Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Mēnesnīca izrotāja visu salu ar melniem un sudrabai­niem rakstiem. Tālu lejā cipresēs miermīlīgi sasaucās pū­ces. Debesis bija melnas un samtainas kā kurmja āda, kas piebārstīta ar spožu zvaigžņu rasu. Milzīgā magnolija pleta pār māju zarotni, kurā kā simtiem sīku, mazu mē­nestiņu lāsmoja balti ziedi, un to saldais, smagais aromāts jūs burtin apbūra un vilināja ārā noslēpumainajā, mēness apmirdzētajā naktī.

ATGRIEŠANĀS

īsti džentlmeniskā godīgumā, kas, manuprāt, bija nepiedodams, Kralevskis paziņoja mātei, ka viņš man iemācījis visu, ko spējis; viņš uzskatot, ka man pienācis laiks doties uz Angliju vai Šveici pabeigt izglītību. Es izmisīgi pretojos šādai iedomai; apgalvoju, ka gribu pa­likt pusizglītots; cilvēkam taču ir daudz vairāk pārstei­gumu, ja viņš nekā nezina. Bet māte nebija pielūdzama. Mums vajagot braukt atpakaļ uz Angliju, nodzīvot tur vismaz mēnesi, nostiprināt savu stāvokli (tas nozīmēja strīdus ar banku), pēc tam izlemšot, kur man turpināt iz­glītību. Lai nomierinātu dumpīgos prātus, māte ieteica mums to visu uzlūkot kā izpriecu ceļojumu, kā brīvdie­nas. Drīz vien mēs atgriezīšoties atpakaļ uz Korfu.

Tā nu tika sasaiņotas mūsu lādes, somas un koferi, putniem un bruņurupučiem sameistaroti krātiņi; suņi jau­najās kaklasiksnās izskatījās tādi kā nokaunējušies un vainīgi. Izgājām pēdējās pastaigās pa olīvju birzīm, asarām acīs ardievojāmies ar saviem daudzajiem draugiem zemniekiem, un tad mantu kaudžu piekrautās mašīnas lēnām aizlīgoja pa ceļu; Larijs apgalvoja, ka šī procesija gan drīzāk atgādinot lupatu un kaulu tirgotāja izvadīšanu pēdējā gaitā.

Mūsu mantības kalns bija sakrauts muitas nojumē, līdzās tam stāvēja māte, žvadzinādama milzīgu atslēgu bunti. Mēs pārējie ārā spožajā saulē pļāpājām ar Teodoru un Kralevski, kas bija atnākuši mūs pavadīt. Ieradās mui­tas ierēdnis un klusi ievaidējās, ieraugot mūsu bagāžas grēdu, kurai pašā virsotnē kā kronis bija uzstādīts būris ar Zagažatām, kas visus noskatīja niknām acīm. Māte nervozi smaidīja un purināja atslēgu saišķi, izskatīda­mās blēdīgi vainīga kā briljantu kontrabandists. Muitnieks pārlaida acis mātei un bagāžai, saraustīja jostu un sa- drūma.

— Tas jūs? — viņš drošības labad apvaicājās.

— Jā, jā, tas viss ir mans, — nočivināja māmuļa, aši paskandinādama atslēgas. — Vai vēlaties, lai kaut ko atslēdzu?

Muitnieks nopietni pārdomāja.

— Vai jums jaunsdrebs? — viņš tad jautāja.

— Piedodiet, es nesapratu, — sacīja māte. '

— Vai jums jaunsdrebs?

Māte ar skatienu izmisjgi meklēja Spiro.

— Piedodiet, es tomēr īsti nesapratu …

— Vai jums jaunsdrebs … kāds drebs jauns?

Māte nelaimīgi un mulsi pasmaidīja.

— Lūdzu, atvainojiet, bet es …

Muitnieks uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

— Kundze, — viņš bargi noprasīja, pārliecies pār bar­jeru, — vai jūs anglisi runā?

— O, jā! — māte atsaucās, priecīga, ka beidzot sapra­tusi. — Jā, mazliet…

No muitnieka dusmības viņu izglāba Spiro ierašanās. Sviedriem noplūdis, viņš velšus ievēlās nojumē, nomieri­nāja muitnieku, paskaidrodams, ka mēs gadiem neesam iegādājušies jaunas drēbes un ka bagāžai jābūt piestātnē, iekams viņš noskaitīs līdz trīs. Tad viņš aizņēmās no muitnieka krītu un pats apzīmēja katru saini, lai turpmāk neizceltos lieks juceklis.

— Labi, neteikšu jums ardievu, bet tikai uz redzē­šanos, — nomurmināja Teodors, visiem pēc kārtas pa- spiezdams roku. — Ceru, ka atgriezīsieties pie mums… hm … ļoti drīz.

— Ardievu, ardievu, — vīteroja Kralevskis, lēkādams no viena pie otra. — Gaidīsim jūs atpakaļ. Dieva vārds! Un lai jums labi klājas šo laiciņu vecajā Anglijā. Pada­riet šo braucienu par īstām brīvdienām, jā gan. Tas ir tas, kas vajadzīgs!

