Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Gluži pareizi, — viņš piekrita, apstādamies, lai no­glāstītu Rodžeru, kad tas skrēja garām, — gluži pareizi, es esmu cietumnieks.

Nodomāju, ka viņš joko, un uzmetu viņam pētījošu skatienu, bet viņa sejas izteiksme bija gaužām nopietna. Tātad viņš tikko izlaists, es apjautājos.

— Nē, diemžēl ne, — viņš pasmaidīdams atteica. — Man vēl jānosēž divi gadi. Bet es, redzi, esmu labs cietumnieks. Uzticams un kluss. Un tādiem kā es, tādiem, kam var uzticēties, atļauj uzbūvēt laivu un nedēļas no­galē aizbraukt uz māju, ja vien nav pārāk tālu. Pirm­dienas rītā man jābūt atpakaļ.

Pēc šāda paskaidrojuma man viss šķita vienkāršs un saprotams. Nekad gan nebiju dzirdējis, ka no Anglijas cietumiem kādu atlaistu nedēļas nogalē uz mājām, bet šeit bija Korfu, un Korfu ir iespējams viss. Es vai plīšu aiz ziņkāres, gribēdams uzzināt, ko viņš noziedzies, un patlaban prātoju, kā šo jautājumu smalkjūtīgi izteikt, kad mēs sasniedzām laivu un es tajā ieraudzīju kaut ko tādu, kas neļāva man vairs domāt ne par ko citu. Laivas pakaļgalā aiz vienas dzeltenās kājas pie sēdekļa bija piesiets milzīgs kaijaks ar melnu muguru; putns uzlūkoja mani zobgalīgām, dzeltenām acīm. Es strauji pagājos uz priekšu un pastiepu roku pie platās, tumšās muguras.

— Uzmanies… piesargies! Tas ir negants tēvainis, — mans jaunais paziņa uzsauca.

Taču brīdinājums atskanēja par vēlu, jo es jau biju uzlicis roku putnam uz muguras un maigi laidu pirkstus caur zīdainajām spalvām. Kaijaks pietupās, mazliet pavēra knābi, tumšajās acu zīlītēs iedzirkstījās it kā pārstei­gums, bet viņš bija tik apjucis par manu pārdrošību, ka neko neuzsāka.

— Spiridion! — pārsteigts iesaucās svešinieks. — Lai­kam tu viņam patīc, viņš taču knābj katram, kas mēģina viņam pieskarties.

Ielaidu pirkstus putna viļņainajās, baltajās kakla spal­vās; kad liegi pakasīju kaijakam galvu, tā noslīdēja lejup un dzeltenās acis kļuva miegainas. Apvaicājos īpašnie­kam, kā viņam izdevies noķert tik varenu putnu.

— Pavasarī aizlaidu ar buru laivu līdz Albānijai — gribēju dabūt kādu zaķi — un atradu šo perēklī. Toreiz viņš bija pavisam maziņš un pūkains kā jēriņš. Nu izau­dzis par lielu pīli, — svešais stāstīja, domīgi raudzīda­mies uz kaijaku. — Trekna pīle, nejauka pīle, kodīga pīle, tāds tu man esi, ko?

Kaijaks, dzirdēdams šādu uzrunu, pavēra vienu aci un īsi, skarbi ieķērcās, kas vienlīdz varēja nozīmēt gan no­liegumu, gan piekrišanu. Svešais noliecās un izvilka no sēdekļa apakšas prāvu grozu; tas bija līdz malām pilns ar treknām gliemenēm, kas, cita gar citu berzēdamās, melodiski sanēja. Apsēdušies laivā, ēdām gliemenes, bet es visu laiku vēroju putnu, jo mani gaužām valdzināja

sniegbaltā krūts un galva, garais, ielikais knābis, niknās acis — dzeltenas kā pavasara krokusi —, platā mugura, spēcīgie spārni, kas bija sodrēju melnumā. No lielo kāju platajām pleznām līdz pat knābja galiņam šis putns man šķita pati pilnība. Noriju pēdējo gliemeni, noslaucīju pirkstus gar laivas malu un apvaicājos, vai jaunais paziņa nevarētu nākamajā pavasarī man pagādāt kaijulēnu.

