Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

Pēdīgi mēs žāvādamies un staipīdamies aiznesām man­tas uz laivām. Ieirāmies līcī un, kamēr Leslijs rīkojās ap motoru, pametām vēlreiz skatienu uz Antiniotisu. Lilijas mēness gaismā baloja kā sniegs, un olīvkoku lapotņu tumšajā segā mirguļoja jāņtārpiņi. Mūsu ugunskurs, kuru bijām pirms aizbraukšanas apdzēsuši un izmīdījuši, kvē­loja kā granātakmeņu klaids ziedu lauka malā.

— Ir gan ļoti… ē … skaista vieta, — dziļi apmierināts sacīja Teodors.

— Brīnišķīga vieta, — māte piekrita un tad izteica augstāko novērtējumu: — Es labprāt gribētu, lai mani te apbedī.

Motors sākumā nedroši stostījās, tad dobji ierēcās; «Jūras govs» uzņēma ātrumu un aiztraucās gar krastu, raudama «Būtlu» līdzi, un aiz mums savērpās plats vēdek­lis — balts un smalks kā zirnekļa tīkls virs tumšā ūdens, kurā šur tur iespīgojās fosforescējoša dzirkstelīte.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

ŠAHA LAUCIŅI

Lejpus mūsu mājai, starp pakalnu grēdu, kur tā bija uzcelta, un jūru atradās šaha lauciņi. Šajā vietā sauszemē iespiedās liels, no pārējās jūras gandrīz atšķirts sekls, caurspīdīgs līcis, un tā lēzenajā krastā bija redzami šauru grāvīšu raksti, kur kādreiz senās dienās bijušas sāls raktuves. Katrs mazais, kanālu iejoztais zemes gabaliņš bija rūpīgi apstrādāts — tur zaļoja kukurūza un kartupeļi, vīģes un vīnogulāji. Šie lauciņi — mazi, krā­saini četrstūrīši spīgojoša ūdens ietvarā — izskatījās kā daudzkrāsains šaha galdiņš, pa kuru kustējās zemnieki košās drānās.

Tas bija viens no maniem mīļākajiem medību nova­diem, jo šaurajos grāvīšos un kuplajos krūmājos mitinā­jās bagātīga fauna. Tur varēja ātri apmaldīties, piemēram, aizrautīgi dzenoties pakaļ tauriņam, pāriet pār aplamu laipu no vienas saliņas uz otru un pēc tam velti meklēt ceļu atpakaļ pa nepārredzamo vīģu koku un niedru labi­rintu, kur vietvietām vēl priekšā noslīdēja biezs augstas kukurūzas aizkars. Lielākā daļa lauciņu piederēja maniem draugiem — zemnieku ģimenēm, kas dzīvoja kalnos —, tādēļ ikreiz, tur aizgājis, biju drošs, ka varēšu atpūsties un patērgāt ar kādu paziņu, kas mani pacienās ar vīnogu ķekaru vai pastāstīs jaunas, interesantas ziņas — piemē­ram, ka Georgio tīrumā zem meloņu ceriem cīrulis ierī­kojis ligzdu. Ja gājāt taisni pāri šaha galdiņam, nepa- kavējoties ar draugiem un nepievēršot uzmanību bruņu­rupučiem, kas slīdēja lejup pa dūksnainajiem krastiem un krišus iekrita ūdenī, vai strauji garām lidojošas spāres spārnu švīkoņai, jūs beidzot nonācāt vietā, kur visi kanāli kļuva platāki un izsīka lielā smilšu līdzenumā, kurā iepriekšējās nakts paisums bija ievilcis neskaitāmas glītas ielocītes. Tur garas, viļņainas dažādu drazu ķēdes iezī­mēja jūras nesteidzīgo atkāpšanos — brīnumainas ķēdes, kur juku jukām varēja atrast krāsainas aļģes, nobeigušās jūras adatas, tīklu pludiņus, kas izskatījās pievilcīgi un garšīgi — kā prāvi augļu tortes gabali, pudeļu stiklu laus­kas, ko ūdens un smilts bija nogludinājuši un nopulējuši kā caurspīdīgus dārgakmeņus, gliemežvākus — citus ada- tainus kā eži, citus gludus un ovālus, maigi rožainā krāsā, it kā tie būtu kādas jūrā noslīkušas dievietes nadziņi. Šī bija jūras putnu valstība: slokas, austeru tārtiņi, šķībīši un zīriņi pulcējās nelielos, trokšņainos bariņos pašā lie­dagā, kur viļņi laiski skalojās uz krastu un slaidā lokā sašķīda pret nelieliem smilšu pauguriem. Ja gribējās ēst, varēja iebrist jūrā, salasīt treknās, caurspīdīgās garne- lītes, kas bija saldas kā vīnogas, ja tās ēda jēlas, vai arī paurbties ar kāju. pirkstiem smiltīs, līdz sataustīja robai­nās, riekstiem līdzīgās ēdamās gliemenes. Ja divas glie­menes saliek ar galiem kopā, ļauj tām ieāķēties un pēc tam strauji parauj katru uz savu pusi, tās glīti atveras; saturs tām pastīgrs, tomēr pienains un garšīgs.