Spiro sirsnīgi atvadījās no visiem, saviebis seju ieras­tajā drūmajā izteiksmē, neveikli grozīdams cepuri milzī­gajās plaukstās.

— Labs ir, es teiks ardiev, — viņš iesāka, bet tad balss iedrebējās un pār grumbainajiem vaigiem sāka ritēt lie­las, apaļas asaras. — Goda vārds, es nu gan netaisijās raudāt, — viņš šņukstēja tā, ka"resnais vēders raustījās, — bet, man domāt, es ardievojās ar savējiem. Jūs man ir kā paša cilvēki.

Kuterim vajadzēja pagaidīt, līdz mēs nomierinām Spiro. Tad motors ierūcās un kuģītis aizslīdēja pa tumš­zilo ūdeni, bet pret daudzkrāsaino fonu, ko veidoja pa kalna nogāzi izbārstītās mājiņas, iezīmējās mūsu trīs draugi — Teodors, cēli izslējies, sveicienam paceltu spieķi un saulē mirdzošu bārdu; Kralevskis lēkāja pietupdamies un māja, cik spēka; Spiro, drūmu ģīmi, apaļš kā muca, slaucīja nēzdogā acis un pārmijus ar to pašu māja mums atvadas.

Kad kuģītis izbrauca atklātā jūrā un Korfu izkusa ap­vāršņa pērļainajā dūmakā, mums uzkrita smagas skumjas, kas neatstājās visu ceļu līdz pat Anglijai. Apkvēpis vil­ciens traucās no Brindizi uz Šveici, un mēs sēdējām klu­sēdami, neviens negribēja runāt. Mums virs galvas ba­gāžas tīkliņā savos būrīšos trillināja žubītes, Zagažatas klukstēja un klaudzināja ar knābjiem pa būri, Aleko ik pa brīdim sērīgi ieķērcās. Mums pie kājām krāca suņi. Pie Šveices robežas pārlieku centīgs ierēdnis pārbaudīja mūsu pases. Viņš atdeva tās mātei atpakaļ kopā ar ne­lielu kartīti, nepasmaidījis palocījās un atstāja mūs skumstam. Māte brītiņu blenza veidlapā, kuru ierēdnis bija aizpildījis, un, to izlasījusi, sastinga.

— Paskatieties tikai, ko viņš uzrakstījis, — viņa sašu­tusi izsaucās, — nekauņa!

Larijs izlasīja papīriņu un iespurcās.

— Pareizi vien ir, — viņš sacīja, — tas tev sods par aizbraukšanu no Korfu.

Uz mazās kartītes ailē «Pasažieru apraksts» glītiem iespiedburtiem bija uzrakstīts: «Ceļojošs cirks ar perso­nālu.»

— Cik neglīti — tā rakstīt! — māte vēl nespēja nomie­rināties. — Ir gan visādi ērmoti cilvēki pasaulē.

Vilciens dārdēdams veda mūs aizvien tuvāk Anglijai.

PĒCVĀRDS

Tagad nevienam vairs nav jāpiepūlē atmiņa, lai atcerētos, kas ir Džeralds Darels. Viņa grāmatas tiek ižpārdotas, tikko parādās. Un tas ir saprotams. Darela daiļrade iekustina mūsu dvēselē visliegākās stīgas — mīlestību uz dzīvo radību, prieku par saskarsmi ar dzīvniekiem, ticību dabas dziedinošajiem spēkiem. Sī mīlestība un ticība dzīvo ikvienā no mums, taču diemžēl mēs pārāk bieži tās aizmirstam. Lasīdami Darelu, pēkšņi izbrīnā jūtam, ka no acīm nokrīt kā zvīņas, ka tas, kas vēl nesen šķita nevajadzīgs un tāls, reizēm pat miris, no jauna — gluži kā bērnu dienās — atkal liekas nozīmīgs un aizraujošs. Jābūt īstam māksliniekam, lai cilvēku kaut uz stundu, kaut uz īsu brīdi aizvestu atpakaļ bērnībā. Un Darels ir šāds mākslinieks.

Padomju lasītājiem Džeralds Darels sen vairs nav tikai ar rakstnieka talantu apveltīts zoologs vien. Mēs raugā­mies uz viņu kā uz tuvu draugu. Viņa grāmatās mēs sasto­pam dzīvu, valdzinošu, mums līdz sirds dziļumiem simpā­tisku cilvēku. Nav brīnums, ka ļoti daudzus interesē viss, kas saistīts ar Darela dzīvi, ar viņa pagātni, darbu un nākotnes iecerēm. Bet kurš gan labāk nekā pats Darels var pastāstīt par Darelu? Parādīt, kā dzimst mīlestība uz dzīvniekiem, kā tā pamodina zinātkāri, kā emocionālo izjūtu vietā stājas nepieciešamība pēc precīziem novēro­jumiem, pēc eksperimenta un, beidzot, pēc apkopojuma un sintēzes, nozīmē parādīt svarīgu, varbūt pat vissvarī­gāko posmu dabaszinātnieka, zoologa un rakstnieka ani- mālista izaugsmē. īsi sakot, tā Darela izaugsmē, kuru mēs pazīstam un mīlam.