Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Atnāc atkal mani apciemot, ja vien tev te nav gar­laicīgi, — viņa noteica. — Manas idejas tev droši vien liksies mazliet ekscentriskas, bet nav jau par ļaunu pa­klausīties.

Gulēdama gultā milzīgā matu klaida vidū, viņa man uzsmaidīja un atvadīdamās skaistā kustībā pacēla roku. Es sekoju Kralevskim, bet pie durvīm vēlreiz pagriezos atpakaļ un pasmaidīju. Zem matu smaguma viņa izskatī­jās ārkārtīgi trausla un gulēja pavisam nekustīgi. Bet tad vēlreiz pacēla roku un man pamāja. Puskrēslā man šķita, ka puķes pievirzījušās viņai tuvāk, sapulcējušās ap gultu, it kā gaidīdamas, kad viņa tām kaut ko pastāstīs. Vāra, veca karaliene, kas guļ gultā savā pilī runājošu puķu galma vidū.

PIECPADSMITĀ NODAĻA CIKLAMENU MEŽI

Apmēram pusjūdzes no mūsu mājas pacēlās paprāvs, ar zāli un viršiem apaudzis konusveida pakalns, bet tā virsotnē zaļoja trīs nelielas olīvju birzītes, ko citu no citas šķīra platas miršu joslas. Es šīs trīs mazās birzī­tes biju iesaucis par Ciklamenu mežiem, jo noteiktā gada laikā visa zeme olīvkoku pakājē mirdzēja fuksiju krāsas un vīnsarkanos ciklamenu ziedos, kas tur šķita augam leknāk un bagātīgāk nekā jebkur apkārtnē. Apaļie bum­buļi ar zvīņaino mizu auga bedrītēs un izskatījās kā aus­teres, no katra pacēlās tumši zaļu, baltsvītrotu lapu cers un kupls skaistu ziedu pušķis, kuri likās darināti no snieg­pārslām, ar fuksiju krāsas lāsumiem.

Ciklamenu meži bija brīnišķīga vieta, kur pavadīt pēc­pusdienu. Guļot zemē olīvkoku ēnā, varēja pārskatīt visu plašo ieleju, tīrumu, vīna un augļu dārzu mozaīku līdz pat pašai jūrai, kas mirguļoja starp olīvkoku stumbriem, iedzirkstoties ikreiz, kad sīkie vilnīši rotaļīgi atsitās pret krastu. Šķita, ka kalna virsotnei ir pašai savs vējš, sīka vējpūtiņa, jo neatkarīgi no tā, cik karsts bija ielejā, kalna galā olīvju birzīs nekad neaprima lēns vējiņš, lapas sa­nēja un ciklamenu ziedi nemitīgi locījās cits pret citu nebeidzamos sveicienos. Tā bija brīnišķīga vieta, kur at­pūsties pēc drudžainām ķirzaku medībām, kad galva vai plīsa pušu aiz karstuma, drānas sviedros bija samirkušas gluži tumšas un visi trīs suņi, sārtās mēles izkāruši, elsa kā mazas, senlaicīgas lokomotīvītes. Reiz, kad es atkal kopā ar suņiem atpūtos pēc šādām medībām, ieguvu divus jaunus lutekļus un neviļus kļuvu par cēloni veselai notikumu sērijai, kas skāra tiklab Lariju, kā Kralevski.

Suņi, mēles izkāruši, bija nometušies ciklamenās uz vē­dera, pakaļkājas atstiepuši, lai varētu pēc iespējas ciešāk piespiesties vēsajai zemei. Acis tiem bija pievērtas, izkār­tās mēles drebēja. Es sēdēju, atspiedies pret kāda olīv­koka stumbru, kurš pēdējos simt gadus bija ziedojis, lai izaugtu par ideālu atzveltnes krēslu, un raudzījos pāri tīrumiem, cenzdamies sīkajos, krāsainajos plankumiņos, kas tur kustējās, saskatīt savus paziņas un draugus. Tālu ielejā virs zeltaina kukurūzas lauka pacēlās sīks, meln­balts plankumiņš, līdzīgs Maltas krustam, strauji šķērsoja tīrumus un apņēmīgi tuvojās kalna virsotnei, kur sēdēju es. Tā bija žagata, kas, man tuvodamās, izgrūda trīs īsus, piesmakušus kliedzienus; tie skanēja visai neskaidri, it kā viņai knābī būtu ēsma. Precīzi, kā izšauta bulta tā ienira kāda olīvkoka galotnē gabaliņu nostāk; pēc īsa klu­suma brīža lapotnē atskanēja vesels spalgu, čērkstošu ķēr­cienu koris, kas pieauga aizvien skaļāks, bet tad atkal pamazām noklusa. Žagata vēl klusi un brīdinoši kaut ko uzsauca, tad izlaidās no lapotnes un vēlreiz aizlidoja uz ieleju. Nogaidīju, kamēr putns bija kļuvis par mazu pun­ktiņu un kā sīka mušiņa parādījās virs vīna dārza robotā trīsstūra pie apvāršņa, tad piecēlos un piesardzīgi apgāju apkārt kokam, no kura bija atskanējusi ķērkšana. Augstu zarotnē, gandrīz pilnīgi paslēptu sudrabzaļajās lapās, ierau­dzīju lielu, ovālu zariņu pinuma bumbuli, kas izskatījās kā zaros aizķērusies milzīga, spuraina futbolbumba. Sa­traukts sāku rāpties kokā, bet suņi sapulcējās koka pa­kājē un ar interesi mani vēroja; kad biju jau gandrīz sasniedzis ligzdu, pametu skatienu lejup un man iekutējās pakrūte: suņu purni, kas ieinteresēti bija pacelti uz augšu, izskatījās kā sīki vijolīšu ziediņi. Nosvīdušām plaukstām uzmanīgi taustījos tālāk pa zariem, līdz sasniedzu ligzdu, kas slēpās vēja kustinātajās lapās. Tas bija masīvs veido­jums, pamatīgs rūpīgi izpītu zariņu grozs, kura iekšpusē no dubļiem un saknītēm bija izveidots īstais perēklis. Ie­ejas caurums bija mazs, gar malām apvīts asiem ērkšķu krūmu zariem, tāpat kā ligzdas malas un skaisti izvītais jumtiņš. Šāda ligzda varētu laupīt drosmi pat viskaislīgā­kajam ornitologam.

