Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Tas bija pēdējais piliens, — Larijs ierunājās drebošā balsī, — tas tiešām bija pēdējais piliens. Ja tu kaut kur neaizvāksi šos putnus, es pats tiem apgriezīšu sprandu.

Es protestēju, teikdams, ka Zagažatas nav vainojamas.

— Viņas interesējas par visu, — es paskaidroju. — Tur viņas nekā nespēj līdzēt, jo ir tā radītas. Visi vārnu dzimtas putni, — es aizvien vairāk iesilu aizstāvja lomā, — ir ļoti ziņkārīgi. Viņas taču neapzinās, ka dara blēņas.

— Es tevi nelūdzu nolasīt lekciju par vārnu dzimtu, — Larijs draudoši atcirta, — un mani nepavisam neinteresē žagatu morālās īpašības, vienalga, vai tās iegūtas, vai iedzimtas. Es tev saku tikai vienu: vai nu tu viņas ieslo- dzīsi, vai arī es pašrocīgi saplucināšu pa gabaliņam vien.

Pārējie ģimenes locekļi, nevarēdami trokšņa dēļ nolik- ties diendusā, sanāca paskatīties, kas notiek.

— Žēlīgā debess! Mīļais, ko tu esi te izdarījis? — iesaucās māte, pārlaizdama skatienu izdemolētajai istabai.

— Māt, man pašreiz prāts nenesas atbildēt uz muļķī­giem jautājumiem.

— Droši vien Zagažatas, — ar pravieša gaišredzību ieminējās Leslijs. — Vai kaut kas pazudis?

— Nē, nekas nav pazudis, — Larijs nikni atteica, —vi­ņas mani pažēlojušas.

— Bet varen sajaukušas tavus papīrus, — konstatēja Margo.

Larijs, klusēdams un dziļi elpu ievilkdams, mirkli vē­roja viņu ar sastingušu skatienu.

— Cik apbrīnojami atturīgs formulējums, — viņš bei­dzot noteica. — Tev vienmēr gadās pie rokas vispiemē­rotākā banalitāte, lai rezumētu katastrofu. Kā es apskaužu tavu spēju palikt nerunīgai Likteņa vaiga priekšā.

— Nav nepieciešamības kļūt rupjam, — piezīmēja Margo.

— Larijs jau nemaz tā nedomāja, mīļā, — māte mēģi­nāja glābt situāciju. — Ir pilnīgi saprotams, ka viņš uz­traucas.

— Uztraucos? Es uztraucoties? Tie velna apsēstie maitu putni ielaužas manā istabā kā visļaunāko kritiķu varza, saplosa un apķēza manuskriptu, iekams tas pabeigts, un tu saki — es uztraucoties?

— Tas ir gaužām nepatīkami, mīļais, — sacīja māte, cenzdamās atrast pēc iespējas iespaidīgāku apzīmējumu notikušajam, — tomēr esmu pārliecināta, ka viņām nebija ļauna nodoma. Galu galā — viņas taču to nesaprot… putni Vien ir.

— Nesāc nu arī tu! — Larijs nikni iesaucās. — Man jau nupat sīki un smalki tika izskaidrots, kā vārnu dzimta izprot labu un ļaunu.. Pretīgi, kā šajā ģimenē nojēdzas ar dzīvniekiem un izzīž no pirksta dažādas antropomor- fiskas blēņas to aizstāvēšanai. Kādēļ jūs visi nekļūstat par žagatu dievinātājiem un neuzceļat templi, kur tās pielūgt? Ja noklausās jūsos, gandrīz var iedomāties, ka pie visa vainīgs esmu es, ka manas vainas dēļ šajā istabā izskatās, it kā te būtu sirojušas Atilas huņņu ordas. To es jums saku: ja ar šiem putniem tūliņ kaut ko radikālu nedarīs, tad es pats tikšu ar tiem galā.

Larijam bija tāds slepkavnieka izskats, ka es nodo­māju, būs drošāk, ja Zagažatas aizvākšu no apdraudētās joslas, tādēļ, izmantodams jēlu olu par ēsmu, ievilināju tās savā guļamistabā un ieslodzīju grozā, kamēr izprā­tošu, ko tālāk iesākt. Skaidrs, ka tām turpmāk vajadzēs dzīvot būrī, taču gribēju sagādāt krietni lielu būri un sapratu, ka pats nemācēšu tādu uzbūvēt. Nebija nekādas jēgas lūgt talkā piederīgos, tādēļ nolēmu iesaistīt konstru­ēšanas darbā Kralevski. Viņš varētu atbraukt pie mums uz visu dienu un, kad būris būs gatavs, iemācīt man lau­šanās paņēmienus. Jau sen gaidīju izdevību sākt apmācī­bas šajā priekšmetā, un pašreizējie apstākļi man šķita ār­kārtīgi piemēroti. Biju izdibinājis, ka laušanās māka ir viens no mistera Kralevska apslēptajiem talantiem.

