Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— O, cik viņš jauks! — iesaucās Margo.

— Žēlīgais dievs! Tas taču izskatās pēc jūras gurķa, — sacīja Leslijs.

— Māt! Saki vienam cilvēkam, — Larijs bezgalīgā nici­nāšanā nopētīja Dodo, — kur tu atradi šo Frankenšteinu suņa izskatā?

— O, viņš taču ir tik jaukiņš! — atkārtoja Margo.

— Kas viņam vainas?

— Tas nav viņš, tā ir viņa, — paskaidroja māte, lepni aplūkodama savu ieguvumu. — Viņu sauc par Dodo.

— Divas aplamības jau pašā sākumā, — noteica Larijs.

— Vispirms, šāds vārds dzīvniekam ir nejēdzīgs, otrkārt, ievest kuci mājā, kur priekšā trīs suņu kranči, nozīmē tīšu prātu skriet postā. Turklāt — palūkojies uz viņu! Kas tas par augumu! Vai tas lopiņš cietis katastrofā vai arī piedzimis tik ķēmīgs?

— Nerunā muļķības, mīļais, tā ir tāda suga. Viņiem jābūt tādiem.

— Tīrās blēņas, māt; tas ir un paliek ērms. Vai gan kāds cilvēks no laba prāta gribētu izaudzēt šādu šaus- moni?

Es paskaidroju, ka āpšu suņiem ir tāds pats veidojums un tie tiek audzēti, lai medībās varētu līst āpšu alās. Droši vien dendidinmontus audzē līdzīgam nolūkam.

— Šī nu gan izskatās tāda, it kā būtu audzēta, lai līstu notekcaurulēs, — piebilda Larijs.

— Nerunā tik riebīgi, mīļais. Šie mazie sunīši ir ļoti jauki un turklāt ļoti uzticīgi.

— Šķiet, ka viņiem tiešām jābūt uzticīgiem, ja kāds par viņiem liekas zinis; nedomāju, ka viņiem ir daudz cienītāju.

— Manuprāt, tu pret viņu izturies gaužām nejauki, un, galu galā, tu neesi nekāds spriedējs par skaistumu; tas arī nemaz nav galvenais, un, pirms tu met akmeni uz citu, padomā labāk par baļķi savā acī, — uzvaroši nodekla­mēja Margo.

Larijs uzmeta viņai pārsteigtu skatienu.

— Vai tas ir sakāmvārds vai citāts no kādas celtnieku avīzes? — viņš apvaicājās.

— Tu man esi galīgi apnicis, — Margo majestātiskā nicībā atbildēja.

— Labi, labi, — iejaucās māte, — nestrīdieties. Tas ir mans sunītis, un man tas patīk, ar to viss ir izšķirts.

Tā Dodo ienāca mūsu mājās un drīz vien atklāja visas savas vainas un trūkumus, sagādājot mums vairāk no­ņemšanās un nepatikšanu nekā visi pārējie suņi kopā. Vispirms, viņai viena pakaļkāja lāgā neturējās locītavā un jebkurā laikā, dienu vai nakti, bez kāda redzama iemesla varēja gurnā izmežģīties. Dodo, kas nepavisam nebija stoiķe, šādu katastrofu brīžos sāka nelabā, spalgā balsī gaudot, turklāt aizvien skaļāk, līdz beidzot neviens to vairs nespēja izturēt. Dīvaini, ka ar kāju nekad nega­dījās nekas ļauns, kad viņa devās pastaigās vai neveiklā aizrautībā kūņojās pa verandu ar bumbiņu. Toties vaka­ros, kad ģimene mierīgi sēdēja vienkop un katrs bija nogrimis lasīšanā, rakstīšanā vai adīšanā, Dodo kāja pēkšņi izlēca no locītavas, viņa atkrita uz muguras un tik nelabi iekaucās, ka mēs pielēcām stāvus. Kamēr Dodo kāja tika ievilkta atpakaļ vietā, viņa bija kaukdama tā nogurusi, ka tūliņ iegrima dziļā, mierīgā miegā, bet mēs bijām sanervozējušies un visu vakaru vairs nespē­jām nekā prātīga darīt.

