāju tik lēnām un uzmanīgi, ka varēja likties, it kā es nez par ko prātoju, — un meitene iznāca ārā uz ielas.

— Kas tev lēcies, večukiņ? Vai tu esi slims? Vai dieniņ, kāda tev seja! — Un meitene aši ieskrēja atpakaļ mājā.

Es uzreiz apstājos. Kas tad noticis ar manu seju? Vai tiešām jau mirstu? Pārvilku ar roku pār vaigiem: protams, biju ļoti vājš, vaigi iekrituši, tie atgādināja divas bļodiņas. Ak dievs! Un es no jauna vilkos tālāk.

Pēc tam atkal apstājos. Laikam mans vājums bija neiedomājams. Acis dziļi iekritušas. Kāds gan es īstenībā izskatos? Velns ar ārā, aiz bada esmu pārvērties par dzīvu mironi! Mani vēlreiz pārņēma trakuma lēkme, tas bija it kā pēdējais uzliesmojums, krampjains nervu saspīlējums. «Vai dieniņ, kāda seja!» Man uz pleciem tāda galva, kādu neatradīsi visā zemē, man ir tādas dūres, kas varētu samalt miltos jebkuru cilvēku! Un es mirstu aiz bada pašā Kristiānijas centrā! Vai tas maz ir iespējams? Dzīvoju īstā ūķī un augām dienām un naktīm strādāju kā zirgs, no lasīšanas man acis ir iekaisušas un smadzenes aiz bada sažuvušas — velns ar ārā, kāda tam jēga? Pat ielas meitas šausminās un iesaucas: «Vai dieniņ!» Bet tagad pietiek — vai saproti? Tagad tam pienācis gals, velns lai parauj!… Es biju tik satracināts, ka sāku trīcēt pie visām miesām un griezt zobus, mani pārņēma briesmīgs nogurums, acīs sariesās asaras, pār lūpām nāca lāsti, un tā es streipuļoju tālāk, nepievērsdams uzmanību garāmgājējiem. Ņēmos atkal pats sevi mocīt, tīšām triecos ar pieri pret laternas stabu, dziļi iecirtu nagus plaukstā, kodu mēlē, kad sāku runāt nesakarīgi, un katru reizi skaļi smējos, kad izjutu sāpes.