Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

— Mīļais draugs, kā tad jūs te nokļuvāt?

Paskaidroju, kā tas atgadījās, stāstīju to pašu, ko vakarvakara, meloju mierīgi, pat acu nepamirkšķinādams, meloju pavisam atklāti: diemžēl mazliet aizkavējos kafejnīcā, pazaudēju slēdzenes…

— Jā tā jau gadās! — viņš pasmaidīdams teica. — Vai labi gulējāt?

— Kā ministrs, — es atbildēju. — Gluži kā ministrs.

— Priecājos! — viņš pieceldamies teica. — Ar labu rītu!

Un es gāju projām.

Talonu, kaut iedotu arī man vienu talonu! Neesmu ēdis trīs garas dienas un naktis! Kaut gabaliņu maizes! Bet neviens man nepiedāvā talonu, un palūgt es neuzdrīkstos. Tas tūliņ modinātu aizdomas. Viņi sāktu rakņāties manās personīgās lietās, un atklātos, kas es īstenībā esmu; mani apcietinātu par nepatiesām ziņām…

Paceltu galvu, iebāzis rokas kabatās, es izgāju no rātsnama gluži kā miljonārs.

Saule jau silda, pulkstenis ir desmit, un satiksme Jaunajā tirgū visai rosīga. Uz kurieni lai eju? Piesitu pie kabatas un sataustu tur manuskriptu; kad pulkstenis nositīs vienpadsmit, mēģināšu satikt redaktoru. Stāvēdams augšā uz balustrādes, es vēroju, kā lejā mutuļo dzīve; no manām drēbēm sāk celties garaiņi. Atkal pamostas izsalkums, sāpīgi sažņaudz pakrūti, dursta visu ķermeni kā ar smalkām adatām. Vai tiešām nevarēšu atrast nevienu draugu, nevienu paziņu, pie kura griezties? Pūlos atcerēties kādu, kas man aizdotu kaut desmit ēras, taču neatrodu tāda cilvēka. Bet diena ir tik skaista! Visapkārt tik daudz saules un gaismas! Debesis viļņojas kā jūra pār kalnu grēdu… Gluži nekā neaptveru, iedams uz māju. Biju gluži izsalcis un, atradis uz ielas skaidu, sāku to košļāt. Tas līdzēja. Kādēļ es to jau agrāk nebiju iedomājies!

Vārti bija vaļā. Staļļa puisis kā vienmēr padeva man labrītu.

— Šodien smuks laiciņš! — viņš teica.

— Jā, — es atbildēju. Tas arī bija viss, ko varēju pateikt. Varbūt palūgt viņam vienu kronu? To viņš man labprāt aizdotu, ja vien viņam tā būtu. Turklāt es reiz pēc viņa lūguma biju uzrakstījis vēstuli.

Viņš stāvēja, it kā gribēdams vēl kaut ko teikt.

— Smuks laiks, jā. Hm… Bet man šodien jāmaksā saimniecei īre. Vai jūs nevarētu man aizdot piecas kronas? Tikai uz dažām dienām. Reiz jūs man jau izdarījāt pakalpojumu…

— Nē, to es tiešām nevaru, Jen Ulaj, — es atbildēju. — Patlaban ne. Varbūt vēlāk, pēcpusdienā… — Un es meimuroju augšup pa kāpnēm uz savu istabu.

Tur es iemetos gultā un smējos. «Nudien īsta cūkas laime, ka viņš aizsteidzās man priekšā! Mans gods ir glābts! Piecas kronas — pasarg dievs! Tikpat labi tu man varēji palūgt piecas sabiedriskās ēdināšanas akcijas vai savrupmāju Akerā aiz pilsētas!»

Un, domājot par šīm piecām kronām, es smējos aizvien skaļāk un skaļāk. Vai es neesmu varens vīrs? Piecas kronas! Jā, es esmu īstais cilvēks, kam prasīt! Mana jautrība pieauga, un es tai ļāvos. Ptū, velns, ka te smaržo pēc ēdiena! Līdz pusdienām nav glābiņa no cepešu smaržas! Ptū! Es atvēru logu, lai izvēdinātu šo derdzīgo smaku. Viesmīl, pusporciju bifšteka! Pievērsies galdam, savam nožēlojamam galdam, kurš man jāatbalsta ar ceļgaliem, kad rakstu, es dziļi palokos un saku:

— Esmu Tangens. Valsts padomnieks Tangens. Diemžēl es mazliet aizkavējos…

Vārtu slēdzene…

Un manas domas, izlauzušās brīvībā, atkal traucas kā neprātīgas. Es apzinos, ka runāju nesakarīgi, un ieklausos katrā vārdā, ko saku. Aizrādu pats sev: «Nu tu atkal runā nesakarīgi.» Tomēr nekādi nespēju sevi apvaldīt. Es negulēju, taču runāju kā miegā. Galva man bija viegla, es nejutu nekādu sāpju, nekas nemāca manu dvēseli.

Es ļāvos neprāta varai.

— Nāciet iekšā! Nāciet vien iekšā! Kā redzat, viss te ir no rubīna. Ilajali, Ilajali!

