Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Ieklumburojis dzīvojamā istabā, noliku Aleko zemē un sāku vīstīt vaļā, kamēr viņš šo operāciju pavadīja aiz­smakušiem kliedzieniem. Trokšņa pievilinātas, no virtuves atsteidzās māte un Margo. Aleko, atbrīvots no spaidu krekla, stāvēja istabas vidū ar mutautu ap knābi un ne­ganti taurēja.

— Mīļo pasaulīt, kas tas tāds? — izdvesa māte.

— Kāds milzīgs putns! — iesaucās Margo. — Kas tas ir — vai ērglis?

Manu tuvinieku galīgā nezināšana ornitoloģijā mani allaž šausmināja. Pacietīgi paskaidroju, ka tas vis nav ērglis, bet gan jūras kaijaks, un pastāstīju, kā esmu to ieguvis.

— Bet, mīļais, ar ko mēs viņu barosim? — māte jau­tāja. — Vai viņš zivis ēd?

Es optimistiski atbildēju, ka Aleko ēdīs visu, ko tam dos. Centos viņu satvert,, lai noraisītu mutautiņu no knābja, taču viņš acīmredzot domāja, ka draud jauns uzbrukums, un ar visu mutautu ap knābi sāka taurēt un ķērkt vēl skaļāk un mežonīgāk. Šī jaunā izvirduma rezul­tātā lejā noskrēja arī Larijs un Leslijs.

— Kur te, velns parāvis, uzradies dūdu spēlmanis? — istabā iedrāzdamies, jautāja Larijs.

Aleko uz mirkli apklusa, dzedru skatienu nomērīja ienācēju un, pamatīgi viņu nopētījis, skaņi un nicinoši ieķērcās.

— Žēlīgais dievs! — Larijs iesaucās un aši pakāpās atpakaļ, uztriecoties virsū Leslijam. — Kas ta, vellos, tas tāds?

— Tas ir jauns putns, ko Džerijs atnesis, — Margo paskaidroja. — Izskatās negants, vai ne?

— Kaijaks, — noteica Leslijs, paraudzījies Larijam pār plecu. — Tas nu gan ir milzenis!

— Blēņas, — attrauca Larijs. — Tas ir albatross.

— Nē, kaijaks.

— Negvelz niekus. Kur gan redzēta tik milzīga kaija? Kad es saku — tas ir sasodīts albatross.

Aleko pagājās pāris soļu tuvāk Larijam un vēlreiz ieķērcās.

— Sauc viņu pie sevis! — Larijs pavēlēja. — Džerij, savāc to nolādēto radījumu, viņš man uzbrūk.

— Stāvi mierīgs. Viņš tevi neaiztiks, — Leslijs pamā­cīja.

— Tev viegli runāt, tu esi paslēpies man aiz muguras. Džerij, ķer to putnu ciet, iekams tas nav mani sakropļojis.

— Nekliedz tik traki, mīļais, tu viņu tikai biedē.

— Tas gan ir jauki! Tāds briesmonis lāčo pa istabu un brūk visiem virsū, bet tu vēl mani pamāci, lai viņu nenobiedēju.

Man izdevās aizmanīties Aleko aiz muguras un sagrābt viņu ciet; neklausīdamies uz brēcošajiem protestiem, no­raisīju viņam no knābja mutautu. Kad palaidu viņu vaļā, viņš dusmīgi noskurinājās un divas trīs reizes noklaudzi- nāja ar knābi, kā ar pātagu uzcirzdams.

— Paklausieties! — iesaucās Larijs. — Viņš šņakstina zobus!

— Putniem nav zobu, — Leslijs norādīja.

— Vienalga, kaut ko viņš šņakstina. Ceru, ka neļausi

puikam to paturēt, māt? Tas neapšaubāmi ir bīstams zvērs; paskatieties tikai uz viņa acīm. Turklāt nelaimes putns.

— Nelaimes putns — kādēļ? — tūliņ noprasīja māte, kas ļoti interesējās par dažādiem ticējumiem. .

— To taču zina katrs bērns. Pietiek, ja tev mājā ir viņa spalvas — jau tad ģimeni piemeklē mēris, kāds sajūk prātā vai notiek kāda cita tamlīdzīga nelaime.

— Tas, ko tu apgalvo, mīļais, teikts par pāva spal­vām.

— Nekā, par albatrosa gan. Tas plaši zināms.

— Nē, nē, mīļais, nelaimi nes pāva spalvas.

— Lai būtu kā būdams, tādu putnu mēs mājās paturēt nevaram. Tas būtu tīrais ārprāts. Atcerieties, kas senlai­kos notika ar jūrniekiem. Mums visiem vajadzēs gulēt ar loku un bultām zem spilvena.

— Tu gan proti visu sarežģīt, Larij, — noteica māte. — Man putns šķiet pavisam rāms un piejaucēts.

— Pagaidi vien, gan tu vienā jaukā rītā pamodīsies ar izknābtām acīm.

