Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Kas Leslijam noticis? — iejautājās māte.

Atbildi viņai nevajadzēja ilgi gaidīt, jo Leslijs parādī­jās uz verandas, un viņa vienīgais apģērbs bija ap gur­niem apmests dvielītis.

— Džerij! — viņš rēca, aiz dusmām pietvīcis tumši sarkans. — Kur tas puika ir?

— Klusāk, klusāk, mīļais! — māte centās viņu no­mierināt. — Kas noticis?

— Čūskas! — Leslijs nošņācās un plaši paplēta rokas, laikam gribēdams parādīt rāpuļu milzu garumu, tomēr tūliņ bija spiests satvert dvieli, kas grasījās noslīdēt no gurniem. — Čūskas, lūk, kas noticis!

Interesanta bija viesu reakcija. Tie, kuri mūs pazina, sekoja notiekošajam ar dzīvu interesi; svešākie droši vien nodomāja, ka Leslijs ir mazliet jucis, un nesaprata, ko iesākt — nelikties gar starpgadījumu ne zinis, vai arī mesties Lesliju savaldīt, iekams viņš pagūst kādam uz­brukt.

— Par ko tu runā, mīļais?

— Tas sasodītais puika pielaidis draņķa vannu līdz ma­lām pilnu ar riebīgām čūskām, — Leslijs nepārprotami izskaidroja situāciju.

— Kā tu runā, mīļais, kā tu runā! — māte automātiski aizrādīja, izklaidīgi piebilzdama: — Būtu labi, ja tu uz­vilktu kaut ko mugurā, vari vēl apsaldēties.

— Zvēriski garas — kā ugunsdzēsēju šļūtenes… Brī­nums, ka mani nesakoda.

— Nekas, mīļais, tā ir mana vaina. Es viņam teicu, lai ielaiž čūskas vannā, — māte atvainojās un, juzdama, ka vajadzētu viesiem apstākļus paskaidrot sīkāk, piebilda: — Viņām, nabadzītēm, bija saules dūriens.

— Paklau, māt! — iesaucās Larijs. — Tas nu, man šķiet, ir mazliet par stipru.

— Lūdzu, nesāc nu arī tu, mīļais, — māte stingri no­teica. — Galu galā vannā pie čūskām taču bija Leslijs.

— Nesaprotu, kādēļ Larijam vienmēr jāiejaucas, — ieņerkstējās Margo.

— Jāiejaucas! Es nekur nejaucos, bet, ja māte kopā ar Džerij u rīko sazvērestību un pielaiž pilnu vannu ar čūskām, tad uzskatu par savu pienākumu protestēt.

— Stāvi klusu! — Leslijs viņam uzsauca. — Es gribu zināt tikai vienu: kad viņš domā tos riebekļus aizvākt?

— Man šķiet, tu cel brēku par niekiem, — piebilda Margo.

— Ja pienāks laiks, kad mums savas miesas vajadzēs šķīstīt karalisko kobru midzenī, es būšu spiests pameklēt citu mājokli, — Larijs brīdināja.

— Vai es reiz tikšu vannā vai ne? — aizsmakušā balsī noprasīja Leslijs.

— Kādēļ nevari pats tās izvākt?

— Šajā mājā labi varētu justies vienīgi svētais Asīzes Francisks …

— Dieva dēļ, nomierinieties jel reiz!

— Man taču būs tiesības izteikt savas domas . . .

— Es gribu nomazgāties, vairāk nekā. Tā nu patiesi nav nekāda lielā prasība.

— Rimstieties, mīļie, nestrīdieties, — sacīja māte. — Tu, Džerij, aizej un izņem čūskas no vannas. Ielaid tās pagaidām kādā bļodā vai kur citur.

— Nē! Mājā tās nedrīkst palikt!

— Labi, labi, mīļais, nekliedz.

Beidzot izlūdzos virtuvē katlu un ielaidu čūskas tur. Ļoti priecājos, redzēdams, ka tās pilnīgi atžirgušas, jo nikni šņāca, kad cēlu tās ārā no vannas. Verandā atgrie­zos tieši īstajā brīdī, lai dzirdētu, kā Larijs gari un plaši sūdzas viesiem.

— Ticiet man, šajā mājā briesmas draud uz katra soļa. Katrā spraugā, katrā mazākajā kaktiņā sabāzti visādi bīs­tami dzīvnieki, kas jebkuru mirkli var mesties jums virsū. Pats nesaprotu, kā līdz šim vēl neesmu padarīts par kropli. Arī tik vienkārša darbība kā cigaretes aizde­dzināšana te saistīta ar dzīvības briesmām. Pat manas gu­ļamistabas svētums netiek respektēts. Pirmajā gadījumā man uzbruka skorpionu mātīte, kas pa visu māju izšļāca indi un savus mazuļus. Bet nākamajā reizē žagatas sarī­koja manā istabā īstu grautiņu. Tagad mums vannas is­taba pilna ar čūskām, bet ap māju milzu bariem lido albatrosi, trokšņodami nejaukāk par sabojājušos ūdens­vadu.