— Tu gribētu kaijaku? — viņš pārsteigts jautāja. — Tev tie patīk?

Redzēju, ka viņš neprot novērtēt manas jūtas. Par šādu kaijaku būtu bijis ar mieru pārdot dvēseli.

— Ja tev viņš patīk, ņem ciet, — viņš sacīja, norādī­dams ar īkšķi uz putnu.

Nespēju ticēt savām ausīm. Cilvēkam pieder tik brīniš­ķīgs radījums, un viņš to nevērīgi atdāvina -— neticami. Apjautājos, vai tad viņam pašam putns vairs nepatīk.

— Patīk gan, — svešais sacīja, domīgi no raudzīdamies uz putnu, — bet viņš apēd vairāk, nekā es spēju viņam sazvejot, turklāt ir nikns un visiem knābj; pārējie cie­tumnieki un uzraugi viņu neieredz. Esmu mēģinājis pa­laist viņu brīvībā, bet viņš nelido projām, pastāvīgi at­griežas pie manis. Ja tu nopietni vēlies, atdodu tev viņu labprāt.

Vai es nopietni vēloties? Man šķita, ka man piesola eņģeli. Tiesa, mazliet ļaunprātīgu eņģeli, bet kādi viņam toties spārni! Pirmajā satraukumā man pat prātā neienāca, kā mana ģimene uzņems jauno pieaugumu — putns zoss lielumā ar tik asu knābi kā bārdas nazis. Lai svešais ne- pagūtu nožēlot teikto, es aši noģērbos, cik nu varēju, izberzu no drēbēm saskretušās dūņas un ātri nopeldējos turpat seklumā. Pēc tam saģērbos, uzsvilpu suņiem un sāku rosīties, lai varētu stiept savu guvumu uz māju. Svešais atraisīja virvi, pacēla kaijaku un sniedza man; saņēmu to azotē, pārsteigts, ka tāds milzu putns ir viegls kā spalviņa. No visas sirds pateicos svešajam par brīniš­ķīgo dāvanu.

— Putns zina savu vārdu, — viņš paskaidroja un, maigi saņēmis pirkstos kaijaka knābi, to viegli papurināja. — Es viņu saucu par Aleko. Tiklīdz tu pasauksi, viņš būs klāt.

Izdzirdis savu vārdu, Aleko sāka mežonīgi airēties ar kājām un jautājoši pievērsa man dzeltenās acis.

— Tev vajadzēs zivju, ar ko viņu pabarot, — svešais piebilda. — Rītritā ap astoņiem domāju izbraukt jūrā. Ja tu arī atnāktu, mēs viņam sazvejotu, cik uziet.

Es priecīgi piekritu, arī Aleko atzinīgi ieķērcās. Svešais noliecās pie laivas priekšgala, lai iestumtu to ūdenī, un es pēkšņi kaut ko atcerējos. Cik vienkārši un vienaldzīgi prazdams, apjautājos, kā viņu sauc un par ko viņš no­tiesāts. Viņš pagrieza galvu un pār plecu man burvīgi uzsmaidīja.

— Mans vārds ir Kosti, — viņš teica. — Kosti Pano- puls. Es nogalināju savu sievu.

Viņš spēcīgāk atspiedās pret laivu un stūma; laiva, smiltīs čirkstēdama, ieslīdēja ūdenī, pakaļgalā kā rotaļīgi kucēni salēcās sīki vilnīši. Kosti ierāpās laivā un apsē­dās pie airiem.

— Vesels! — viņš uzsauca. — Līdz rītam!

Airi melodiski čīkstēja, un laiva aši aiztrauca pa caur­spīdīgo ūdeni. Es ar dārgo putnu azotē pagriezos un sāku brist pa smiltīm atpakaļ uz šaha lauciņu pusi.