Drīz atklājām arī, ka Dodo saprāts ir gaužām aprobe­žots. Vienlaikus viņas galviņā pietika vietas tikai vienai domai, bet, ja tā bija tur ieperinājusies, tad Dodo pie tās turējās par spīti visam. Viņa diezgan ātri pēc ierašanās no­lēma, ka māte pieder vienīgi viņai, tomēr pārāk uzmācīgi savas īpašnieka tieksmes neizrādīja līdz tam brīdim, kamēr māte kādu pēcpusdienu aizbrauca uz pilsētu iepirk­ties, atstādama Dodo mājās. Pārliecināta, ka māti nemū­žam vairs neredzēs, Dodo sāka sērot un, žēli gaudodama, slāja apkārt pa māju, turklāt ik pa brīdim sirdssāpes kļuva tik gaužas, ka pakaļkāja izlēca no locītavas. Mātes atgriešanos viņa apsveica ar neapvaldītu prieku, bet cieši apņēmusies kopš šā mirkļa vairs nekad neizlaist māti no acīm, lai tā atkal nepazustu. Viņa pielipa mātei kā dadzis, neatkāpdamās gandrīz ne soli. Ja māte apsēdās, Dodo apgūlās viņai pie kājām; ja māte piecēlās, lai pār­ietu pār istabu paņemt grāmatu vai cigareti, Dodo tūliņ devās pa pēdām un kopā ar māti atgriezās un tūliņ atkal apgūlās, pie kam Dodo atviegloti nopūtās, iedomājoties, ka izdevies aizkavēt mātes bēgšanas mēģinājumu. Viņa neatkāpās pat tad, kad māte gāja vannā, uzticīgi no­sēdās pie vannas un nenolaida acu no mātes. Ja iedo­mājās Dodo atstāt aiz vannas istabas durvīm, viņa sāka neganti kaukt un skrāpēties, līdz kāja, protams, izlēca no locītavas. Viņai šķita, ka nav droši laist māti vannas istabā pat tad, ja viņa pati stāv sardzē. Viņa laikam do­māja, ka māte var aizbēgt pa ūdens notekas caurumiņu.

Rodžers, Smulis un Sušķis sākumā izturējās pret Dodo ar iecietīgu nicināšanu; suņi viņai nepievērsa uzmanību, jo viņa bija par resnu un gausu, lai dotos tālākās pastai­gās, un, ja kāds iedomājās ar viņu parotaļāties, viņai uz­nāca īsta vajāšanas mānija; šādos brīžos Dodo joņoja uz mājām un kaukdama brēca pēc palīdzības. Tādēļ suņi sāka viņu uzskatīt par apnicīgu un nevajadzīgu mājturī­bas piederumu, līdz atklāja, ka zināmos laikos viņai pie­mīt neatvairāma pievilcība. Dodo pati pret šīm parādībām savā dzīvē izturējās ar aizkustinošu nevainību. Viņu ne tikai pārsteidza, bet pat nobiedēja negaidītā popularitāte, kad pielūdzēji ap mūsu māju sāka pulcēties tādiem ba­riem, ka mātei vajadzēja tos atvairīt ar pamatīgu rungu. Tieši šās viktoriāniskās nevainības dēļ Dodo viegli krita par upuri Sušķa brīnišķīgo rudo uzacu vilinājumam, un viņu piemeklēja par nāvi ļaunāks liktenis, kad māte abus kopā ieslodzīja dzīvojamā istabā, lai pati varētu netrau­cēta uzklāt tējas galdu.

Visiem (arī Dodo) par milzīgu pārsteigumu, no šīs savie­nības piedzima kucēns, ērmots, pīkstošs kamoliņš ar mā­tes figūru un tēva neparasto balto, rudi plankumoto spalvu. Pēkšņi šādā veidā kļūt par māti Dodo šķita ļoti satriecoši, un viņa bezmaz dabūja nervu sabrukumu, jo nu viņu nepārtraukti mocīja gan vēlēšanās palikt pie kucēniņa, gan cenšanās turēties pēc iespējas tuvāk mūsu mātei. Mums sākumā par šīm dvēseles mokām nebija ne jausmas. Beidzot Dodo atrada zelta vidus ceļu — viņa sekoja mātei pa pēdām, stiepdama mutē līdzi kucēnu. Viņa jau bija kucēnu nonēsājusi veselu rīta cēlienu, pirms mēs to atklājām; nabaga mazulis, aiz galvas mutē saņemts, karājās un šūpojās kā svārsteklis, kamēr Dodo lāčoja mātei pa pēdām. Nelīdzēja ne rāšana, ne pierunā­šana, māte bija spiesta apmesties guļamistabā kopā ar Dodo un kucēnu, un mēs viņai ēdienreizēs nesām augšā paplāti. Taču arī no tā nebija nekāda labuma: tiklīdz māte piecēlās no krēsla, Dodo tūliņ sagrāba kucēnu zo­bos un izbīļa pilnām acīm modri vēroja māti, gatava ne­pieciešamības gadījumā sekot tai, kurp vien vajadzēs.

— Ja tā turpināsies, tas kucēns izaugs par žirafi, — ieminējās Leslijs.

— Zinu, — atteica māte. — Nabaga mazā radībiņa. Bet ko lai es iesāku? Dodo grābj viņu zobos, tikko es pa­sniedzos iesmēķēt cigareti.

— Visprātīgākais būtu to noslīcināt, — sacīja Larijs. — Tur taču izaugs vistrakākais ērms. Paskatieties tikai uz abiem vecākiem.

— Neviens viņu neslīcinās! — dusmīgi attrauca māte.

•— Neesi jel tāds šausmonis! — sašuta Margo. — Ma­zais nabadziņš!

— Man gan šķiet pārlieku smieklīgi, ja cilvēks ļauj, lai suns viņu iesloga kā cietumā.