— Larij, mīļais, tu pārspīlē, — iebilda māte, bikli uz­smaidīdama viesiem.

— Mīļo māt, tieši otrādi, es saku vēl par maz. Atce­ries, piemēram, to nakti, kad Kvazimodo nolēma pārnak­šņot manā istabā?

— Tur nu gan nekā briesmīga nebija, mīļais.

— Nu, — Larijs augstprātīgi atteica, — tev varbūt

patiktu, ja pusčetros no rīta tevi pamodinātu balodis, kas skurina asti tev tieši acīs …

— Labi, labi, būsim, šķiet, diezgan izrunājušies par dzīvniekiem, — māte viņu steigšus pārtrauca. — Liekas, lenčs ir gatavs, sēdīsimies pie galda.

— Lai nu būtu kā būdams, — sacīja Larijs, kamēr visi devās pie galda, — tas puika ir bīstams… viņam nekā cita galvā nav kā zvēri.

Viesiem tika ierādītas vietas, atskanēja stumdīto krēslu švīkstoņa, tad viesi, cits citam uzsmaidīdami, sasēdās ap galdu. Taču jau nākamajā mirklī divi ciemiņi, sāpēs iekliegdamies, pielēca kājās, kā raķetes izšauti.

— Ak dievs, kas nu tagad noticis? — māte uztraukta iesaucās.

— Droši vien atkal skorpioni, — sacīja Larijs, ari strauji pieceldamies.

— Man viens iekoda … iekoda lielā!

— Nu, redziet! — Larijs atsaucās, pārlaizdams visiem triumfējošu skatienu. — Tieši to jau es teicu! Iespējams, ka atradīsiet zem galda pāris lāču.

Vienīgi Teodors nesastinga šausmās, iedomājoties par briesmām, kas draud no pagaldes; viņš mierīgi pietupās, pacēla galdautu un palūkojās pagaldē.

— Aha! — atskanēja viņa apslāpētā balss.

— Kas tur ir? — jautāja māte.

Teodora galva iznira virs galdauta.

— Man šķiet, tas ir … ē … kaut kāds putns. Liels, melni balts.

— Tas pats albatross! — Larijs uzbudināts iesaucās.

— Nē, nē, — Teodors viņu pārlaboja, — tā, man lie­kas, ir kaija.

— Nekustieties … izturieties pavisam mierīgi, ja nevē­laties, lai jums noknābj kāju līdz celim! — Larijs brīdi­nāja viesus.

Tas bija labākais padoms, kā sacelt paniķu. Visi kā viens pietraucās kājās un metās prom no galda.

Aleko pagaldē gari, nikni nošņācās; grūti pateikt — vai viņš to darīja aiz nepatikas par zudušajām iespējām, vai protestēdams pret trako kņadu.

— Džerij, tūliņ noķer to putnu! — Larijs, drošā attā­lumā nostājies, komandēja.

— Jā, mīļais, — mudināja ari māte, — labāk aiznes viņu atpakaļ uz būri. Pagaldē viņš nevar palikt.

Es uzmanīgi pacēlu galdauta malu; Aleko, majestātiski tupēdams zem galda, zibināja uz mani dusmīgas, dzelte­nas acis. Pastiepu roku uz viņa pusi, bet viņš paplēta spārnus un sāka mežonīgi klabināt knābi. Viņš neizskatī­jās tādā noskaņojumā, ka ar viņu varētu jokoties. Paņēmu salveti un sāku to tuvināt knābim.

— Vai tev nav vajadzīga palīdzība, mīļo zēn? — ap­vaicājās Kralevskis, acīmredzot juzdams, ka ornitologa prestižs liek piedāvāt palīdzību.

Redzēju, ka viņš nepārprotami jutās atvieglots, kad es palīdzību noraidīju. Paskaidroju, ka Aleko ir nīgrā omā un tik viegli neizdosies viņu notvert.

— Nu, dieva dēļ, rīkojies jel veiklāk, zupa atdziest,— Larijs man nikni uzsauca. — Vai nevari to nezvēru ar kaut ko iekārdināt? Ko viņi vispār ēd?

— Kaijakiem vislabāk garšo jūrnieki, — Teodors lab­patikā piezīmēja.

— O, Teodor, lūdzu, nejokojiet tik kritiskā brīdī! — Larijs sāpju pārņemtā balsī lūdzās.

— Dieva vārds, mežonīgs gan! — noteica Kralevskis, nolūkodamies, kā es cīnos ar Aleko.

— Viņš droši vien ir izsalcis un, redzot mūs apsēža­mies pie maltītes, nejēdzīgi apskaitās.