Šis sarkanais, mīkstais zīda dīvāns! Cik strauji viņa elpo! Skūpsti mani, mīļotā, vēl, vēl!… Tavas rokas ir kā dzintars, tava mute tik kvēla sārta… Viesmīl, es pasūtīju bifšteku…

Pa manu logu iespīd saule, dzirdu, kā lejā zirgi gremo auzas. Bet es sēžu un košļāju skaidu un priecājos kā bērns. Lāgiem aptaustu savu manuskriptu; es par to pat nedomāju, taču nojausma teic, ka tas ir manā kabatā, par to man atgādina manas asinis. Un es izvelku manuskriptu no kabatas.

Tas bija samircis, un es izklāju to saulē. Tad sāku staigāt šurpu turpu pa istabu.

Cik te viss ir nožēlojams! Pa grīdu mētājas skārda atgriezumi, pat krēsla nav, kur apsēsties, nevienas naglas kailajās sienās. Viss aiznests uz «tēvoča» pagrabiņu, viss apēsts. Dažas putekļiem klātas papīra lapas uz galda — visa mana mantība; veco, zaļo segu man pirms dažiem mēnešiem bija aizdevis Hanss Paulis. . Hanss Paulis!

Es uzsitu knipi. Hanss Paulis Petersens man palīdzēs! Un es cenšos atcerēties viņa adresi. Kā gan es varēju aizmirst Hansu Pauli! Viņš, bez šaubām, jutīsies aizvainots, ka tūliņ nebiju griezies pie viņa. Aši uzlieku galvā cepuri, savācu izmētātās papīra lapas un noskrienu lejā pa kāpnēm.

— Paklau, Jen Ulaj! — es uzsaucu, iedams gar stalli. — Esmu pārliecināts, ka pēcpusdienā tev varēšu palīdzēt!

Nonācis pie rātsnama, redzu, ka pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, un nolemju tūliņ doties uz redakciju. Pie redakcijas durvīm apstājos, lai pārbaudītu, vai manuskripts ir sakārtots; rūpīgi nogludinu lappuses, iebāžu manuskriptu kabatā un pieklauvēju pie durvīm. Ejot iekšā, mana sirds skaļi pukst.

Vīrs ar grieznēm, kā parasti, sēž savā vietā. Es bikli vaicāju pēc redaktora. Vīrs man neatbild. Viņš meklē sīkus jaunumus provinces avīzēs.

Atkārtoju jautājumu un lēnām paejos uz priekšu. Redaktors vēl nav atnācis, — vīrs beidzot saka, acis uz mani nepaceldams.

— Un kad viņš ieradīsies?

— Nezinu, nudien nezinu.

— Līdz cikiem redakcija ir atvērta?

Uz šo jautājumu vīrs neatbildēja, un es biju spiests iet projām. Šis vīrs ar grieznēm pa visu sarunas laiku nebija man uzmetis ne skatienu — viņš pazina mani pēc balss. «Tu neesi te labi ieredzēts, tev pat negrib atbildēt. Nez vai tā ir redaktora pavēle?» Tiešām, pēc tā slavenā desmit kronu feļetona pieņemšanas es apbēru redaktoru ar saviem sacerējumiem, gandrīz ik dienas skrēju pie viņa ar nederīgiem rakstiem, kurus viņš bija spiests izlasīt un pēc tam atdot man atpakaļ. Laikam viņš tam gribēja darīt galu un bija devis attiecīgu rīkojumu… Gāju uz Homansbi pusi, uz pilsētas centru.

Hanss Paulis Petersens bija students no laukiem un dzīvoja jumtistabiņā kādā piecstāvu mājā — tātad bija trūcīgs cilvēks. Bet, ja viņam kabatā būs kāda krona, to viņš nežēlos. Varēju būt drošs, ka šī krona jau ir tikpat kā manā rokā. Iedams pie viņa, es visu ceļu priecājos par šo kronu un biju pārliecināts, ka to saņemšu. Ielas durvis bija aizslēgtas, un man vajadzēja zvanīt.

— Es vēlos runāt ar studentu Petersenu, — sacīju un grasījos iet iekšā. — Es zinu, kura ir viņa istaba.

— Ar studentu Petersenu? — kalpone atkārtoja. — Vai to, kas dzīvo jumtistabiņā? Viņš ir aizvācies.

Viņa nezinot, uz kurieni, bet viņš lūdzis, lai vēstules sūta Hermansenam Tolboda ielā; un meitene minēja mājas numuru.

Cerību pilns es dodos uz Tolboda ielu, lai pajautātu Hansa Pauļa adresi. Tā ir mana pēdējā izeja, un man tā jāizmanto. Eju garām kādai jaunceltnei, kur daži galdnieki ēvelē dēļus. Es izraugos dažas tīras, spīdīgas skaidas, vienu ielieku mutē, bet citas iebāžu kabatā vēlākam laikam. Eju tālāk. Aiz izsalkuma vaidu. Kādas maiznīcas logā ieraugu brīnišķīgu maizīti par desmit ērām, pašu lielāko, kādu par to naudu var dabūt…