Džeralds Darels - Mana ģimene un citi zvēri

— Iedomājieties, viņš nabaga mazulīšus nolaupījis mā­tei! — Margo sašuta.

— Ceru, mīļais, ka tie ir jau pietiekami lieli, lai paši prastu ēst, — piebilda māte.

— Ak tu žēlīgs debess! Ko tikai māsters Džerijs nesa­meklē! — brīnījās Spiro.

— Vajadzēs uzmanīt, lai tie nesāk zagt, — Leslijs brī­dināja.

— Zagt? — uztraucās Larijs. — Man šķiet, ka zog tikai kovārņi. '"*-

— Žagatas arī, — Leslijs paskaidroja. — Žagatas ir drausmīgi zaglīgas.

Larijs izvilka no kabatas simt drahmu banknoti un pa­vicināja to mazuļiem virs galvas, tie tūliņ izstiepa kaklus, paslēja galviņas un sāka neganti ķērkt. Larijs steigšus atlēca sānis.

— Dieva vārds, tev taisnība! -— viņš uztraukts iesau­

cās. — Vai jūs redzējāt? Viņi gribēja man uzbrukt un at­ņemt naudu!

— Nekļūsti smieklīgs, mīļais, viņi gluži vienkārši ir izsalkuši, — sacīja māte.

— Nieki, māt… tu taču pati redzēji, kā viņi lēca man virsū … jau tik agrā bērnībā viņiem izpaužas noziedz­nieku tieksmes. Nedrīkst puikam atļaut tos paturēt. Tas taču būtu tikpat kā dzīvot kopā ar Arsenu Lipēnu. Aizej un noliec tos atpakaļ, kur paņēmi, Džerij.

Nevainīgā izskatā es sameloju, ka tas nav iespējams, jo māte tos vairs nepieņems un mazuļi nomirs badā. Ar to es tūliņ ieguvu savā pusē māti un Margo.

— Nedrīkst ļaut nabaga mazajiem putniņiem nomirt badā, — protestēja Margo.

— Nesaprotu, kāds ļaunums var celties, ja mēs tos pa­turam, — noteica māte.

— Gan jūs to vēl nožēlosiet, — Larijs brīdināja. — Viņi siros pa visu māju. Vajadzēs noglabāt katru vēr­tīgāku priekšmetu un vēl nostādīt klāt bruņotus sargus. Tas ir ārprāts.

— Nerunā muļķības, mīļais, — māte viņu mierināja. •— Mēs viņus turēsim būrī un izlaidīsim ārā tikai izlocīt

spārnus.

— Izlocīt spārnus! — Larijs iesaucās. •— Droši vien tu sauksi to par spārnu izlocīšanu, ja viņi ālēsies pa visu māju ar simt drahmu banknotēm riebīgajos knābjos.

Es svinīgi nosolījos nekādos apstākļos nepieļaut, ka ža­gatas sāktu zagt. Larijs uzmeta man iznīcinošu skatienu. Piebildu, ka putnēniem vēl joprojām nav vārda, taču ne­viens nespēja neko jēdzīgu izdomāt.

— Ko tu ar tiem ērmiem darīsi? — apvaicājās Spiro.

Es mazliet kodīgi atcirtu, ka esmu nodomājis tos turēt

mājās un ka tie nav nekādi ērmi, bet žagatas.

— Kā tu viņus sauc? — Spiro, caur pieri manī lūkoda­mies, pārprasīja.

— Žagatas, Spiro, žagatas, — māte atbildēja, ļoti skaidri izrunādama katru zilbi.

Spiro labu brīdi savā prātā grozīja jauno papildinā­jumu viņa angļu valodas vārdu krājumam, vairākas reizes atkārtodams, lai labāk nogulst atmiņā.

— Zagažatas, — viņš beidzot noteica. — Zagažatas, he.

— Žagatas, Spiro, — Margo pārlaboja.

— Tā jau es akurāt saku, — Spiro dusmīgi atsaucās, — žagažatas.

Kopš tā mirkļa mēs vairs necentāmies izdomāt putnē­niem vārdus, un turpmāk tie mūsu mājā tika saukti tikai par Zagažatām.

Kad Zagažatas bija tiktāl paaugušās, ka apklājās ar spalvām, Larijs jau bija pie tām pieradis un vairs nedo­māja par putnēnu šķietamajiem noziedzīgajiem instin­ktiem. Apaļie, spīdīgie un pļāpīgie putnēni, tupēdami uz sava groza malas un plivinādami spārneļus, izskatījās kā īsts nevainības simbols. Viss gāja gludi līdz tam laikam, kamēr Zagažatas iemācījās lidot. Sākumā viņas tikai no­lēca no verandas galda, spārnus izmisīgi plivinādamas, aiztenterēja pēdas piecpadsmit un tad nokrita uz akmens klona. Viņu drosme pieauga reizē ar spārnu spēku, un drīz vien viņas devās pirmajā īstajā lidojumā apkārt mājai. Ar saulē mirdzošajām garajām astēm un spārniem, kas nošvīkstēja, šķeļot gaisu, ikreiz, kad tās piķēja zem vīnogulājiem, viņas man šķita tik burvīgas, ka es sasaucu visu ģimeni paskatīties. Pamanījušas, ka viņām ir skatī­tāji, Zagažatas sāka lidot aizvien ātrāk, dzenāja viena otru, pirms virāžām pielidoja pie pašas sienas un demon­strēja akrobātiskus vingrojumus magnolijas zaros. Bei­dzot viena, mūsu aplausu apreibināta, kļuva pārgalvīga, nepareizi aprēķināja attālumu, aizķērās vīnogulājos un nokrita verandā zemē; nu tā vairs nebija bezbailīgā lidone, bet nožēlojams spalvu kamoliņš, kas, knābi ieple­tis, žēli vaimanāja, kad paņēmu to rokās apmīļot un no­mierināt. Taču, apjautušas savu spārnu spēku, Zagažatas drīz vien iepazina māju caurcaurēm un uzsāka sirotāju gaitas.