Kralevskis mīlēja savu māti un putnus, taču es drīz atklāju, ka viņam ir vēl viena aizraušanās — iedomāta pasaule, kas pastāvēja viņa iztēlē, pasaule, kur nemitīgi gadījās krāšņi un brīnumaini piedzīvojumi, dēkas, kurās bija tikai divas galvenās personas: viņš pats varoņa lomā un pretējā dzimuma pārstāve, kas parasti tika dēvēta par Kādu Dāmu. Redzēdams, ka es labprāt ticu viņa nostās­tiem, viņš kļuva aizvien drošāks un ar katru dienu ielaida mani maķenīt dziļāk savā mazajā personiskajā paradīzē. Viss sākās kādu rītu, kad mēs stundu pārtraukumā dzē­rām kafiju un uzkodām biskvītus. Saruna nezin kā bija novirzījusies uz suņiem, un es atzinos, ka ārkārtīgi vēlē­tos iegūt savā īpašumā buldogu, radījumu, kas man šķita neiedomājami neglīts.

— Dieva vārds, jā! Buldogi! — iesaucās Kralevskis.

— Lieliski dzīvnieki, uzticami un drosmīgi. Diemžēl to pašu nevar teikt par bulterjeriem.

Maziem malciņiem kafiju dzerdams, viņš uzmeta man biklu skatienu. Man likās, viņš gaida, lai sāku viņu iz­taujāt, tādēļ apvaicājos, kādēļ viņš uzskata bulterjerus par neuzticamiem.

— Viņi ir nodevīgi, — viņš paskaidroja, noslaucīdams lūpas, — ļoti nodevīgi.

Atlaidies pret krēsla atzveltni, viņš pievēra acis un salika pirkstus kā lūgšanā.

— Atceros, kā Anglijā — pirms daudziem gadiem — man reiz laimējās izglābt kādai dāmai dzīvību, kad viņai uzbruka šāds briesmonis.

Viņš atvēra acis un cieši paraudzījās uz mani, tad atkal tās aizvēra un turpināja:

— Bija jauks pavasara rīts, un es pastaigājos pa Haid- parku. Tik agrā rīta stundā parkā cilvēku nebija, valdīja pilnīgs klusums, skanēja tikai putnu balsis. Biju jau krietni pastaigājies, kad pēkšņi gabaliņu tālāk izdzirdu skaļas, dobjas rejas.

Viņa balss pieklusa līdz satrauktam čukstam, un, acis neatvēris, viņš piešķieba galvu, it kā vērīgi klausītos. Tas izskatījās tik reāli, ka arī es, šķiet, dzirdēju mežonī­gos rējienus atbalsojamies narcisēs.

— Sākumā nepievērsu tam uzmanību. Nodomāju, ka' suns aprej vāveres. Taču tad negantajām rejām pa vidu izdzirdu palīgā saucienus. — Viņš izslējās krēslā taisni un, nāsīm ietrīcoties, uzmeta man drūmu skatienu.

— Steidzos turp un drīz vien ieraudzīju šausmīgu skatu.

Viņš pieklusa un pārvilka ar plaukstu pār pieri, it kā

vēl tagad atgainīdams atmiņas par redzēto ainu.

— Ar muguru pret koku atspiedusies, stāvēja kāda dāma. Svārki viņai bija saplosīti vienās skrandās, lieli sakosti asinīs, ar sauļošanās krēslu viņa centās atvairīt satracinātu bulterjeru. Tas, nezvērs, atplestu, putainu rīkli rēkdams lēkāja ap viņu, gaidot izdevīgu brīdi. Bija skaidri redzams, ka dāma sāk pagurt. Nedrīkstēju zaudēt ne mirkli.

Vēl joprojām aizvērtām acīm, lai skaidrāk redzētu no­tēloto ainu, Kralevskis izslējās krēslā, izrieza plecus, sejā iegūla izaicinoša izteiksme — sak, es ne paša velna ne­bīstos, — vārdu sakot, tāda cilvēka izteiksme, kurš ga­tavs glābt dāmu no saniknota bulterjera.

— Pacēlu savu smago spieķi un metos uz priekšu, skaļi uzsaukdams uzmundrinājumu dāmai. Suns, izdzirdis manu balsi, tūliņ, drausmīgi rēkdams, lēca virsū man, un es iebelzu tam ar tādu spēku, ka spieķis pārlūza. Dzīvnie­kam, kaut arī viņš bija apdullināts, spēka vēl pietika pārpārēm; es biju palicis pilnīgi neaizsargāts, bet suns, zobus atņirdzis, lēca man tieši pie rīkles.

Kralevskim stāstot bija pat nosvīdusi piere, tādēļ viņš apklusa, lai izvilktu mutautu un noslaucītu sviedrus. Es aizrāvies jautāju, kas notika tālāk. Kralevskis atkal salika rokas kā lūgsnā un turpināja.

— Izmantoju vienīgo iespēju. Izredzes bija tūkstotis pret vienu, taču man citas izejas nebija. Kad zvērs lē­cienā tuvojās manai sejai, es iegrūdu viņam roku rīklē, sagrābu viņa mēli un no visa spēka pagriezu. Suņa zobi sacirtās ap manu locītavu, izsprāga asinis, bet es vaļā nelaidos, jo sapratu, ka uz spēles mana dzīvība. Suns mani raustīja šurp un turp, un man likās, ka tas ilgst veselu mūžību. Biju pagalam piekusis. Tad nezvērs pēk­šņi konvulsīvi noraustījās un kļuva ļengans. Es biju uz­varējis. Biju nezvēru nožņaudzis ar viņa paša mēli.