Ceļš uz mājām bija diezgan ilgs. Sapratu, ka neesmu Aleko svaru sākumā pareizi novērtējis: jo tālāk gājām, jo smagāks tas kļuva. Viņš vilka manu roku arvien ze­māk, līdz biju spiests viņu paraut augstāk azotē, uz ko viņš atbildēja ar niknu ķērcienu. Bijām nogājuši pa tīru­miem apmēram pusceļu, kad ieraudzīju piemērotu vīģu koku un cerēju, ka tas dos gan paēnu, gan miesīgu spir­dzinājumu, tādēļ nolēmu atpūsties. Kamēr es, zālē izlai­dies, mielojos ar vīģēm, Aleko sēdēja man blakus gluži nekustīgs, kā kokā izgriezts, stingām acīm vērodams suņus. Vienīgā dzīvības pazīme bija viņa acu zīlītes, kas izpletās vai sarāvās ikreiz, tikko kāds suns pakustējās.

Atpūties un atspirdzinājies beidzot devu savai koman­dai zīmi, ka dosimies ceļa pēdējā posmā; suņi tūliņ pa­klausīgi piecēlās, bet Aleko izboza spalvas, kas nočabēja kā sakaltušas lapas, un nodrebēja, iedomādamies vien, ka jādodas tālāk. Viņam acīmredzot nepatika, ka pasitu viņu padusē kā čubu maišeli un saburzu spalvu rotu. Kad nu viņam pēdīgi bija izdevies piespiest mani apmes­ties tik jaukā vietā, viņš vairs negribēja ne dzirdēt par tik nejēdzīga un nevajadzīga ceļojuma turpināšanu. Kad pieliecos, lai viņu saņemtu, viņš cirta ar knābi, izgrūda skaļu, aizsmakušu brēcienu un sacēla spārnus tādā pozā, kādā parasti tiek attēloti eņģeļi uz kapu pieminekļiem. Viņš cieši skatījās man acīs. Un skatiens šķita jautājam: kādēļ gan iet projām no šīs vietas? Šeit bija paēna, mīksta zāle, kur apmesties, tepat līdzās ūdens; kādēļ dauzīties pa pasauli neērtā, pazemojošā veidā? Labu brīdi centos viņu pierunāt un, kad likās, ka viņš nomierinājies, mēģi­nāju no jauna saņemt viņu rokās. Šoreiz viņš vēl nepār­protamāk parādīja, ka vēlas palikt tur, kur pašreiz atro­das. Knābis pašāvās uz priekšu ātrāk, nekā paguvu to apturēt, un apbrīnojami precīzi trāpīja man pa roku, kuru biju pastiepis pēc viņa. Man likās, ka esmu dabūjis pa roku ar ledus cirtni. Knābiens nobrāza pirkstu kauliņiem ādu, tie skaudri iesāpējās, un no apmēram divas collas garās brūces aumaļām plūda asinis. Aleko par šo uzbru­kumu izrādīja tik nekaunīgu apmierinātību, ka es neganti apskaitos. Paķēris tauriņu tīklu, es to veikli izplāju zemē un, Aleko par lielu pārsteigumu, sapinu viņu tīklā. Metos viņam virsū, pirms viņš paspēja atjēgties no pārsteiguma, un sagrābu vienā rokā knābi. Tad aptinu ap to vairākām kārtām mutautiņu un vēl nosēju ar auklu, pēc tam no­vilku kreklu un ievīstīju tajā putnu, piespiezdams spārnus viņam cieši pie sāniem. Tur nu viņš gulēja kā tirgū veša­nai savīstīts, zibinādams uz mani niknas acis un izgrūz­dams apslāpētus ķērcienus. Klusējot savācu savu man­tību, pasitu Aleko padusē un sāku soļot mājup. Ieguvis tādu putnu, es ir nedomāju kaut kādu muļķīgu iedomu dēļ viņu pazaudēt, neaiznesis pat līdz mājām. Visu atli­kušo ceļa gabalu ne uz mirkli nepieklusa Aleko aizslā- pušie, nejēdzīgie brēcieni, tā ka, sasniedzot mājas, biju pamatīgi uz viņu saniknojies.