Kādu pēcpusdienu, neatradis prātīgāka darba, nolēmu kopā ar suņiem aiziet uz šaha lauciņiem. Gribēju vēlreiz izmēģināt roku, lai gūstītu Veco Plaukšķi, pēc tam aiz­kāpt līdz jūrai izpeldēties un paēsties gliemenes, bet mā­jup atgriezties gar Petro lauciņiem, lai varētu brītiņu pie viņa pasēdēt, patērgāt, uzkost arbūzu un pasūkāt su­līgu granātābolu. Vecais Plaukšķis bija liels, mūžvecs bruņurupucis, kas dzīvoja vienā no daudzajiem kanāli- ņiem. Jau vairāk kā mēnesi biju nopūlējies viņu notvert, taču, par spīti lielajam vecumam, viņš bija gaužām viltīgs un veikls — lai cik uzmanīgi es uzglūnēju, kad viņš gulēja dūņainajā krastā, izšķirošajā brīdī viņš katrreiz pamodās un, izmisīgi ar kājām airēdamies, noslīdēja pa dūņaino krastu kā smaga glābšanas laiva, ko grūšus iegrūž ūdenī. Es biju sagūstījis ļoti daudz bruņurupuču — gan melnos, ar mazajiem, zeltainajiem plankumiņiem, gan slaidos, pelēkos, ar palsi dzeltenajām svītrām; bet Veco Plaukšķi mana sirds kāroja vairāk nekā citus. Viņš bija lielāks par visiem bruņurupučiem, ko man bija gadījies redzēt, un tik vecs, ka nobružātās bruņas un grumbainā āda bija gluži melna, visi raksti, kas to tālā jaunībā varbūt bija rotājuši, tagad pilnīgi izzuduši. Biju cieši nolēmis viņu iegūt, un, tā kā pašreiz nebiju viņu tramdījis veselu ne­dēļu, tad man šķita, ka pienācis laiks pamēģināt no jauna.

Apbruņojies ar pudelēm un kastītēm, tīkliņiem un grozu, kur ielikt Veco Plaukšķi, ja izdosies notvert, pa­saucu suņus un devos pa nogāzi lejup. «Džerij! … Dže­rij!… Džerij!…» Zagažatas žēli sauca man nopakaļ, bet tad, redzēdamas, ka es nedomāju atgriezties, sāka ņir­dzīgi žadzināt un rupji bļaustīties. Kad sasniedzām olīvju birzi, viņu piesmakušie kliedzieni izgaisa cikādu korī, kas ar dziesmām trīcināja visu apkārtni. Tālāk gājām pa sa­karsušo, balto ceļu, kājas grima mīkstajos putekļos kā dūnās. Jani mājās nodzēros pie akas, tad pārliecos pār aizgaldu, kas bija izvīts no resniem olīvkoka zariem; tur, dobji rukšķēdamas, lipīgu dubļu jūrā vārtījās divas cūkas. Tīksmīgi un dziļi ievilcis nāsīs laidara smaku un uzplīk­šķinājis lielākajam ruksim pa saraino, ļumīgo dibenu, devos tālāk. Nākamajā ceļa līkumā man iznāca asa vārdu pārmaiņa ar divām resnām zemnieku cienmātēm, kas stiepa uz galvas augļu grozus un bija varen noskaitušās uz Smuli. Kamēr viņas bija aizrāvušās sarunā, šunelis bija piezadzies vienai klāt, vispirms apostījis un tad apra- sinājis viņai brunčus un lielus. Nostrīdējāmies minūtes desmit, cenšoties noskaidrot, kurš bijis vainīgs, strīds ne­aprima arī tad, kad es jau cilpoju pa ceļu tālāk, un bei­dzās tikai krietnā gabalā, kad nevarējām vairs sadzirdēt un novērtēt savstarpējos veltījumus.

Pārgājis pāri pirmajiem trim tīrumiem, uz brītiņu ap stājos Taki lauciņā, lai pamielotos ar viņa vīnogām. Saim­nieka paša gan tur nebija, taču es zināju, ka viņš to ne­ņems ļaunā. Tās bija mazās, apaļās vīnodziņas ar saldu muskata piegaršu. Kad tādu saņēma starp īkšķi un rādītāj­pirkstu, mīkstais saturs, kurā nav nevienas sēkliņas, iešā­vās mutē un pirkstos palika tikai plānā miziņa. Kopā ar suņiem notiesājām četrus ķekarus, bet vēl divus iebāzu kolekcijas somā vēlākam brīdim; pēc tam gāju tālāk gar kanāla malu uz to vietu, kur Vecajam Plaukšķini vislabāk patika vārtīties. Kad bijām piegājuši jau pavisam tuvu un es gribēju brīdināt suņus, lai tie izturas pilnīgi klusu, no kukurūzas lauciņa pēkšņi izšāvās ķirzaka un aizslīdēja prom. Suņi, mežonīgi riedami, metās tai pa pēdām. Kad es sasniedzu Vecā Plaukšķa iemīļoto vietiņu, tikai sīki vilnīši norādīja, ka viņš nule te bijis. Apsēdos un gaidīju atgriežamies suņus, prātā pārcilādams visus tos skanīgos un sulīgos lamu vārdus, ar kuriem dzīros viņus apveltīt. Bet, man par pārsteigumu, suņi nerādījās. Tālumā apklusa viņu rejas, brītiņu valdīja klusums, tad viņi sāka korī no jauna — rēja vienmuļi, vienādiem intervāliem, kas nozīmēja, ka viņi kaut ko atraduši. Gribēdams uzzināt, kas tas ir, steidzos turp.