Mēģinādams neskatīties lejup, izstiepos visā garumā uz zara un uzmanīgi iebāzu roku ērkšķainajā bumbulī, cenz­damies piekļūt perēklim. Pirkstos sajutu mīkstu, drebošu ādu un pūkas, kamēr no ligzdas iekšienes atskanēja spalgi ķērcieni. Piesardzīgi saņēmu mazo, silto, apaļo putnēnu rokā un izvilku ārā. Lai arī kā es mīlu putnu mazuļus, tomēr neuzdošinātos apgalvot, ka šis bija skaists. Plaka­nais knābis ar dzelteniem ielokiem abās malās, plikā galva, pusatvērtās, duļķainās acis piešķīra mazulim aprei­buša plānprātiņa izskatu. Ada apņēma ķermeni atkarenās krokās, it kā būtu vaļīgi un pavirši ar melniem spalvu rugājiem piesprausta pie miesas. Starp neveiklajām kāje- lēm rēgojās liels, apaļš vēders, kura āda bija tik plāna, ka varēja pat neskaidri redzēt iekšējos orgānus. Mazulis aptupās man plaukstā, izrieza vēderiņu kā ar ūdeni pie­lietu balonu un iečiepstējās. Pārbaudījis ligzdu, atradu, ka tur ir vēl trīs mazuļi — tikpat neglīti kā tas, kuru turēju rokā. Rūpīgi visus pa kārtai apskatījis un apsvēris stāvokli, nolēmu divus paņemt, bet abus pārējos atstāt mātei. Man tas šķita ļoti godīgi, nedomāju, ka mātei va­rētu rasties iebildumi. Izraudzījos vislielāko (tādēļ ka tas drīzāk izaugs) un vismazāko (tādēļ ka tas izskatījās tik nožēlojams), saudzīgi novietoju abus aiz sava krekla un uzmanīgi rāpos lejā pie suņiem, kas mani jau gaidīja. Kad parādīju savas kolekcijas jauno papildinājumu Smulim un Sušķim, tie tūliņ nolēma, ka putnēni esot kaut kas ēdams, un gribēja pārbaudīt, vai viņu domas pareizas. Norājis kucēnus, es parādīju mazuļus Rodžeram. Viņš, kā parasti, tos apostīja, bet pēc tam steigšus atkāpās, jo putnēni izstiepa garos, tievos kaklus, plati atpleta sarka­nās rīklītes un skaļi ieķērcās.

Nesdams jāuno guvumu uz māju, mēģināju izdomāt, kā putnēnus nosaukt; vēl nebiju šo problēmu atrisinājis, kad sasniedzu mājas, kur manējie, tikko atgriezušies no iepirkšanās pilsētā, kāpa ārā no mašīnas. Turēdams putnu mazuļus plaukstās, apjautājos, vai kāds nevarētu izdomāt tiem piemērotus vārdus. Mani tuvinieki paskatījās uz mazuļiem, un katrs reaģēja atbilstoši savam raksturam.

— Cik burvīgi! — iesaucās Margo.

— Ar ko tu domā viņus barot? — apvaicājās māte.

— Kādi pretīgi radījumi! — sacīja Leslijs.

— Vai tad mums vēl nepietiek zvēru? — ar riebumu noprasīja Larijs.

— Ak dies, māsters Džerijs, — ar nepārprotamu šķe- banumu sejā ierunājās Spiro, — kas tie tādi?

Es diezgan vēsi atteicu, ka tie ir žagatu mazuļi un ne­pavisam neesmu jautājis, ko kurš par tiem domā, bet tikai lūdzis palīgā izdomāt tiem vārdus, kā lai viņus no­sauc.

Taču neviens negribēja man palīdzēt.