— Kādas blēņas tikai tu nesarunā, mīļais. Es viņā nekā bīstama nesaskatu.

Šajā mirklī Dodo, kurai allaž vajadzēja krietna brīža, lai iekļautos strauju notikumu gaitā, beidzot pamanīja lielo putnu. Smagi pūzdama, acis ziņkārē izvalbījusi, viņa pieļēpoja pie Aleko un gribēja to apostīt. Aleko knābis šāvās uz priekšu, un, ja Dodo, paklausot manam brīdinā­juma saucienam, nebūtu tajā mirklī pagriezusi galvu uz otru pusi, viņas purniņš būtu nogriezts kā ar nazi; knābja cirtiens nošvīkstēja viņai gar pašu galvu. Tas viņu tā pārsteidza, ka kāja tūliņ izlēca no locītavas. Galvu atme­tusi, Dodo nelabā balsī iekaucās. Aleko, acīmredzot uz­skatīdams to par izaicinājumu dziesmu karam-, darīja, ko spēja, lai pārķērktu Dodo, turklāt sāka tik mežonīgi vici­nāt spārnus, ka apdzisa tuvākā lampa.

— Nu! — Larijs triumfā iesaucās. — Ko es jums teicu? Tas zvērs nav uzturējies mūsu mājā vēl ne piecas minū­tes un jau nogalina suni.

Māte un Margo iemasēja Dodo kāju vietā, tā apklusi­not suni, bet Aleko tupēja blakus un ar interesi vēroja šo operāciju. Viņš skaļi noklakstināja knābi, it kā brīnīda­mies par to, cik vārga ir suņu cilts, bagātīgi izskaistināja grīdu un cienīgi noskurināja asti, it kā būtu izdarījis kaut ko ļoti saprātīgu.

— Cik burvīgi! — piezīmēja Larijs. — Turpmāk mēs savā mājā dabūsim līdz jostas vietai brist pa guano.

— Vai tu, mīļais, labāk neiznestu viņu ārā? — māte man sacīja. — Kur tu viņu turēsi?

Atbildēju, ka esmu nodomājis pārdalīt Zagažatu būri un novietot Aleko tur. Māte piebilda, ka tā esot laba doma. Kamēr sakārtoju būri, ieslodzīju Aleko verandā un atgādināju pēc kārtas visiem ģimenes locekļiem, lai neaiz­mirst, ka viņš tur atrodas.

— Labi, — sacīja Larijs, kad sēdējām pie pusdienām, — nesakiet manu vainu, ja šo māju sagraus ciklons. Esmu jūs brīdinājis.

— Kādēļ ciklons, mīļais?

— Albatrosi vienmēr atnes sliktu laiku.

— Pirmā dzirdēšana, ka ciklonu var nosaukt arī par sliktu laiku, — piezīmēja Leslijs.

— Cik reižu lai tev saku, ka nelaimes vēstneši ir pāvi, mīļais, — māte žēlabaini uzstāja. — Es to zinu gaužām labi, jo vienai manai tantei bija mājās vairākas pāva astes spalvas, un viņiem nomira ķēkša.

— Mīļo māt, albatross ir visā pasaulē slavens kā ne­laimes vēstnesis. Pat veci, rūdīti jūras vilki nobāl un krīt ģībonī, ieraugot albatrosu. Es jums saku, vienā jaukā naktī mēs pamanīsim skurstenī svētā Elma uguni un nepaspēsim ne atjēgties, kad milzu vilnis mūs ar visām gultām ieskalos jūrā.

— Tu taču teici, ka tas būšot ciklons, — norādīja Margo.

— Ciklons un milzu vilnis, — Larijs precizēja. — Droši vien arī vēl neliela zemestrīce un pāris vulkāna izvir­dumu. Turēt mājās tādu nelaimes putnu nozīmē izai­cināt likteni.

— Kā tu viņu īstenībā dabūji? — apvaicājās Leslijs.

Pastāstīju par tikšanos ar Kosti (neminēdams ne vārda

par ūdensčūskām, jo Leslijs čūskas neieredzēja acu galā) un par to, kā viņš man uzdāvināja putnu.

— Neviens cilvēks, kam prātiņš mājās, gan otram neko tamlīdzīgu nedāvinās, — sacīja Larijs. — Kas šis cilvēks īsti ir?

Nekā ļauna nedomādams, atteicu, ka viņš ir cietum­nieks.

— Cietumnieks? — drebošā balsī pārprasīja māte. — Kā tu to domā?

Paskaidroju, ka Kosti nedēļas nogalē tiek palaists uz mājām, jo viņam Vido cietumā uzticas. Piebildu, ka esam norunājuši nākamajā rītā izbraukt pazvejot.

— Nezin, vai tas būs prātīgi, mīļais, — māte šau­bījās. — Man lāgā nepatīk, ka tu ej kaut kur kopā ar cietumnieku. Nevar taču zināt, ko viņš noziedzies.

Es dusmīgi atteicu, ka gaužām labi zinu, ko viņš noda­rījis. Nogalinājis savu sievu.