Viņas uzzināja, ka virtuve ir vieta, ko ļoti patīkami apciemot, ja vien paliek uz sliekšņa un neiedrošinās iet tālāk; dzīvojamā istabā un ēdamistabā viņas nekad neie- griezās, ja tur kāds bija; tikpat labi viņas zināja, ka no guļamistabām manējā ir vienīgā, kur var gaidīt sirsnīgu uzņemšanu. Viņas, protams, drīkstēja ielidot arī mātes un Margo istabās, taču tur viņām nepārtraukti tika aizrādīts, ka šo nedrīkst un to nedrīkst, tā ka drīz vien kļuva gar­laicīgi. Leslijs atļāva viņām apmesties uz palodzes, bet tālāk nelaida; Zagažatas pilnīgi atteicās no vizītēm viņa istabā pēc tās reizes, kad nejauši gāja vaļā šāviens. Tas viņas pārlieku izbiedēja, un, man šķiet, viņām radās ne­skaidra nojausma, ka Leslijs apdraudējis viņu dzīvību. Taču visvairāk abus putnus vilināja un valdzināja Larija istaba, droši vien tādēļ, ka viņi nekad nedabūja tajā pa­matīgāk ielūkoties. Zagažatas vēl nebija paguvušas ap­mesties uz palodzes, kad tūliņ atskanēja neganti rēcieni, kam bez kavēšanās sekoja dažādu priekšmetu krusa, un viņas bija spiestas aši meklēt glābiņu magnolijā. Viņas nespēja saprast Larija nostāju, tādēļ nosprieda — ja jau viņš tik briesmīgi uztraucas, tad tur droši vien ir kas slēpjams un viņu pienākums ir to izpētīt. Viņas ļoti rū­pīgi izraudzījās īsto laiku un pacietīgi nogaidīja līdz pēc­pusdienai, kad Larijs, atstājis istabas logu vaļā, aizgāja peldēties.

Līdz tam brīdim, kamēr Larijs atgriezās, man nebija pat nojausmas, ar ko nodarbojušās Zagažatas; es viņas gan velti izmeklējos, taču nodomāju, ka viņas aizlaidušās uz kalna nogāzi pačiept vīnogas. Acīmredzot viņas skaidri saprata, ka dara blēņas, jo parasti bija pļāpīgas un ska­ļas, bet šoreiz rīkojās pilnīgā klusumā un (pēc Larija vār­diem) pārmaiņus esot stāvējušas uz palodzes sardzē. Kāp­dams pa nogāzi augšup, Larijs šausmās ieraudzījis vienu žagatu tupam uz palodzes un skaļi tai uzkliedzis. Putns padevis ziņu otram, kurš tūliņ izlaidies pa logu; abi aiz­bēguši uz magnoliju un, tur paslēpušies, aizsmakušā balsī sākuši uztraukti ķiķināt — kā skolas puikas, kas notverti svešā ābeļdārzā. Larijs iedrāzās mājā un kā bulta metās augšup uz savu istabu, pa ceļam sagrābdams mani un stiepdams līdzi. Atvēris durvis, Larijs briesmīgās dvēseles mokās ievaidējās.

Zagažatas bija pārmeklējušas istabu ne mazāk rūpīgi, kā to būtu darījuši slepenā dienesta aģenti, meklējot no­zagtus plānus. Manuskriptu un rakstāmpapīra kaudzes bija izbārstītas pa grīdu kā rudens lapas, lielākā daļa papīru izraibināti glītiem knābienu caurumu rakstiem. Zagažatas nekad nespēja noturēties pretī kārdinājumam, redzot papīru. Rakstāmmašīna uz galda izskatījās kā uz­šķērsts zirgs arēnā pēc vēršu cīņām — lente izrauta no mašīnas iekšām, taustiņi noķēzīti ar putnu mēsliem. Pa­klājs, gulta un galds bija klātin noklāti ar papīra plāksnī­tēm kā ar salnas vižņiem. Zagažatas droši vien noturēju­šas Lariju par narkotisko vielu kontrabandistu, tādēļ bija uzsākušas varonīgu cīņu ar sodas bundžu un izbērušas tās saturu pār plauktā saliktu grāmatu rindu, kas tagad atgādināja kalnu grēdu ar sniegotām virsotnēm. Galds, grīda, manuskripti, gulta un galvenokārt spilveni bija iz­rotāti ar ļoti oriģinālu un māksliniecisku ornamentu ķēdi, ko veidoja zaļā un sarkanā tintē samirkušu putnu kāju nospiedumi. Izskatījās bezmaz tā, it kā katrs putns būtu izgāzis savas iemīļotās krāsas tintes pudeli un pēc tam pamatīgi tur izbradājies. Zilās tintes pudele, kas mazāk dūrās acīs, bija palikusi neskarta.